Kā Daugavpils pirms 30 gadiem teica «jā» neatkarīgajai Latvijai

Aptauja bija paredzēta svētdienā. Dienu pirms tam, 2. martā, toreiz vienīgā pilsētas laikraksta “Krasnoje znamja” (“Красное знамя”) (tas iznāca tikai krievu valodā – red.) sestdienas numurā tika publicēta informācija par iecirkņu gatavību, instrukcija, kā pareizi aizpildīt aptaujas biļetenu, īsa un, kā tagad teiktu, politkorekta pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja Alekseja Vidavska intervija, kā arī daudz plašāka un mazāk politkorekta saruna ar pilsētas tautas deputātu padomes priekšsēdētāju Vladimiru Žarkovu.

Intervijai ar Žarkovu bija virsraksts “Kāpēc mēs sakām “jā” referendumam”, taču tajā viņš aģitēja par citu nobalsošanu – par Mihaila Gorbačova iniciēto referendumu par PSRS saglabāšanu,

kas bija plānots 1991. gada 17. martā (Latvijā tas izgāzās kvoruma trūkuma dēļ).

Īss citāts: “Vieni grib dzīvot atjaunotā Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (..), citi – atgriezties pie buržuāziskās Latvijas kārtības un, lai realizētu savus tālejošos plānus, viņiem visi līdzekļi ir labi. Tostarp arī tādi jēdzieni kā “neatkarība”, “demokrātija”, kuru “jaukumus” mēs jau esam izjutuši.” Šajā pašā avīzes numurā publicēts arī Latvijas Komunistiskās partijas pilsētas komitejas biroja paziņojums, kurā aicināts vai nu nepiedalīties aptaujā, vai arī, “ja piedalīties spiež apstākļi”, sabojāt biļetenu, izsvītrojot abus variantus – gan “jā”, gan “nē”.

“Pilsēta bija sadalīta divās daļās,” tagad stāsta toreizējais Latvijas Tautas frontes (LTF) Daugavpils nodaļas līdzpriekšsēdētājs Mihails Kapeļušņikovs. “Ideoloģiskā pretstāve bija jūtama diezgan spēcīgi, bet nekādu ar vardarbību saistītu konfliktu starp mums nebija. Es viennozīmīgi biju par neatkarību – esmu dzimis Daugavpilī, neesmu latvietis, viens no pirmajiem izstājos no PSKP rindām. Komunisti bija gan mans vectēvs, gan tēvs…

Daudzi krievi atbalstīja Tautas fronti, galvenokārt tie bija vietējie krievi. “Iebraucēji”, daudzskaitlīgā nomenklatūra, militārpersonas – tie bija pret.

Toreizējais LTF Daugavpils nodaļas vadītājs, keramiķis un mūziķis Jānis Žugovs tagad dzīvo Jūrmalā. Viņš ļoti labprāt atceras aizgājušās dienas: “Esmu dzimis Rēzeknē, pēc tam ilgi dzīvoju Rīgā un atgriezos Latgalē – Daugavpilī. Tā ir ļoti krievvalodīga pilsēta, 90. gadu sākumā tur bija tikai 12–13% latviešu (tikpat daudz poļu, 10% baltkrievu, 59% krievu - L. V.).

Es sapratu, ka latvieši vieni paši bez citu tautību atbalsta te neko nepanāks.

Pilsētā tolaik apmēram divdesmit sabiedriskās organizācijas bija noskaņotas demokrātiski, uz LTF Daugavpils nodaļu nāca poļi, lietuvieši, krievi – pavisam mēs bijām apmēram divarpus tūkstoši dažādu tautību cilvēku. Un aptaujas rezultāti apliecināja, ka mūsu taktika bija pareiza.”

Rezultāti tika publicēti laikrakstā “Krasnoje znamja” otrdien, 5. martā. Valstī kopumā “jā” bija pateikuši 73,7% aptaujas dalībnieku, Daugavpilī – 51,2%. Pirmajā lappusē bija liela reportāža “Aptaujas diena, izvēles diena”. Tajā izskanēja dažādu politisko spēku balsis.

Piemēram, 8. iecirkņa (tas atradās Pedagoģiskajā institūtā) komisijas priekšsēdētāja S. Kundziņa stāstīja, ka jau februāra pēdējā dienā kāds lokomotīvju remonta rūpnīcas strādnieks, kuru bija saniknojušas pastkastītē atrastās aģitācijas lapiņas, atnācis uz iecirkni tieši no rūpnīcas, darba apģērbā. “Nespēju vairāk izturēt,” viņš teicis. “Gribu tūlīt pat nobalsot par Latviju.”

Jauns vīrietis 5. iecirknī (Dzelzceļnieku klubā) parādījis “Krasnoje znamja” žurnālistiem “trīs dažādu veidu, bet praktiski vienāda satura lapiņas”, kuras viņš arī atradis pastkastītē: “Visa mana ģimene ir sašutusi. Šī aģitācija man atgādina ne tik senu gadu ideoloģisko cīņu, kad apsūdzības tika balstītas uz pilnīgi sagrozītiem faktiem.

Ar ko tikai mūs nebaida šajās lapiņās, ja atdosim balsis par brīvu Latviju!”

Reportāžā var lasīt arī par citādu noskaņojumu. “Man dvēselē ir drūmi. Esmu īsts migrants, bijušais virsnieks. Nomoka savas nākotnes, valsts nākotnes neskaidrība. Esmu ļoti nobažījies par to, ka sāks atdot fabrikas, zemi bijušajiem īpašniekiem,” atzinis aptaujas dalībnieks A. Šuļgintovskis.

Nedaudz vēlāk, sestdienas, 9. marta, numurā, aptaujas rezultātus komentēs gan LTF, gan kompartijas līderi. “Tikai 30 139 cilvēki – mazāk nekā trešdaļa no tiem pilsētas iedzīvotājiem, kuriem bija tiesības piedalīties aptaujā – tajā pateikuši “jā”. Domāju, ka tas ir ļoti, ļoti pieticīgs apliecinājums atbalstam tai demokrātijai, kuru Latvijai piedāvā Tautas fronte,” komunistu viedokli paudis pilsētas padomes deputāts A. Kiričenko.

Demokrātiskās darba partijas nodaļas priekšsēdētājs, LTF biedrs Valdis Lauskis (no 1991. gada septembra līdz 1994. gada jūnijam viņš vadīs Daugavpils pilsētas pagaidu valdi – L.V.) uzsvēris, ka 51,2% nobalsojušo pateikuši “jā”, tāpēc var sacīt, ka demokrātiskie spēki ir guvuši pozitīvu rezultātu:

“… lielākā daļa tā saucamo krievvalodīgo iedzīvotāju beidzot pauduši savu attieksmi pret republikas nākotni. Jo objektīvi “jā” varēja pateikt septiņi līdz astoņi tūkstoši latviešu un gandrīz tikpat poļu, bet pārējos 15–16 tūkstošus pozitīvo atbilžu devuši citu tautību cilvēki…”

Jānis Žugovs šodien plaši skaidro aptaujas rezultātus un notikumu tālāko gaitu: “Mēs nebijām pārliecināti par uzvaru, bet tā bija gūta. Pirms aptaujas pie manis nāca vecticībnieki un teica – Vaņa, mēs esam latvieši (bet viņi ne vārda latviski neprata), mēs balsosim “par”! Viņu senči pirms daudziem gadiem šeit ieguva dzimteni, tas arī ir īsts patriotisms.

Pilsētas vara nomainījās pēc zināmajiem 1991. gada augusta notikumiem. Es tad strādāju pilsētas valdē, redzēju privatizāciju. Redzēju nestrādājošas rūpnīcas, tukšas degvielas uzpildes stacijas. Atceros, uzaicināja dāņus, gribēja pārņemt viņu lauksaimnieku pieredzi. Viņi labprāt atbrauca, smaidīja, vakariņoja ar mums… un ar to viss beidzās. Mums drīz parādījās savi “lietišķie” cilvēki. Ne vienmēr viņi darbojās atbilstoši likumam, tomēr, manuprāt, bez viņiem Latvijas valsts nebūtu uzbūvēta līdz galam.

Padomju domāšana tā uzreiz nepazuda, tas ir ilgs process.

Laiks labot pieļautās kļūdas. Beidzot noslēgusies Lemberga tiesa, un man prieks, ka caur šo tiesu varu ieraudzīt jauno, godīgo Latvijas nākotni. Es ticu plaukstošai Latvijai. Es gribu salīdzināt valsti ar koku – pēc iestādīšanas tas trīs gados neizaugs. Cilvēkiem jābūt pacietīgiem un nav visu laiku jādomā par “sili”. Mums par “sili” domā gan politiķi, gan viesstrādnieki, kas atstāj valsti. Viņi kaut kādā ziņā ir līdzīgi.

Jāmācās dzīvot par to naudu, kas ir, un justies laimīgiem. Dzimtā zeme ir jāmīl – esmu bijis pie radiniekiem ASV un Austrālijā, un katru reizi atgriežoties esmu bijis gatavs Rīgas lidostā zemi skūpstīt.

Man Rīgā un Jūrmalā viss labi iekārtojies. Bet man pietrūkst dzimtenes – Latgales. Tiklīdz šķērsoju Aivieksti, tā jūtos kā mājās. Bet, ja izdodas parunāt latgaliski, tad ir pilna laime!” (Paldies Rus.lsm.lv fotogrāfei Ilonai Kravčenokai par sazināšanos latgaliešu valodā – L.V.)

Mihails Kapeļušņikovs uzskata, ka pagājušajos trīsdesmit gados bijis arī ne mazums sliktā: “Daudz negodīguma, daudz politiskās “uzmešanas”.

Lozungi par vienotību, kas bija ierakstīti LTF programmā, ātri tika aizmirsti.

Es mazliet spēju saprast latviešus – “iebraucējiem” bija daudz varas, daudzi vadītāji bija uz šejieni atbraukuši, bija tādi pārspīlējumi.

Latvieši baidījās, ka nespēs noturēt savu varu, un sadalīja cilvēkus. Būtībā – izveidoja divkopienu valsti. Un šīs kopienas turpina dzīvot paralēlas dzīves. Jautājums jau sen nav par valodu – krievu jaunieši zina latviešu valodu, tomēr atrodas savā kopienā.”

“Latviešu valoda man nav perfekta,” atzīst Mihails Kapeļušņikovs. Tāpēc, viņaprāt, lai arī ir bijušais tautfrontietis un barikāžu dalībnieks, netiek aicināts uz piemiņas pasākumiem.

“Ja visu varētu pagriezt atpakaļ, es tomēr atbalstītu neatkarību.

Esmu par to domājis. Jebkurai tautai jādod iespēja,” viņš saka.