Latvijas pērles

Nacionālais teātris - vieta, kur pasludināja Latvijas Republiku

Latvijas pērles

Baldones kūrorta vēsture un baronu Līvenu atstātais mantojums Mercendarbes muižā

Dundagas pils - lielākā pils Ziemeļkurzemē

Dundagas pils - muižnieku mītne kopš 16. gadsimta ar rūķīšu uzliktu lāstu

Dundagas pils ir lielākā Ziemeļkurzemē un arī senākā. Rakstos Dundaga jeb Dunetage minēta jau 13.gadsimta vidū. Par skaistu muižnieku mītni tā kļuva 16.gadsimtā, bet laika gaitā to nav saudzējusi arī uguns.

"Atradām lielu plusu ugunsgrēkam. Pēc katra ugunsgrēka, atjaunojot pili, palielinās istabu skaits. Sākumā pilī ir 50 istabas, tad 100, tagad pilī ir 150 telpas," stāsta Dundagas pils kultūras pasākumu organizatore Ruta Bērziņa.

Dundagas pils ugunsgrēku piedzīvoja divas reizes - 1872. gadā, kad pāri palika tik apdeguši mūri, un 1905. gadā, kad nemiernieki no kaimiņu pagasta pa pils logiem iekšā samet degošus vīkšķus un milzu nams izdeg daļēji. Laika gaitā Dundagas pils ir piedzīvojusi neskaitāmas pārbūves un daudzus saimniekus, un arī gadiem ilgi tā ir vilinājusi tūristus kā viena no vecākajām un lielākajām Ziemeļkurzemes pilīm.

Ziņas par Dundagu kopš 1245. gada

“Pils ir viena no senākām un vecākajām Ziemeļkurzemē, tās celtniecība ir datēta ar 13.gadsimta 50 gadiem. Pirmo reizi dokumentos Dundaga jeb kā toreiz teica Dunetage minēta 1245. gadā, kad Rīgas bīskaps Nikolajs dāvina savam domkapitulam šeit 200 akrus zemes. Rīgas doma kapituls būvē šeit ēku, kas drīzāk tajā laikā atgādināja cietoksni, bet tas kalpoja tikai kā lauksaimniecības produktu savākšanas vieta,” ar pils senāko vēsturi iepazīstina Bērziņa.

Par skaistu muižnieku mītni pils veidojās ap 1600. gadiem, kad precību ceļā to iegūst fon Maidelu dzimta un Dundagā saimnieko enerģiska saimniece Anna Sibilla fon Maidele (Ostensakena). Viņa veikusi lielas un grandiozas pārbūves pilī.

Annas Sibillas fon Maideles saimniekošanas laikā Dundagā tika izveidota galerija ar balkoniem, pili bija sava lūgšanu kapela un zvanu tornis. Tagad no šīm celtnēm nekas nav saglabājies. Tik izpētot pils mūrus, par vairākām pārbūvēm liecina 13 dažādu veidu ķieģeļi. No baronu laikiem pils pagalmā ir saglabājusies aka.

Laikā, kad Dundagas pilī atradusies skola, aka bijusi aizbērtam, tagad tā atkal atrakta, bet tajā krājas tikai lietus ūdens.

„Tūristi met naudiņu, bērni iemanījušies ar magnētu to izvilkt,” bilst Bērziņa.

Un šādās mazo ļaužu izdarībās drūmām sejām noraugās bruņinieks un Kursas bīskaps Bertolds, proti, divi akmens tēli pie pils ieejas durvīm.

„Tās ir reālas personas un tos lika pēc ugunsgrēka 1905. gadā, atjaunojot pili, uzbūvēt,” skaidro Bērziņa.

Viens no šiem tēliem ir bruņinieks Dītrihs fon Groningens.

„Ilgu laiku uzskatīja, ka tieši viņš būvējis pils ēku, bet vēsturnieki to nolieguši, jo kad būvēja ēku, viņš vairs nav ordeņa [Livonijas] mestrs. Zeme vairs nepiederēja viņam. Nevar cilvēks uz svešas zemes kaut ko būvēt,” norāda Bērziņa, lai arī barona pēcteči uzskata, ka tas bijis viņš.

Septiņi saimnieki – septiņi ģerboņi

Mūsdienās pilī ir iekārtota neliela izstāžu zāle un fotogrāfijās var redzēt, ka katram pils saimniekam bijis savs ģerbonis. Laika gaitā Dundagas pils piederējusi septiņiem saimniekiem, sākot ar Rīgas domkapitulu, Kurzemes bīskapiju, tad Dānijas karalim Federikam, kas vēlāk atdāvināja to savam brālim hercogam Magnusam, tālāk fon Bīlovu dzimta, Maidelu dzimta un Ostensakenu dzimta. Ostensakenu ģerbonis arvien rotā pils vārtus.

Skola Dundagas pilī ir kopš 1945. gada un arī šobrīd nama trešajā stāvā darbojas mākslas un mūzikas skola iekārtotas istabiņas skolēniem, kas mācās Dundagas skolā, bet dzīvot tālākos pagastos.

Otrais stāvs kādreiz pilī bijis „baronu stāvs”, bet trešais stāvs, kur tagad iekārtotas istabiņas skolēniem, kas mācās Dundagas skolā, bet dzīvot tālākos pagastos. Trešajā stāvā vēl no baronu laikiem saglabājusies vannas istaba ar oriģinālām sienas flīzēm.

Greznie kokgriezumi no jūras

„Laikā, kad saimniekoja Anna Sibilla fon Maidele, pils bija ļoti krāšņa un daudz tika izmantoti kokgriezumi. Tos veda šurp no jūras. Kolkas ragā vētras laikā gāja bojā kuģi un vietējie iedzīvotāji vāca šos kokgriezumus un veda šurp uz pili. Ar tiem visu dekorēja,” atklāj Bērziņa.

Blakus un visapkārt pagalmam ir segta galerija, kas balstās uz kolonnām, un no kuras varētu noraudzīties lejup uz manēžu. Uz šo balkonu augšup ved lielas, smagnējas trepes. Pāris kokā grieztu, izkrāsotu galvu, kas noņemtas no avarējušajiem kuģiem, stāv uz katra staba blakus kāpņu sākumam. Viena no galvām, kā redzams no bruņucepures, attēlo Pallasu, tomēr tā, tāpat kā kaimiņš – veselīgs holandietis – valkā apaļu parūku. Abas ir izplēstas no to pilīm, ko sadragājusi jūra, nogādātas sausumā, un tagad tām ir jāapsargā veco cietoksni,” tā par Dundagas pili 1809. gada izdotajā darbā „Gleznaini ceļojumi pa Kurzemi” rakstīja vācu dzejnieks, barons Ulrihs Heinrihs Gustavs fon Šlipenbahs.

Lielā zāle visos laikos bijusi lielākā telpa pilī.

„Atjaunots pēc vecajiem zīmējumiem, veicām grīdas remontu. Bija koka paneļi, uzlikti padomju laikos, ņēmām tos nost, ieraudzījām apakšā vecos zīmējumus, kas ir atjaunoti,” tā Bērziņa.

Bet pils parkā aug vēsturisks ozols.

„Vēlāk izveidojās skaists parks ap 21,4 hektāri liels. Parka viņā galā ir naudas ozols, ko gleznotājs Grinbergs bija attēlojis uz 100 naudaszīmes, tā ir pirmā papīra banknote, kas iznāca 1919. gadā. ozols vēl joprojām tur aug,” stāsta Bērziņa.

Rūķīšu lāsts

Dundagas pils arī zināma ar savu teiku par Zaļo Jumpravu, kas iemūrēta pils sienās, jo pretēji aizliegumam, noskatījusies rūķīšu kāzas un tā sodīta par savu ziņkārību. Cik ļoti baroni ticējuši šai leģendai, nav zināms, bet ir zināms fakts, ka pils sienā uz iemūrēta akmens izciļņa augošo bērziņu Ostensakeni gan bažīgi vērojuši, jo saskaņā ar leģendu kociņam bija saistība ar pils mantiniekiem.

„Par to, ka noskatījusies, iemūrēta pils mūra sienā, bet rūķīši pateica, ka lāsts, ka nebūs mantinieku beigsies tikai tad, kad no bērziņa, kas aug uz akmens, kurš atrodas pils mūru sienā, varēs izgatavot šūpuļa līksti,” turpina Bērziņa. „ 

Kociņš auga, barons to kopa, bet kociņš sāka nīkt. Tad viņš ņēma nost kociņu un uztaisīja mazu šūpulīti, kur bērziņš derēja. Par izmēriem jau runa nebija. Tad arī piedzimts pirmais mantinieks. Piedzimst Kristians Ostensakens. Līdz tam baroniem bērnu nav bijis, vienīgi Annai Sibillai fon Maidelai, bet mazajai Elizabetei bija pieci gadiņi, kad viņa mirst. Līdz ar to mantinieku problēma bija aktuāla.”

Aleksandra kūka pēc vannas

Ekskursija pa Dundagas pili noslēdzas vecajā daļā, tā varbūt nav skaistākā, bet interesantākā gan. Te ir redzamas koka ūdens caurules, bet savulaik šajā pils daļā bija iekārtota vannas istaba bērniem. Ruta Ostensakena savās atmiņās par dzīvi Dundagā rakstījusi, ka pēc vannošanas bērni satīti segās vai dvieļos un devušies uz virtuvi ēst Aleksandra kūku. Tas bija rituāls.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti