Viņš stāstīja, ka Latvijas valstij izšķirīgajā brīdī – 1991.gada 21.augusta pusdienlaikā, kad Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu", de facto atjaunojot Latvijas valsts neatkarību, Doma laukumā dunēja PSRS kara tehnika, Maskavā tauta cēla barikādes.
"Mēs toreiz varējām lepoties, ka maskaviešus tur iedvesmoja arī latviešu brīvības cīņas, sevišķi 1991.gada janvāra barikāžu laikā.
Mēs jau bijām pierādījuši, ka tautas gara spēks var būt stiprāks par agonējošas impērijas karaspēku.
Bija pierādīts arī tas, ka Latvijas likteni neizšķirs vis Maskavas upes, bet Daugavas krastos," teica Īvāns.
Viņš atzina, ka, "zinot par daudzu Rietumu valstu līderu tobrīd visai neitrālo attieksmi pret Kremļa pučistiem", daudz ticamāka šķita iespēja, ka nākošās dienas rīts neatnāks vis ar ziediem un ovācijām. Arī PSRS armijas un iekšlietu struktūru bruņotais uzbrukums Latvijas parlamenta ēkai tieši konstitucionālā likuma pieņemšanas brīdī nebija nejaušs.
"Pirms gauži iespējamās likumdevēja mītnes ieņemšanas mums vajadzēja pagūt vienu – nobalsot par deputāta Andreja Krastiņa iepriekšējā dienā sagatavoto likumprojektu un par tā stāšanos spēkā no pieņemšanas brīža.
Mēs paspējām. Un kaujas tehnika, kas uzbruka Jēkaba ielas namam, kā zaudējusi uzbrukuma jēgu, atkāpās," stāstīja Īvāns.
Pēc viņa teiktā, 21.augusta konstitucionālais likums pavairots vairākos eksemplāros un izsludināts pie Brīvības pieminekļa, jo tobrīd prese neiznāca. Vien 21. augusta vakarā iznāca laikraksta "Diena" numurs ar "triumfējošu virsrakstu", ka Latvija deklarējusi neatkarību, Latvijas Radio māja atbrīvota sešos vakarā, bet Latvijas Televīzijas – astoņos vakarā, skanot tautasdziesmai "Mājās jāiet".
Pēc tam 23.augustā Augstākā Padome vēl pieņēma virkni lēmumu, kam sekoja Valsts drošības komitejas un Kara komisariāta pārņemšana, Ļeņina pieminekļa demontāža, komunistu vadoņu arests. Tāpat pieņemts lēmums izveidot Zemessardzi, kur iestājās arī daudzi Augstākas Padomes deputāti, un tēvzemes aizstāvju skaits pāris mēnešos sasniedza desmit tūkstošus.
Savukārt 24. augustā Latvijas delegācija Anatolija Gorbunova vadībā devās uz Maskavu noslēgt savstarpējās atzīšanas līgumu ar Krievijas Federāciju.
"Jā, Maskavā mēs puču uzvarēt nevarējām, bet Latvijas neatkarība gan ir mūsu pašu uzvara," teica Īvāns.
Pēc viņa teiktā, toreiz salīdzinoši īsā laikā izdarītais nešķita nekas mazs. Augstākā padome strādāja ar pārslodzi.
"Cik laika un uzmanības neprasīja augusta beigās uzsāktais pasaules valstu sprints Latvijas neatkarības atzīšanā. Gandrīz zibenīgā iekļaušanās Apvienoto Nāciju organizācijā, UNESCO, Eiropas Padomē, Starptautiskajā olimpiskajā kustībā un tā tālāk,” stāstīja Īvāns.
Augstākās Padomes mērķis kopš 1990.gada 4.maija bija "maksimāla totalitārās sistēmas demontāža”, iekļaušanās Rietumu pasaulē, kā arī pāreja uz tirgus ekonomiku.
Viņš uzsvēra, ka totalitārisma drupās dzimusī Latvijas valsts brīvība bija trausla, un tā vienmēr ir "lolojama un sargājama".
"Vēl pirms 25 gadiem mēs strauji un izlēmīgi šķērsojām laika upi. Mēs aizgājām no verdzības valsts tikai pirms 25 gadiem.
Mēs atradāmies tajā laika upes krastā, kurā es vairs negribētu atrasties ne par kādu cenu," noteica Īvāns.
Jau ziņots, ka 21. augustā pirms 25 gadiem pieņemts konstitucionālais likums "Par Latvijas Republikas valstisko statusu". Lai atzīmētu šo gadadienu, svētdien, 21.augustā, notiek airāki svinīgi pasākumi, tajā skaitā ziedu nolikšana un Valsts prezidenta uzruna pie Brīvības pieminekļa.
