#Grosvaldi1920. Februāris dzimtā sākas ar traģēdiju – mirst Jāzeps Grosvalds

Februāris Grosvaldu dzimtai sākas ar traģēdiju – 1. februārī no spāņu gripas Parīzē mirst Jāzeps Grosvalds. Sākas sēru un skumju laiks, visas sekojošās telegrammas un vēstules ir tikai un vienīgi par šo traģisko notikumu. Ģimene ir satriekta, īpaši emocionāli sava jaunākā dēla nāvi uztver Mamiņa jeb Marija Grosvalde – viņa reizēm raksta pat vairākas vēstules dienā – garas, uz sīki aprakstītām lapām, atkailinātām emocijām un domu līkločiem – tā viņai ir kā terapija.

Digitālais projekts #Grosvaldi1919 vēsta par latviešu kultūrā un Latvijas ārpolitikā ievērojamo dzimtu – Grosvaldiem. Grosvaldu ģimenes notikumi 1919. gadā tiek atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem. Projekts turpinās ar 2020. gadā, sekojot Grosvaldu gaitām 1920. gadā.

Grosvaldu dzimtā ir:

  • Mērija Grīnberga jaunākā,
  • viņas māte Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja,
  • viņas brālis – matemātikas zinātņu doktors Emanuels Grīnbergs (1911–1982);
  • vectēvs – advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadīgs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924)
  • viņa kundze Marija Grosvalde (1857–1936),
  • kā arī pārējās dzimtas atvases – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962),
  • gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920),
  • ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974) 
  • Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982).

01.02.1920 - 11. 02.1920

1. februāris

1920. gada 1. februārī Oļģerds Grosvalds no Parīzes sūta telegrammu māsai Margarētai uz Londonu:

"Šodien vienos dienā mierīgi aizgāja uz mūžīgo dusu mūsu Jāzeps.

Stop.

Kad tu brauksi?

Grosvald."

Jāzeps Grosvalds (1891-1920)

Jāzeps Grosvalds

(24.04.1891.-01.02.1920.)

Džo mira Parīzes slimnīcā "La Montagne" no spāņu gripas nepilnu 29 gadu vecumā. Šajā laikā Neatkarīgo salona izstādē “Grand Palais” bija izstādītas 3 Jāzepa Grosvalda eļļas gleznas par Austrumu tēmu (šobrīd LNMM kolekcijā) – viena no tām – "Muhamedāņu sēru gājiens".

Jāzeps Grosvalds. Austrumu aina (Muhamedāņu sēru gājiens), 1919-1920

Svētdiena, 1. februāris Stokholmā, Latvijas legācijā.

No rīta Mamiņa, Marija Grosvalde, vēl nezinot traģisko slimības iznākumu, ir uzrakstījusi vēstuli Margarētai kā atbildi uz 31. 01. telegrammu – Līna bija sataisījusies braucienam uz Parīzi pie brāļiem, bet vētras un Oļģerda sūtītās telegrammas dēļ brauciens atcelts. Tikmēr uz Bergenu (uz kuģa adresi, jo Oļģerds vēl nezina, ka Līna nav devusies uz Parīzi ) ceļo nākamā Ogier telegramma Līnai ar skarbo ziņu. Kā noprotam no telegrammas, Oļģerds pats negrib ziņot vecākiem par brāļa nāvi un uztic to māsai.

Marija Grosvalde Stokholmā  – Margarētai Grosvaldei.

1. februāris

Mīļā Margarēta,

Melna diena. Svētdiena, vētra. Līna bija gatava braukt, bet mēs saņēmām Oļģerda telegrammu: “Paliec pie vecākiem.”

Ir slikti, un tuvāko stundu laikā kļūs vēl trakāk. Līna atdos tikko nopirkto biļeti atpakaļ. Satiksme starp Bergenu un Kristiāniju ir traucēta. Viņai vajadzēja braukt piektdien, kad nebija vētras, jo šajos laika apstākļos viņa var aiziet bojā.

Mana mīļā, mazā Margareta, Tu vari mierīgi salikt rokas, Tu tik ļoti esi mīlējusi Džo un tik daudz esi viņa labā darījusi.. Es domāju, ka Ogier cieš lielas, lielas bēdas, nabaga zēns.

Es neticu, ka tā ir gripa… ja vien tas nav jauns uzliesmojums.

Es sēžu savā krēslā, nevaru nekur doties, manas kājas to neatļauj. Līna ir ļoti laba, rūpējas par visu, kafiju, segām, uttt.

Mīļā Margarēta, es ceru ka Tu esi Parīzē, ka Tev izdevās aizbraukt.

Es nekad neesmu bijusi īsti mierā ar mūsu atbraukšanu uz Stokholmu, man vajadzēja palikt Londonas konsulātā … kaut vai kā durvju sardzei. Lai redzētu Tevi kādreiz.

Mēs esam tik šausmīgi tālu no visa, nespējīgi satikties ar ģimeni.

Nabaga Lullū.

Mīļā Margarēta, es zinu, ka manā vēstulē nav nekā jēdzīga vai prātīga, bet man jāraksta Tev šie bezjēdzīgie vārdi. Šorīt tumsā domāju, ko varētu Džo aizsūtīt, un tad atnāca šī telegramma: “Stāvoklis ļoti grūts, paliec pie vecākiem.”

Oļģerds Grosvalds Parīzē – Līnai Grosvaldei Bergenā – pasažierei uz kuģa, kurš pirmdien vai otrdien dosies uz Ņūkāslu.

Jaseps šodien miris Stop Brauc atpakaļ mierināt vecākus viņiem neko vēl neziņošu Stop ziņo par saņemšanu

Oļģerds Grosvalds – vecākiem Stokholmā

STEIDZAMI

Linai nav jabrauc pazinojiet tulit vaj vina vel Stockholma.

Grosvald.

Līna Grosvalde Stokholmā – Oļģerdam Grosvaldam Parīzē.

Palieku še mūsu mīlestība pie jums visiem

2. februāris

2. februāris Stokholmā, Latvijas legācijā.

Vecie Grosvaldi un Līna Stokholmā no rīta ir saņēmuši Oļģerda telegrammu, ka Līnai nav jābrauc uz Parīzi. (Tikmēr otra Oļģerda telegramma ar Džo nāves ziņu nosūtīta uz kuģi, uz kura Līna nav uzkāpusi, un, visticamāk, nav to saņēmusi). Marija Grosvalde raksta vēstuli dēlam, un viņas sirds ir ļaunu nojausmu pilna:

Latvijas legācija, 2. II 1920.

Dārgais Ožjē,

Es Tev rakstu šajā briesmīgajā brīdī, kad mēs vēl nezinām, kas notiks, vai kas ir noticis.

Dārgais Ožjē, es no visas sirds jūtu Tev līdzi, tas ir viss, ko es Tev varu pateikt.

Katrs no mums zina, ka viņš vienmēr ir bijis labais un skaistais mūsu dzīvē.

Es tik ļoti lūdzos, lai Dievs apžēlojas un paņem manu dzīvību, kura vairs ne nieka nav vērta. Cerēju, ka šorīt vairs nepamodīšos, taču sirds joprojām pukst. Es esmu pārliecināta, ka Tu darīji visu, kas bija iespējams. Nabaga mazā. Mācīsimies viens otru labāk saprast un viens otru vairāk mīlēt. No Džo man ir kāda vēstule – tik maiga, tik sirsnīga, tā ir mans dārgums.

Tava mamma

1920. gada 2. februāris Parīzē.

Margarēta no Londonas ir ieradusies Parīzē.

Oļģerds nosūta ziņu par Jāzepa nāvi uz legāciju Stokholmā - adresētu Līnai.

Arī Margarēta nosūta kādu telegrammu – uz Londonu sievietei, kura tiek uzskatīta par Džo pēdējo draudzeni.

3. februāris

Tikmēr Parīzē sāk pienākt līdzjūtības telegrammas sakarā ar Džo nāvi – no izdevēja Artūra Tupiņa (1889-1951), kurš Parīzē izdeva "Revue Baltique", kurā tika publicēta Jāzepa Grosvalda apcere par Latvijas mākslu un māksliniekiem un ar kuru bija sarunas par "Tableaux Persans" izdošanu; no Georga Bisenieka (1885-1941), Latvijas legācijas Londonā vadītāja, kurš aicina neatteikt darba kolēģu no Londonas līdzdalību Jāzepa bērēs – taču Oļģerds un Margarēta izšķirsies par privātu kremācijas ceremoniju Perlašēzas krematorijā.

Atbildes telegramma pienākusi arī no Džo draudzenes Marie Le Butt.

Šajā laikā, kad Grosvaldu ģimenē risinās dramatiskie notikumi, Grosvaldu vecākā meita Mērija kopā ar vīru, mācītāju Jāni Grīnbergu un bērniem Mēriju un Emanuelu atrodas Krievijā, kur Grīnbergs kalpo par latviešu luterāņu draudžu mācītāju. Pēc revolūcijas Grīnbergi pārsvarā uzturas latviešu kolonijās Novgorodas apkaimē. Saziņa ar ģimeni praktiski ir neiespējama, un Mērija neko nezina par sava jaunākā brāļa Jāzepa nāvi.

Daudzus gadus vēlāk Mērija Grīnberga savās atmiņās apraksta 1920. gada ziemu, laiku, kad Parīzē mira Džo.

Piedāvājam atmiņu fragmentu, kurā Mērija apraksta savu braucienu ar vilcienu no Petrogradas uz Dubrovu, kur atradās Jānis Grīnbergs ar bērniem.

No Mērijas Grīnbergas atmiņām, februāris 1920.

Mēs ejam pa tukšām ielām. Akkers vēl palīdz man ienest pakas internacionālā vagonā, un es apmierināta, nogurusi un laimīga turpinu savu piedzīvojumiem pilno ceļojumu. Man ir vieta apakšā. Virs manis iekārtojas kluss vīriešu kārtas pasažieris. Vagons tumšs. Tā kā esmu nogurusi, tūliņ aizmiegu. Uzmodos naktī, kad kādā stacijā konduktors atver durvis un ielaiž jaunu pasažieri. Es izliekos nekā neredzam, pamanu tikai, ka tas ir žīds zilā uniformā. Turpinot ceļu pamanu, ka viņš pussēdus atlaidies uz pretējā sola un uzlicis kājas uz mana sola blakus manām kājām. Es uzmanīgi pavelku savas kājas tālāk. Taču viņējās nāk arvien tuvāk. Es izsaku piezīmi, ka šis ir guļamvagons, kur katram ir savs sols. Viņš murmina, ka tagad neesot guļamvagonu un ja es vēl izteikšu piezīmes, viņš uzstāšoties citādāk, lai tikai es pamēģinu, viņš tūlīt to darīšot. Man kļūst baigi. Es klusēju un aiztaisu acis. Varbūt man vajadzēja saukt palīgā augšā gulošo, bet arī šis vēl izsmies mani. Par gulēšanu vairs nav ko domāt. Nemierīgas, nervozas kājas mani apgrūtina. Es saraujos kamolā. Labi, ka beidzot uzaust rīts, konduktors atkal pabāž galvu un saka: „Tovarišč Zinovjev”, un zilais velniņš pieceļas un atstāj savu vietu. Vilciens nokavējies apmēram par pusotru stundu. Man stacijā ir draugi, pie kuriem es varu atstāt savas pakas. Ar kažoku uz rokas es eju meklēt draudzīgos dzelzceļniekus, lai viņi vakarā man palīdzētu tikt vilcienā uz Ļuļati. Man vēl jāmeklē iespēja tikt atpakaļ Dubrovā, jo tēvs* esot smagi slims, svētdien nebija spējīgs teikt sprediķi.

[….]

Es uzvelku kažoku virs zilā kažoka, aiznesu savas pakas līdz vilcienam, kurš vēl stāv ārpus perona šķirotavā, bet tajā ir iespēja iekāpt. Bet priekšā jau ir viena varza „tovarišču”, un sākās tāda vilciena šturmēšana, ka nebija iespēja tikt līdz kupejai. Es pastūmu savas smagās pakas platformas otrā stūrī un turēju ciet ar kājām, vienā rokā turēju pārējās pakas, otrā rokā lielo sveci, kas bija piesieta pie citām mantām. Es izskatījos tik nelaimīga, ka izsaucu līdzjūtīgu skatu vienai dāmai, kas ar kādu kungu lauzās garām. Sekojot pēkšņai iedvesmai, es iedevu viņai lielo sveci un lūdzu man to atdot jau Ļubļatā. Viņa acumirklī pazuda kupejā. Nākamajās trīs vai vairāk stundās man bija iespēja pārdomāt, ka šis nebija drosmīgs solīs uzticēt paku svešiniecei, pie tam nakts tumsā. Taču es savu sveci dabūju atpakaļ. Sniegs un vējš pūta man virsū, un tā kā viena roka man bija brīva, es varēju iekārtoties ērtāk. Ļubļatos mans vagons apstājās tālu no stacijas. No jauna sākās ārā spiešanās, kaut kā ar savām pakām izkāpu sniegā. Sasēju tās kopā un uzliku uz muguras, bet tūliņ sabruku zem smaguma. Pēc laikā jau biju stacijas ēkā un lūdzu stacijas priekšnieka atļauju palikt pa nakti. Viņi laipni atnesa man tēju un kādu rāmi, un es iekārtojos uz nakti. No rīta nevarēju atrast zelta 5 rbļ. monētu, ko Pēterpilī biju iebāzusi zeķē. Pēc veltīgas meklēšanas es to atradu savā cimdā, un cauri sniegiem devos sešas verstis tālā ceļā. Sākumā soļoju ļoti dūšīgi, pēc tam stipri noguru. Sniegs spiedās cauri zābakiem zeķēs. Es zināju ceļu no iepriekšējiem braucieniem. Gāju cauri diviem krievu ciemiem neapmaldoties uz Dubrovo. Kā zinādams, ka es nāku, man pretim pie mazās pirtiņas netālu no mājām nāca tēvs, vesels. Liels bija atkalredzēšanās prieks. Es biju piekususi. Lai atspirgtu, es dienā lasīju aizraujošu angļu grāmatu par nelaimīgo Hannoveres princesi, kura aizprecējās uz Holšteinu vai Angliju. Beigas bija ļoti nomācošas, viss kopā izsauca tādu depresiju, ka man bija jāguļ gultā. Daudz, daudz vēlāk uzzināju, ka šajā laikā mira Džo.

* Tā Mērija Grīnberga sauc savi vīru Jāni Grīnbergu.

Mērija un Jānis Grīnbergi ar bērniem Mēriju un Emanuelu Pēterbugrā, 1918. gads.

4. februāris

Ziņa par jaunākā dēla Jāzepa nāvi 1. februārī Parīzē ir sasniegusi viņa vecākus Latvijas legācijā Stokholmā. Mamiņas pirmā vēstule Oļģerdam pēc šīs traģiskās ziņas ir gara, uz 4 sīki aprakstītām lappusēm un emociju pilna – mākslinieciskais, vienmēr priecīgais Džo viņai bijis emocionāli vistuvākais visā ģimenē.

Marija Grosvalde 1920.-30. gados.

4. II 1920

Dārgais Ožjē,

Varbūt, ka šī ir pēdējā diena kad tas, kas ir mirstīgs no mūsu Džo, ir zemes virsū. Labi, ka Margarēta ir pie Tevis un es ceru, ka Tu viņai neļausi doties projām šajā briesmīgajā laikā. Pie mums tā vien šķiet, ka « vectēvi gaudo ». Es mocījos visu nakti. Atceros mīļo Džo visos priecīgajos un aizkustinošajos brīžos un domāju, ka viņam līdzīga nav visā mūsu tautā. Viņš ne tikai prata valodas, bet arī rakstīja kā īsts rakstnieks. Un kā viņš prata piepildīt citu dzīves ar laimi! No viņa es iemācījos svinēt svētkus. Es vienmēr biju strādājusi svētdienās – viņš mani pievērsa skaistajam – nesa man savus zīmējumus un grāmatas. Viņš darbojās savā mazajā teātrī, lai mūs iepriecinātu, viņš muzicēja. Viņš vienmēr steidzās, bija tādā brīnišķīgā aizrautībā. Pēterburgā, pat tad kad viņš bija slims, cēlās no gultas un naktskreklā gleznoja. Es mīlu jūs visus, tas ir tiesa – bet viņš man bija tas, par ko neviens no jums nebija mēģināt kļūt. Kad viņš atgriezās no Francijas, lai stātos savā muļķīgajā dienestā**, viņš apsēdās uz manas gultas un teica: es būšu tuvāki pie tevim –  un tas bija viņa rīcības vadmotīvs, viņš man vienmēr darīja labu, vienmēr – kādreiz es Tev parādīšu viņa pēdējo vēstuli, viņa testamentu.

Es viņu joprojām redzu kā mazu zēnu, tajā briesmīgajā vasarā, kad Keilman un Rudahof*** viņu tirdīja. Es viņu meklēju un atradu mazajā torņa istabiņā, tādu klusiņu, bet tik nelaimīgu, ka galu galā aizliedzu spēlēties mežā. Mazs zēns, zobus sakodis, rokas sažņaudzis, visa viņa mazā būtne bija izmisumā. Par nelaimi, tad es biju slima  un tas viss jau bija daudz par vēlu – viņš bija pārāk daudz cietis. Un vienmēr viņš mani aizstāvēja pret netaisnību, bieži mani klusējot glāstīja.

Tas ir neiedomājams zaudējums, viņš būtu bijis labs ģimenes tēvs un nestu tālāk mūsu vārdu un godu.

Un viņa mūzika un viss, ko viņš mums stāstīja par savu mākslu, ceļojumiem, priekiem, par saviem biedriem un iespaidiem. Ar kādu prieku un baudu viņš mūs apciemoja, ēda, dzēra, gulēja zem mūsu jumta, mūs vizināja ar auto! Londonā es viņam teicu: tu visu savu naudu tērē mums? Viņš man atbildēja: es esmu gana pūlējies, lai varētu jums sniegt šo prieku.

Viņš man sacīja: “Es neesmu skumjš, mēs pavadījām kopā sešas nedēļas, tas bija liels gandarījums, ne kuram katram tā veicas. Un tagad viss ir vienkārši, Tu atkal redzēsi Londonu, tu atkal redzēsi Parīzi, Tev nevajadzētu skumt.” Un tagad es esmu tik tālu, ka šajā dienā pat nevaru būt viņam blakus. Tu saproti, ka es vairs neredzu mērķi turpmākai dzīvei. « Die Freude schawand mit ihm. »****

Dārgais Ožjē, Tu tagad būsi ģimenes tēvs, un it īpaši brālis savām māsām. Būtu lieliski, ja Tu varētu apprecēties ar krietnu sievieti, lai ģimenē rastu līdzsvaru. Reprezentablu un nevainojamas reputācijas sievieti. Tad es varētu slēgt savas acis uz mūžu, kad Dievs mani aicinās.

Visvairāk domāju par Margarētu, kura nekad nav varējusi iztikt bez Džo un viņa padoma. Es nezinu, ko viņa darīs, vai viņa paliks Londonā, vai brauks pie mums, vai būs tava palīdze – visu labi pārdomājiet. Tu saproti, ka viņa man ir ļoti mīļa, es labprāt gribētu, lai viņa būtu kopā ar mums, bet, ja viņa nevēlas, lai rīkojas tā, kā ir iecerējusi. Varbūt vismaz vasarā mēs varētu redzēties.

Ar Rīgu ir tā, ka ir ļoti sāpīgi atkal skatīt šīs vietas bez viņa.

Es nevēlos runāt par tēvu un viņa īpašībām,to var nosaukt par stoicismu – varbūt tas ir kāds cits “-isms”, tā ir viņa izcelsmes mīkla “Näpkul dzirnavās”, kur viss bija no akmens. Viņam, piemēram, šodien ir mugurā zils krekls, kuru viņš valkā jau veselu nedēļu, un Līna pārraksta vēstuli par viņa dokumentiem, kurus neviens nevar saprast. Man šķiet, ka viņš ir tādā kā jauneklīgā Stimmung[vācu valodā: garastāvoklī], it kā viņš justos vissvarīgākais no visiem. Mēs no tā ciešam, – Tu jau to saproti. Labi, ka Līna ir šeit, citādi es būtu pilnīgā izmisumā, lai gan tas neko neizsaka. Ja man būtu piedāvāts nomirt Džo vietā, es būtu uzvilkusi baltu kleitu, satvērusi rokās arfu un pat rastu spēku aizlauztā balsī dziedāt no prieka. Kam ir vajadzīga mana dzīve? Kam ir vajadzīgs viss mans darbs un visi mani ideāli? – Tas ir šis ķermenis, bet tas skaļā balsī saka: – – tas bija sapnis. –

Mans dārgais mīļais dēls Ožjē – es svētīju Tevi ar visu savu spēku un no visas sirds, lai Dievs dod Tev spēku un gudrību, kā arī pacietību un mīlestību. Tu vienmēr esi bijis labs pret mani, izņemot tos dažus neiecietības gadījumus pagātnē, bet es to attaisnoju ar asinīm, kas rit Tevī.

Amor omnis vincit[Latīņu valodā: Mīlestība uzvar visu.], ir vajadzīga pacietība, ir vajadzīga mīlestība, nav iespējams dzīvot saskaņā ar likumu.

Es no Tevis atvados, ja es savā vēstulē Tevi sāpināju, piedod man, vairs nav tā, kurš mani aizstāvēja un saprata.

Esiet cieši pārliecināti, ka es jūs visus mīlu ar mātes mīlestību, kurai nekad nav bijusi cita laime kā vien bērni.

Mēs vēl nosūtam 1050 fr. [frankus] Līna un es, “viņam” [Domāts Frīdrihs Grosvalds] ar to nav nekāda sakara, – tas ir mūsu dārgā Džo pēdējām vajadzībām, jāsniedz viss nepieciešamais viņa pēdējam ceļojumam.

Tagad māju nav iespējams pārdot, mēs neko nevarētu izdarīt ar savu naudu, mums jāgaida. Ja būtu kāds ar cēliem nodomiem un nebūtu līguma ar L., mēs varētu pārdot manu māju “Auf Abbruch” [Vācu valodā: nojaukšanai] taču arī tante Marta***** arī ir nonākusi grūtībās.

Šķiet, ka veiksme no mums ir novērsusies.

Dzīvei ir pārāk daudz noslēpumu.

Meyer  mums atsūtīja sirsnīgu telegrammu.

Mans dārgais Ožjē, tev jākļūst par manu draugu.

M

PS Es tagad vienmēr sēžu ēdamistabā, kuras logi ir uz pagalmu. Tā man atgādina Гороховая [Гороховая 71, kb 7 - Grosvaldu ģimenes adrese Pēterburgā] ar brūnajām sienām. Nevaru skatīties ūdenī un tālumā. Šeit arī klaigā bērni un ir sarkani jumti. Es šajās dienās uzrakstīju lielu rakstu par mūsu komiteju darbu Lindhāgenai******, Es ceru, ka tas nāks par labu. Viņa to prasīja.

** Domāts obligātais militārais dienests - 1911.-1912. gadā Jāzeps dienēja 3. Smoļenskas imperatora Aleksandra III ulānu pulkā Vilkavišķos (tagad Lietuva).

*** Nenoskaidrotas personas, iespējams Grosvaldu kaimiņi Edinburgā.

**** Vācu valodā: Prieks izdzisa kopā ar viņu.

***** Tante Marta – Marijas Grosvaldes jaunākā māsa Marta Vaholdere, dzimusi Pakalniece (Pakkalniek).

****** Anna Lindhagen (1870-1941) ir zviedru sociāldemokrātu politiķe un feministe.

Grosvaldu ģimene saņem līdzjūtības telegrammu arī no Latvijas ārlietu ministra un Grosvaldu drauga Zigfrīda Annas Meierovica elegantā franču valodā:

Steidzos Jums izteikt savas visdziļākās līdzjūtības apliecinājumu sakarā ar tikko piedzīvoto nežēlīgo zaudējumu.

Meierovics

Marijas Grosvalde Stokholmā – meitai Margarētai Grosvaldei Parīzē

Dārgā Margarēta,

Rakstu Tev pavisam īsi. Es priecājos, ka Tu esi pie Ožjē. Vakarā mēs apsēžamies cieši blakus, Līna un es, tumšā istabā, un mēs nebilstam ne vārda.

Mīļais bērns, ja Tu vēlētos atpūsties un pavisam atstāt savu vietu uz kādu laiku, mēs Tevi uzņemtu ar vislielāko prieku. Tu jau zini, ka mēs mīļuprāt vēlētos Tevi redzēt. Līna ir tik laba pret mani, viņa šajos pēdējos vakaros mazgāja man kājas, un es arī varu ieiet viņas istabā, un viņa ienāk mani apraudzīt manējā. Es tikko uzrakstīju garu vēstuli Ožjē, iespējams, ka Tu vēl esi tur, lai to arī izlasītu. Mūsu kalpones ir ļoti laipnas un rūpējas par mums, un Fröken [Jaunkundze – zviedru val.] Alfhild Lamm – Līnas ebreju draudzene – man vakar uzrakstīja: please accept my profound sympathy in your great sorrow. Could life give you back your son I would give it. Redzi, šajā pasaulē joprojām ir labais. Es jutos ļoti saviļņota. Arī Arabella un Grahm to saprot. Mani izbrīna, ka šajā pasaules malā ir tik daudz cilvēku, kuri pazina un mīlēja Džo. Es varētu rakstīt viņa vārdu uz simts lapām no rīta līdz vakaram. Ak, ja Dievs būtu piedāvājis man nomirt viņa vietā! Kāds tas būtu bijis iepriecinājums! Vien iedomājoties par to, man ir jāpasmaida.

Nebrīnies, ka es nosūtīju naudu, tas ir viņa pēdējam ceļojumam vai arī nepieciešamajam apģērbam.

Tas nav daudz, bet varbūt tomēr noderēs. Padomā par to, ko Tu turpmāk darīsi, un rūpējies par savu veselību. Tev sākas jauna dzīve. Ožjē būs tavs palīgs un draugs, un arī Līna.

Es Tevi apskauju. Varbūt jūs šodien izvadāt Džo, laiks ir tāds saulains.

Kā es negribēju braukt uz St. [Stokholmu]! Es raudāju savā virtuvē, kad tēvs to apsolīja. Līna man toreiz teica: tas ir tavs pienākums.  Jā, tā ir taisnība, ir pienākums, un es to pildu pēc labākās sirdsapziņas, bet sirds runā savā valodā un tai ir savas vēlmes. Kāda laime, ka mēs bijām ar Džo Londonā, ka arī tā ir liela laime, ka viņš nav gājis bojā tuksnesī, bet gan devies mūžībā mīlestības un rūpju ieskauts. Bet tas ir tik negaidīti, tik pēkšņi, tik ārprātīgi, tik bezjēdzīgi, tajā brīdī, kad viņu nav iespējams aizstāt. Ko darīs Ožjē?

Tas ir tā kā raksta Z. A.: nežēlīgs zaudējums.

Manu ļoti dārgo mazo meitiņ, sūtu Tev visu savu mīlestību, un lai Dievs tevi stiprina. Es tik ļoti mīlu Džo pēdējo skaisto vēstulīti, to lasot, es skatos viņa labajās acīs un jūtu viņa atbalstu.

Ardievu.

* Arabella – īst. v. Hervora Melgrena (Mellgren), pēc laulībām Vikmane (Wickman). Zviedru politiķa, sociāldemokrāta un Ulofa Palmes līdzgaitnieka Kristera Vikmana māte. 1913. gadā Parīzē Arabella bija Jāzepa un Līnas dzīvokļa biedrene, kādu laiku arī Jāzepa simpātija, apciemojusi Grosvaldu ģimeni arī Rīgā. Jāzeps gleznojis Arabellas portretu, kas bijis izstādīts Jāzepa Grosvalda piemiņas izstādē 5. Eiropas latviešu kultūras darbinieku kongresa laikā Stokholmā 1975. gadā.

** Grahm – nenoskaidrota persona.

*** 1918. – 1919. gadā Jāzeps Grosvalds Britu armijas sastāvā piedalījās ekspedīcijas karagājienā cauri Arābijai uz Persiju un Kaukāzu.

**** Atsauce uz saņemto telegrammu no Zigfrīda-Annas Meierovica.

Tikmēr laikraksts "Latvijas sargs" ziņo, ka par Latvijas legācijas Parīzē padomnieku un sekretāru nelaiķa Jāzepa Grosvalda vietā iecelts arhitekts Mārtiņš Ņukšs.

6. februāris

Šajā dienā Parīzē notiek atvadīšanās no Jāzepa Grosvalda – viņš tiek kremēts, vai kā saka Mamiņa  – pārpelnots, un viņa urna ievietota Père Lachaise kapu kolumbārijā.

Père Lachaise

Par atvadu ceremoniju liecību ir ļoti maz. Zināms, ka tā bija maza un privāta, tajā piedalījās Margarēta un Oļģerds, kā arī Vera Bērziņa (Ece). Uz Džo urnas šķirtstiņa Oļģerds bija licis iegravēt rindas no Jāņa evaņģēlija “Es dzīvoju, un jums būs dzīvot”. Džo atdusas vietu iezīmēja vienkārša balta marmora plāksnīte ar uzrakstu GROSVALDS 1891–1920.

1924. gadā Jāzepa pelnu urna tika izņemta no Perlašēzas kolumbārija un pārvesta uz Latviju, 1937. gada 4. maijā apglabāta Lielajos kapos Grosvaldu ģimenes kapavietā. Ceremonija atkal ir neliela un privāta, to vada mācītājs Edgars Bergs, uzņēmēja Kristapa Berga dēls un Arveda Berga brālis.

Diemžēl Grosvaldu apbedījumu Lielajos kapos oriģinālais iekārtojums nav saglabājies. 2005. gadā pēc vēsturnieka Oļģerta Auna iniciatīvas Grosvaldu kapavietā tiek atklāts tēlnieka Valta Barkāna veidots piemineklis Marijai, Frīdriham, Oļģerdam un Jāzepam Grosvaldiem.

9. februāris

Pēc ilgāka pārtraukuma Margarēta Grosvalde atkal veic ierakstu savā dienasgrāmatā – un šis ir vienīgais viņas ieraksts, kurš tapis nevis angliski, bet Margarētas dzimtajā – latviešu valodā.

Margarētas Grosvaldes dienasgrāmata.
Roka liedzas rakstīt to, kas tomēr ir patiesība – svētdienā 1. februarī izbraucu uz Parīzi, tamdēļ ka nevarēju vairs dzīvot no Oļģerda vēstulēm un telegrammiem vien. Tagad visu atceros – kā es raudāju, kā man lika šifrēt un no apakšas skanēja muzika, un kā es raudāju pie pirmās vēstules. Pa ceļam biju mierīgāka, jo zināju, ka būs skaidrība. Pat runājos ar laipno Mr. Salisbury – un viena pārbraucu uz Camoëns.* Un tad viņa vairs nebija – varbūt viņš aizgāja kamēr es smejos – un es nekā neesmu jutuse. Ece [Vera Bērziņa] bija laba, gādāja man drēbes un bromu, un Olģerds solas, ka viss piederēšot man. Bet man ir grūti likt sevi aiztikt no citiem. 6. februārī mēs viņu vedām uz Père Lachaise krematoriju, un gājām apskatīt viņa gleznas izstādē.** Visi raksta labus vārdus, un žēlo mani vairāk nekā sevi. Un man nav neviena vārda, neviena padoma, pie kā turēties – izņemot šīs acis, kuru priekšā es došu atbildi par to, ko darīšu. Grūti bij atstāt Oļģerdu, grūti satikt visus šeit. Bet, ja man jādzīvo vienai, es dzīvošu priekš viņa.

*Rue de Camoëns Nr. 8 - šajā namā atradās Latvijas delegācijas Parīzē telpas, un vēlāk, līdz 1921. gada oktobrim, arī Latvijas sūtniecība.
**Šajā laikā Parīzes Grand Palais ir skatāma Neatkarīgo mākslinieku biedrības (Salon des Indépendants) izstāde, kurā pirmo reizi bija izstādītas arī trīs Jāzepa Grosvalda gleznas par Austrumu tēmām.
Viena no tām - "Trīs Austrumu sievietes", šobrīd LNMM ekspozīcijā.
Neatkarīgo izstāde 1920. gadā notika no 28. janvāra līdz 29. februārim.

Jāzeps Grosvalds. Trīs Austrumu sievietes (Bagdādes sievietes)

Satriektā Marija Grosvalde atkal raksta garu vēstuli sēru noformējumā savam dēlam Oļģerdam – šoreiz latviešu valodā.

Marija Grosvalde Stokholmā – Oļģerdam Grosvaldam Parīzē

9. II 1920

Mīļais Ogier,

Nupat dabūjām Tavu vēstuli no 5. II – ļoti gaidītu, jo bijām 4 dienas bez vēsts un es jau domāju, ka būsi saslimis. Nezinājām bēru dienu un stundu, bet bijām garā vienoti ar jums, nabaga bērniem. Es tevi dziļi saprotu un žēloju, un pilnīgi tāpat domāju visās lietās. Arī manim tikai darbs palīdz, izpildu te ko vajag grāmatvešanā, rakstīšanā u.t.pr., un rakstu bez tam šo to. Saule spīd, pavasaris nāk ar sparu, bet viņa vairs nava, priekš kura vien baudīju un sajutu, it kā tas pārceļo uz viņu un tiktu no viņa apstrādāts. Man bija tik patīkami, ka stāvējām visi vienā darbā, kā toreiz Komitejā*, jo vairāk, ka varējām saprasties, sarakstīties, lasīt jūsu pārskatus – un tas viss bija tēvijai vajadzīgs darbs. Tas bija ļoti jauki un es to ļoti sajutu.

 Es tikai domāju, ka jums tur tā darba par daudz, un arī viņš par daudz strādāja. Bet tas grūtākais tikai tagad sāksies, un stāvoklis vienādi grūtāks un plašāks paliek. Kas tiks tev dots par palīgu, to nevar izdomāt. Joeam [Džo] jau viss gāja tik ārkārtīgi ātri no rokas. Mīļais Oļģerd, sargā savu veselību, citādi jau būs visiem par daudz grūti ap sirdi. Es piekrītu visam, ko esat darījuši, arī Père Lachaise, esmu tur bijusi a Joe un Linu. Ļoti man atmiņā tā vieta. Tu gan vari domāt, ka labprāt tur būtu un vēl labprātāki zinātu, ka mani pīšļi (kā mans tēvs sacīja) atdusas tanī šķirstā. Kas attiecas uz Joe mantām, tad domāju nekādā ziņā nepārdot, neatdot nevienam svešam. Pēc manām domām, ja atradīsies kam viņi derēs, varbūt reiz [Konrādam] Ubānam. Bet nogaidi, ko Lina sacīs. Tēvu klausīt nebūs vajadzības. Viņam savādas domas par visu ko. Varbūt viņš laimīgs tāds, kāds viņš ir. Es katrā ziņā viņu pilnīgi nesaprotu un žēloju, viņš ir savādu vecāku bērns un arī nekad nava mēģinājis būt saviem bērniem draugs. Viņš savu autoritāti tura par daudz augstu un nemaz nepadodas. Viņš pat nevar rakstīt uz papīra lielākiem burtiem, lai Lina nemaitātu acis. Stipras acis, nepazīst ne asaras, ne bezguļas naktis. Ar viņam daudz kas jāpanes. Lina arī tagad daudz pacietīgāka palikusi un sevišķi pret manīm ir ļoti sirsnīga un laba. Dara ko var man palīdzēt. Tēvu es tikai reizi mūžā esmu redzējuse uztrauktu, tas bija kad Wbgs atsacīja savu dzimšansdienas maltīti. Arī tagad, kad taču tik daudz ir iemeslu, viņam pietiek ar savām nopūtām. Būtu viņš vaicājis, vaj ir nauda priekš apbedīšanas! Es jau vienādi sacīju, Gustavs ir viņa vienīgā mīlestība. Kāds viņš bērns!

Mums bija 3000 kr[onas] no Kozistorijas te, citādi bijām bez naudas. Mainījām 1000, maksājām algu Ieviņam, Melīnam ceļanaudu e.t.c. Nupat viņš nāk un prasa: vaj neiznāktu 3000, ko iemaksāt bankā? Mēs šodien saņēmām %, tāpēc viņš cer atkal uz %, un domā, ka būs 3000, kad 600 ir jau notērēti.

Kad es domāju, ka būs jādzīvo šinī atmosfērā bez iepriecināšanas caur Joe vēstulēm, domām, gara darba un apciemojumiem, ka būs acis jātaisa ciet, neatstājot nekādu liecību pasaulē un tēvijai no garīgām mantām un dzīves uzskatiem, un dzīves darba – tad pārņem šausmas.

Ko palīdzēs visi nekrologi par Napkal dzirnavām, kad mūsu Joe ir pelnos pārvērties priekš viņa gadiem.----------

Es gan apskaužu Eci, būtu es brīva bijuse, es būtu tāpat jums pakaļskrējuse. Kam man visas pasaules gods un stāvoklis, neesmu nekad neko mīlējusi kā savus bērnus. Es domāju, ko esmu pavadījuse mazā Gorohovā un Londonas pagrabā, kur tumsā un aukstumā mazgāju veļu tikai gaidīdama uz Joe. Un nu man jābūt dzīvai un jāiet varbūt ilgi un lēnām, un jāsaņem vēl ziņas no tevim, no Lulū******, kur nevaru nekā darīt. Sapņoju par mācītāju Grīnbergu, man bija mazdēls jākrusta, un bija klāt visi mirušie radi, un pie tam viņš šķelmīgi un mīlīgi uz manīm skatījās.

Wie soll es heissen? Wir haben uns ja nie verstanden…Gib ihn meinen Namen! …Wie haben wir uns nur nicht verstanden! Es soll Felix Johann heissen!

[Kā viņu vajadzētu nosaukt? Mēs taču nekad neesam sapratušies …Dod viņam manu vārdu!  Kā gan mes nekad neesam sapratušies! Viņu ir jāsauc par Felixu Johannu.- vācu val.]

Varbūt tur arī labas pārmaiņas! Mīļais Oļģerd! Esi pārliecināts, ka tie bija mani vārdi un manas domas telegrammā ļoti ļoti sāpīgi, izsakam jums savu dziļāko mīlestību un uzticību – to varu arī šodien apliecināt par visu, zinu, ka tu esi īsts brālis un turi svētu mūsu dārgā Joe piemiņu. Lai Dievs mūs ņem savās rokās kā tas būs visiem panesams un nolikts.

Tava Mamiņa.

* Latviešu palīdzības komiteja – dibināta tūlīt pēc I Pasaule kara sākuma 1914. gada jūlijā, viens no tās vadītājiem bija Frīdrihs Grosvalds un tās darbībā iesaistījās visi Grosvaldu ģimenes locekļi.

** Iespējams, domāts Frīdrihs Veinbergs (1844—1924), advokāts, preses izdevējs un Frīdriha Grosvalda tuvs kolēģis Rīgas Latviešu biedrībā.

*** Droši vien domāts Zviedrijas karalis Gustavs V (1858 – 1950).

**** Literāts Kārlis Ieviņš (1888–1977), 1920. gadā strādāja Latvijas diplomātiskajā pārstāvniecībā Zviedrijā.

***** Zviedrijas pavalstnieks kapteinis Gesta Mellins Neatkarības kara laikā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā. Pēc atvaļināšanas no dienesta Latvijas armijā Mellins aktīvi darbojas Latvijas un Zviedrijas presē, raksta par Latviju, kā arī Ārvalstu preses pārstāvju savienībā Rīgā. 30. gados saikne ar Latviju zūd.

****** Grosvaldu vecākās meitas Mērijas mīļvārds. Tajā laikā viņa kopā ar ģimeni atradās Padomju Krievijā.

Arī Papiņš – Frīdrihs Grosvalds, kuram dzīvesbiedre pārmet aukstumu un neiejūtību, raksta savam vecākajam dēlam Oļģerdam. Protams, ka jaunākā dēla pēkšņā nāve satriekusi arī emocijās atturīgo un vienmēr ieturēto Frīdrihu.

Frīdrihs Grosvalds

Frīdrihs Grosvalds Stokholmā – Oļģerdam Grosvaldam

9. II 20 Stokholmā, Strandvägen 9

Mīļo Oļģerd,

Paldies par Tavu mīļo vēstuli. Man tevim nevajadzēs gan vēl atsevišķi teikt, cik sāpīgi un grūti mani ķēra bēdu vēsts par mūsu mīļā, mīļā Jāzepa nāvi. Es ilgi tai ziņai nevarēju ticēt un vienmēr vēl gaidīju uz kādu brīnumu un vēsti, ka viņš izglābts no nāves briesmām. Bet tagad rūgtai patiesībai jātic un būs jāaprod ar tām bēdīgām domām, ka viņa vairs nav un nebūs mūsu starpā. Cik grūti tam ir noticēt!

 Cik reizes pats dienā neesmu sevim jautājis, kam viņam tik jaunam, tik mīļam, tik apdāvinātam, tik apsološam vajadzēja jau tagad, pašos spēka gados, no mūs tik grūti jaunveidotās tautas šķirties, kur daudz tūkstošu mazvērtīgāku paliek dzīvi. Es pats katrā brīdī būtu bijis gatavs viņa vietā no šīs pasaules šķirties, kā arī tam pēc dabas likumiem bija jānotiek, bet bargais liktens bija citādi lēmis. Atliek tikai mīļā nelaiķa gaišo, cēlo personību dārgā piemiņā turēt un pēc viņa priekšzīmes darbā, neapnikušā darbā tēvijas labā meklēt iepriecinājumu.

Izprotu, cik grūti Tevim, visādīgas domas bijušas un ko Tu personīgi cietis. Mēs visi nožēlojam, ka nevarējām tikt uz Parīzi, un ka Tevim un Margaretai vien visi grūtumi bija jānes un jāceļ. Esmu pilnīgi mierā ar visiem taviem rīkojumiem, kādus es arī pats biju nodomājis, bet Tevim neziņoju, nezinādams, vai Jāzeps pats nebija kaut kādu vēlēšanos izteicis. Kas attiecas uz atstātām mantām, tad domāju, ka drēbes un nevērtīgas lietas, kuras grūti būtu aizvest uz Rīgu,  –  būs jāpārdod turpat.

Atsaucoties uz Tevis man lūgums, ka Tu pats arī nepārpūlētos, jo Tava veselība arī nav visstiprākā. Varbūt Tevim rodas kādu laiciņu atvaļinājumu saņemt, bet nevaram saprast, vai tas maz acumirklī iespējams. Margaretei nu gan vajadzētu pārcelties pie Tevis uz Parīzi, jo tad jūs tur viens otram būtu tuvi un varētu palīdzēt vajadzības gadījumā. Tikai nezinu, kā ar Tavu personālu stāv, un vai tur ir jeb būs kāda vakance. Oktobrī, kad biju Rīgā, runāja, ka Bērziņkundze [Vera Bērziņa] tiekot pārvesta uz Rīgu, bet kā rādās, tas nav noticis. Ja kaut kādi būtu iespējams viņu nodarbināt Parīzē, būtu gan labi, ka viņa dzīvotu Tavā tuvumā. Ja Tu tam piekrīti, lūdzam viņai par to rakstīt.

Un nu ar dievu, mīļais Oļģerd, nepārpūlies, saudzējies un neaizmirst savu veco

Papiņu.

Margarēta Grosvalde Londonā – Oļģerdam Grosvaldam Parīzē.

Margarēta pēc Jāzepa bērēm ir atgriezusies savā mītnes un darba vietā Londonā un raksta Oļģerdam.

Mīļo Oļģerdiņ,

Esmu laimīgi atbraukuse ar visu kurjeru, kurš otrdien ies uz Rīgu. Lielu paldies par lunchu, ar kuru man pilnīgi pietika, un visu citu. – Te iet pa vecam, visi ir labi un mīļi. Es mēģināšu rakstīt pēc kādām dienām par darīšanām, tagad nav laika un dūšas. Daudz mīļu sveicienu tev un Ecei, tāpat arī Jurgensonam un Simsonam. Informācijas biroju lūdzu sveicini pēc vajadzības. Mani ceļa biedri bija labi un diezin kā man neizdarīja. Lūdzu, esi prātīgs un klausi Eci, ja viņa Tev dod labus padomus. Dzer tisanes un eji agri gulēt.

Tava Margareta

Pieleiku franču naudu, kas man palika pāri, priekš parādu nolīdzināšanas.

10. februāris

Oļģerds steidz rakstīt Margarētai uz Londonu un paziņot svarīgākos jaunumus, kas notikuši pēc māsas aizbraukšanas no Parīzes: viņš ir pasūtījis piemiņas plāksni Jāzepa atdusas vietai Perlašēzas kolumbārijā un lūdzis tajā iegravēt rindas no Jāņa evaņģēlija "Es dzīvoju, un jums būs dzīvot." Viņš ir apmeklējis Krastiņas jaunkundzi –  jaunu latvieti, medicīnas māsu, kura kopa Džo viņa pēdējā dzīves nedēļā Montaņas slimnīcā, un uzdāvinājis viņai Jāzepa pulksteni – tā viņi ar Margarētu bija vienojušies. Oļģerds tagad ir vienīgais brālis savām trim māsām.

Oļģerds un Margarēta Edinburgā ap 1910. gadu

Oļģerds Grosvalds Parīzē – Margarētai Grosvaldei Londonā.

Parīzē, 10. februārī, 1920

Ma chere petite,

Es ceru, ka Tu esi labi nobraukusi Londonā, kaut gan no Tevis vēl nav nekādu ziņu. Esam atkal iesākuši diezgan pamatīgi strādāt, tas ir tas labākais līdzeklis, un es domāju, ka Tev ir tāpat.

Svētdien krāmējām Joe lietas un tur atradu, starp citu, bankas čeku grāmatiņu, kuru Tev nosūtīšu apdrošinātā vēstulē, ja Tu tā vēlies. Vakar pastelēju smuku marmora tāfeli priekš columbarium. Mums te nāk un iet cilvēki, mašīnas klab un dzīve iet tālāk savu gaitu. Krastiņjaunkundzei vakar nodevu dāvanas. Viņa papriekšu negribēja ņemt, beidzot tomēr viņu pierunāju. Tad viņa pateicās, pielika tūlīt pulksteni pie rokas un paņēma savu somiņu.

Koļa šodien izbrauc uz dienvidiem, tā kā vairs neviena vīrieša drauga nav te. Dūšīgi jāstrādā un jāiet pastaigāties svaigā gaisā. To daru katru dienu, vakarā esmu tik stipri noguris, ka tūlīt iemiegu.

Kā jaunu politisko informāciju varu Tev paziņot, ka šodien mūsu valdība telegrāfiski uzdevusi gen. Niessel* uzstāties kā starpniekam miera sarunās ar Vāciju. Viņš šo lietu nodevis Baltijas Komisijai, kuru sākot no rītdienas lūkošu apstrādāt. Lūdzu to arī paziņot Bisenieka kungam.

Sirsnīgākos sveicienus no manis un Eces,

Tavs vecais

*Anrī Albērs Nisels (Henri Albert Niessel, 1866–1955), Francijas armijas ģenerālis, Latvijas Brīvības cīņu laikā bija Baltijas reģiona sabiedroto komisijas vadītājs (1919)

Šī Mamiņas vēstule vecākajam – un nu jau vienīgajam dēlam Ožjē, tapusi kā pielikums Papiņa 9. februārī rakstītajai. Īstā vēstule uz daudzām sīki aprakstītām lapām sekos pēc brīža…

Marija Grosvalde Stokholmā – Oļģerdam Grosvaldam Parīzē

Dārgais Ožjē! Tēvs Tev raksta, viņš vērsās pie manis, lai pavaicātu manu viedokli par Džo apģērbu. Es viņam pajautāju viņējo, viņš teica: “Es domāju, ka vajadzēs pārdot.” – Es uzskatu tā: viss, kas Džo piederēja, tika pirkts par viņa naudu, tēvs gadiem neko viņam nedeva. Tātad ir jārīkojas, vadoties no Džo nostājas. Paņem to, ko Tu vari valkāt un lietot, atdod māsām to, ko viņas vēlas – es gribētu sev to mazo militāro nozīmi ar vienradzi un lauvu, kas virsniekiem ir uz viņu formas tērpa, un vēl to mazo seno grāmatu par Francijas vēsturi, kura Džo bija Džersijā, viņš to iegādājās par 25 centiem – un vēl varbūt kādu grāmatu, kura viņam patika, bet, manuprāt, neko nevajadzētu dot tirgotājiem vai svešiniekiem. Es vienmēr esmu domājusi, ka viņam patika sievietes mākslinieces, un varbūt kāda no tām vēlēsies kādu lietu. Ir jādomā un jārunā ar Līnu un Margarētu. Tātad jums tas būtu jānokārto. Tas ir tik skumji, tik sēri – noslēgums viņa dzīves un karjeras iesākumā. Viņš būtu varējis veikt labo, nepieciešamo, skaisto, viņš varēja gūt panākumus, pateicoties savai spējai – uztvert cilvēkus no viņu labās puses. Es viņu redzu dienu un nakti tūkstoš situācijās un brīžos.

Šodien notiek skumjas bēres, zvani skan labākajam zviedru aviatoram Nolhenam, kurš nesen nokrita ar savu lidmašīnu. Viņš bija salauzis kāju un tikko bija izgājis no slimnīcas, viņu bija nogādājuši lidmašīnā, un tad viņš veica savus izmēģinājuma lidojumus pārāk zemā reģionā un nokrita kopā ar otru jauno leitnantu, un viņi abi gāja bojā.           

Es ceru, dārgais Ožjē, ka Tev klāsies labāk pēc slimības, Tev būs tik daudz jāstrādā un būs tik daudz uztraukumu. Es vēlētos Tev palīdzēt, ja vien es to varētu.

Dārgais Ožjē, es Tev jau rakstīju: neļauj kādam atrast vai kārtot manas Džo rakstītās vēstules – es viņam stāstīju par visu, arī par manām ļoti personīgajām bēdām, es negribētu, lai tās nonāk citu ziņā.

Tev tās ir jāsadedzina, tā būs labāk.

Tu jau būsi saņēmis mūsu otro naudas sūtījumu, tas Tev būs palīdzējis nomaksāt to, kas bija nepieciešams. Bet tēvs par to neko nezina, viņš nav bildis ne vārda par šo nelaimi. It kā viņš būtu kurls un akls.

Viņš ir vecs un auksts pēc būtības, es zinu, bet šoreiz es gaidīju izņēmumu. Ardievu, dārgais Ožjē, atgūsti savus spēkus, esi drošs, ka mēs šai nelaimē esam ar Tevi. Dari visu iespējamo, atceroties mūsu dārgo Džo, no kura ir palikusi tikai neliela pelnu kaudzīte. Vai Tev nav viņa fotogrāfijas civilās drēbēs vai frakā? Es nekad viņu neesmu redzējusi frakā.  Tikai kā skolnieku un kā karavīru. Es arī pati gribētu aiziet viņsaulē, Tu vari tam ticēt.

M.

Oļģerdam uzrakstījis jauno Grosvaldu draugs – Mišels Sevjē, “kultivēts jauneklis”, kā viņu dēvēja Džo, no aristokrātu aprindām ar mākslinieciskām interesēm. Brāli Grosvaldi ar brāļiem Sevjē pavadījuši ne mazums spilgtu brīžu Pēterburgā, Edinburgā, Parīzē, un nu pēc kara atkal satikušies Londonā. Mišels atbalsta Grosvaldus grūtajā laikā, bet viņš arī lūdz Oļģerdu kā “Latvijas priekšstāvi” palīdzēt izkārtot vienu “projektu” – piešķirt Latvijas vīzu kādam Krievijas oficierim Abazam – un šis lūgums Oļģerdam vēlāk rūgti atspēlēsies.

Iespējams, Mišela Sevjē veidots Oļģerda Grosvalda portrets

Mišels Sevjē (Michel Sevier) Londonā – Oļģerdam Grosvaldam Parīzē

Mans dārgais Ožjē,

Es trešdien devos apraudzīt jūsu mazo māsu. Viņa, protams, bija ļoti skumja, bet mierīga, apņēmības un vēlmes darboties pilna – viņa man teica, ka Jūs vēloties, lai viņa dodas uz Parīzi un, no otras puses, jūsu vecāki lūdzot viņu doties uz Stokholmu, bet viņai pašai nav vēlēšanās pamest Londonu, kur viņai patīk vairāk nekā citur un kur viņa vēlētos palikt. Es atkal iegriezīšos pie viņas, tiklīdz man nākamajā nedēļā būs brīvs brīdis.

Kā Jums klājas? Kā klājas Berziņ kundzei? Es ceru, ka, daudz strādājot, Jūs pārāk nenogurstat. Šādos apstākļos mēs esam tik tendēti pārmērīgi strādāt un paši saslimt. Vai jūs joprojām domājat ierasties Londonā? Man šķiet, ka Jums tas jādara – jāatbrauc kaut vai tikai uz neilgu laiku.

A. man nepārtraukti taujā, vai nav saņemta atbilde. Jūs to man nosūtīsit, tiklīdz saņemsiet, vai ne?  Es noprotu, ka nav iespējas to pasteidzināt? Tomēr, ja priekšlikums tiek pieņemts, būtu vēlams projektu realizēt pēc iespējas ātrāk.

Kas attiecas uz Benckendorfu, par viņa uzturēšanos Rīgā šeit tika vēstīts laikrakstos.

A. vienkārši gribēja apstrīdēt šīs ziņas, es viņam aiznesu telegrammu, kuru jūs saņēmāt no mājām par šo tēmu.

Man nav ziņu par Andrē [Mišela brālis Andrē Sevjē], bet man ir iemesls uzskatīt, ka viņam jābūt sveikam un veselam un, iespējams, Ķīnā.

Londonā nav daudz jaunumu, es gandrīz nekur neesmu bijis, jo man bija jāpārskata un jāsakārto daudz jaunu materiālu. Es arī mazliet nodarbojos ar zīmēšanu.

Rakstiet man, tiklīdz Jums ir brīvs brīdis.

Patiesi jūsu,

Michel

* Grāfs Konstantīns Benkendorfs (Benckendorff, 1888–1956)  Krievijas impērijas kara flotes komandieris, pēc revolūcijas dienējis Sarkanajā armijā, 1924. gadā pameta Padomju Krieviju un apmetās uz dzīvi Anglijā. Viņa tēvs, vācbaltu izcelsmes grāfs Aleksandrs von Benkendorfs, bija diplomāts, Krievijas sūtnis Anglijā.

Marija Grosvalde ir uzrakstījusi šodien jau otro vēstuli Oļģerdam – uz 8 cieši aprakstītām lappusēm. Trešā vēstule ir iesākta – tā tiks pabeigta un nosūtīta rīt.

10. II

Marija Grosvalde Stokholmā – Oļģerdam Grosvaldam Parīzē

Mīļo Ogier,

Nupat saņēmu Tavu mīļo vēstuli par Joe bērēm, esmu tevim ļoti pateicīga, ka tu lasi manā sirdī. Saprotams, ka vajadzētu kopā dzīvot, un ne Rīgā, bet Parīzē jeb Londonā. Ja tas arī neiznāk, tomēr Tev pateicos, ka Tu man to saki. Es bieži esmu atminējusi to grūto brīdi, kad biju kuģī manā gultā to pēdīgo vakaru – Kur es biju ļoti tikusi apbēdināta – un Tu biji tas vienīgais, kas nāca pie manim un sacīji: labāki, ka visi esam kopā. To nekad neaizmirsīšu. Reti esmu jutusies tik apzemota un apvainota kā tanī dienā. Es biju par daudz pazemināta un pārmocīta, gandrīz atstāta viena Rīgā, kur es tikai tādēļ paliku nakti dzīvoklī, ka biju par vārgu vienu soli spert. Tāpēc esmu Tev vienmēr pateicības parādā par Itāliju u.t.jpr.

Joe nāve ir vienu brīnumu – Lina ir pilnīgi pārvērtusies, viņa atkal ir laba kā vecās dienās, un mēs viens otram palīdzam. Kā man negribas uz Rīgu, to nevar izsacīt. Es visu pēdīgo gadu strādāju Joe istabā priekš viņa, viņam laba vēlēdama un izlūgdama. Nevaru domāt ne par nevienām vasarām, ne par nevienu ziemu – izturu tikai tādēļ, ka te svešums un sveši ļaudis. Vienādi domāju par Eci, cik viņa laimīga bijusi būt ar jums kopā. Es jau vienmēr tik esmu dzīvojusi no gara barības, tāpēc bija viss tik grūti bez jums un tik labi ar jums. Tu tagad saproti, kādā garā es jūs vienādi turēju cieti Jūrmalā u.t.pr. Kad jūs atbraucāt ciemā, es nekur negāju, izmantoju katru brīdi. Tu tagad vari daudz ko saproti, ko agrāk varbūt apsmēji. – Nekas nevarētu būt jaukāki, kā dzīvot kaut kur kopā. Nevis lai būtu katru stundu viens otram ceļā, nemaz, bet tikai palīdzīgi. Mēs ar Joe pēdējās nedēļas Petrogradā ārkārtīgi labi dzīvojām, kad braucām uz Pavlovsku, viņš gāja “strādāt” ar Aļģirdu, tas ir, flirtēt, un es klausījos mūziku. Pēc tam mēs draudzīgi braucām mājā. Un tās pēdīgās nedēļas Londonā ar viņu uz weekend un bez tam šad un tad – tas bija tas jaukākais, ko piedzīvojām. Kā viņš skatījās uz maniem ēdieniem, kā viņš klapēja uz visādiem vākiem pēc Linas mūzikas, kā mēs viņu pavadījām uz hospitāli un viņš vēl pēdējo minūtu izbaudīdams, lika roku zem manas rokas un vilka savu kāju līdz Thames. – Kā gājām mūsu dārzā, kā viņš ienesa bildes un grāmatas, un stāstīja savus stāstus: “Nāciet tikai visi reizē, ka man nav jāstāsta vairākas rezes” – par шутурчe [шутур – kamielis tadžiku valodā] un par visu ko ------ tas ir tik spožā atmiņā, ka nav pat jādzīvina.

Mīļais dārgais Oļģerd, nekrīti izsamisumā, tomēr ir jātic, ja tu arī netici personīgam Dievam – tomēr jātic šai akai, no kuras nāk viss spēks. Es vienmēr esmu visvairāk mīlējusi ūdeni un strautiņu, ko sauc Quelle – und horch, da sprudelt ein frisches Quell im stille steht es zu lauschen.[ Ko sauc Avots – un klau, tur burbuļo svaigs strautiņš klusumā, ko sadzirdēt – vācu val. Citātā aptuvena atsauce uz Šilleru.].

Tā es saprotu Dievību – ir kur viens spēka avots – bez kā nevarētu dzīvot, nevar padoties materiālismam. Šis pārbaidījums ir grūts, to mēs visi zinām, un viss, kas sakarā ar slimību nāvi, ir briesmas, bet kur mūsu izmocītā dvēsele ņemtu iespējību tālāk dzīvot, ja nebūtu šis avots. Un pie šī avota, pasmeldamies no skaistā, labā un mīļā – viņš, mūsu Joe, bija audzis. Šis ūdens viņu pildīja un atspoguļojās iekš mums citiem. Tas, ka ietu ūdenī jeb sev ņemtu dzīvību, nebūtu viņa vērts. Es nezinu, vaj mani vārdi Tev to saka, ko es domāju, bet kaut kas manas kājas vēl velk, vēl varu skatīties uz durvīm un gaidīt Tevi un Margaretas, vēl varu par to domāt, reiz tikt uz Pere Lachaise. Joes man sacīja Londonā, kad es biju bēdīga: Tiksi jau vēl visur, arī Londonā, arī Parīzē. - - Viņš reiz teica: Mums vajaga kur vienu bāzes, vislabākais būtu Londonā. – Kas bija priecīgāka kā es, bet tā nelaimīgā tēva valodu neprašana un tā tālā Stokholma mūs visus izšķīra. Kad būtu par to domājuši, varētu būt konzuli Londonā, mēs būtu palīdzējuši, kā te palīdzam, un nebūtu tas šausmīgais tālums.

Lina Tevi sveicina, nevarot rakstīt. ----

Nu vēl gaidāmas ziņas no Lulū, lai Dievs nedod, ka būtu par grūtām. Man gan Margareta ir ļoti mīļa – viņa ir viens ārkārtīgi mīļš, taisns un karaktera bagāts cilvēks. Nabaga bērns – neko līdz šim nav zinājuse kā darba, tikai Joe viņai gādāja arī prieka.

Ich besass es doch einmal, was zu löslich ist, dass man es zu deiner Qual meiner mehr vergistt.

[Man kādreiz taču piederēja tas, kas ir tik zūdošs, kad tev ir tik lielas bēdas, tad es savas aizmirstu – vācu val.]

Cik ilgi būs man jāstaigā, nezinu, tagad mana mugura paliks līka.

Ļoti ilgojos pēc jums abiem!

Viss, ko tu raksti par bērēm, man ļoti pie sirds iet. Nevaru tagad lasīt vēlreiz, lasīšu vēlreiz vakarā, kad viena pate esmu. Cik aplami ir ko karsti vēlēties, es dažreiz sacīju: es vēlētos savā istabā tikai vienu mazu sarkofāgu kā mākslas lietu – tikai pie ūdens dzīvot (tur es tagad esmu) – bagātai būt – tagad varu mantot. Bet gribēju tikai bagāta būt, lai jums dotu. Man tik ļoti sāpēja, ka nevarēju neko dāvāt uz svētkiem – un galīgi dāvāju Joeam šo kapa lakturi, ko tikai tagad iedomāju. Viņš man rakstīja: “Zelta spēles rociņā” viņam esot. Tās viņam vienādi bija.

Beidzu savu vēstuli, citādi jāsāk atkal raudāt.

Galva sāp, acis tumšas.

Tevi apkampj

Mamiņa

Lūdzu lieci Margaretei pastellēt Joe bildes uniformā, pēdējās Londonā, man tāda ir ar viņa parakstu. Sēžot, spieķītis rokā.

Atsūtīt lūdz Arabella.

* Aļģirds Sanderss (1888– 1919), jurists un komponists. Viņa tēvs bija mācītājs Jānis Sanderss (1858– 951), kurš 1907. gadā salaulājis Mēriju Grosvaldi un Jāni Grīnbergu.

11. februāris

10. 02.

Marija Grosvalde ir pabeigusi kārtējo vēstuli Oļģerdam – domas par Jāzepa aiziešanu un pēdējām dzīves dienām nedod viņai mieru. Sarakste ar Oļģerdu, kurš bija blakus Džo, ir kā terapija.

Marija Grosvalde Stokholmā – Oļģerdam Grosvaldam Parīzē

10. II

Mīļais Oļģerd! Tu būsi uztraucies par manu šīsdienas vēstuli un domāsi, ka mēs visi taisamies uz Parīzi braukt. Piedod man, ka savā bēdīgā gara stāvoklī esmu pārstrādājusies – nupat lasu 3 reizi un redzu, ka tā runa no tevis un Margaretas. Tam es tev pilnīgi piekrītu un ļoti vēlos, ka jūs būtu kopā vaj vienā, vaj otrā vietā. Bet ka manā sirdī mājo tā vēlēšanās, vēl reizi būt ar jums kopā vienā pilsētā, te negribu būt, arī ne, ka gribētos braukt kādreiz uz Pere Lachaise. Bet esi mierā, viss būs labi, visiem būs brīvība.

Domāju šodien daudz – kā varēja Daba pate iznīcināt savu Meisterstück [Meistardarbu – vāc.], kā Joe tas bija? Visiem piederēs pēc viņa darbiem, katrs roku darbs viņam pieder!

11. II Mīļais Ogier! Nupat saņēmām Eces vēstuli. Nevaram vēl tik ātri izlasīt, lasīšu vēl vienu reiz. Tikai gribētu ar tevim runāt un kaut kā sevi un tevi apmierināt. Debess atkal atspīd šodien zila un lillā – vaj nevarējām visi kā līdz šim strādāt un staigāt, Joe mūsu vidū? Mīļais Ogier, lūdzu saņemies. Domā, ka tu esi tagad viņa vietā un tas nav viegls uzdevums. Esmu sāpēs vien aizmirsusi, ko gribēju tevim sacīt šinī naktī. Viņš tomēr liekas dikti ilgi mocījies, un ilgas dienas un naktis. Vaj tu ar viņu nemaz nevarēji runāt? Vaj viņš zināja, ka ir tik nopietni?

Mīļais Ogier, saproti manas domas – tomēr jāpieturas pie palīga ārpus šīs pasaules – ko es iesāktu, ja nevarētu pacelt savas acis uz augšu un manu Joe tur meklēt, pie visiem Daudziem aizgājušiem? Nevar tomēr šo pasauli tā ņemt kā nesaprātīgu spēku grozīšanos, vajag garam tomēr ko skaidru un skaistu – citādi jau būtu jālec ugunī.

Rakstu tev šīs rindas šodien, lai izlabotu savu kļūdu tev vēstulē vakar. Pagaidām paliekam, kur esam un darām pienākumu, ar tēvu nav viegli, tici man, viņš grib visu pa vecam valdīt, netic un smādē visu, ko mēs darām. Bet ir arī viņš jāžēlo, vecs koks, audzis zem spaida, bez mātes mīlestības, ar skarbu tēvu amatnieku. Nelasa neko kā avīzes visu savu mūžu. Mums, citiem, ir bijuši daudzi jaukumi, tik daudz mākslas prieka. Tik daudz humora, tik daudz ceļojumu, tik daudz notikumi un prieki. Domā par Īzaku un pazudušo dēlu Telavivā. – Jādomā par Joe ģīmja izteiksmi, kad iegājām uz  ½ stundu Drēzdenes mākslas galerijā, kā viņš skrēja pa istabām un trepēm. Bijām nupat piebraukuši un galerija tikai vēl ½ bija atvērta. Tā viņš varbūt skrien apkārt [tādā] pašā vīzē. Ticēsim, ka viņam ir labi, es lasīju testamentā, ko Margareta man dāvāja: The Lord has need of him [Dievam viņu vajadzēja]. Ticēsim to, turēsim pie cerības reiz viņu satikt augšā saules spožumā.

Ardievu, mīļais Oļģerd.

Dievs viņu ir devis, dievs viņu ir ņēmis.

Aiznes manu sveicienu uz Pere Lachaise.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti