Latvijas Radio šo rubriku noslēdz, daloties ar spilgtākajām barikāžu dalībnieku atmiņām.
"Pirmo reizi savu 13 gadu vecumā es ieraudzīju, kas ir nāve. Tika nošauts puisis, kas bija tikai dažus gadus par mani vecāks. Spilgtākās atmiņas ir tādas, kad es stāvēju pie katedrāles un tanī brīdī bija piemiņas minūte visiem bojā gājušajiem. Es izkāpu no autobusa un tanī brīdī apstājās pilnīgi visas mašīnas Rīgas ielās. Un atskanēja skaņu signāls vienu minūti. Tas signāls joprojām... (..)
Tas brīdis ir palicis manās atmiņās. Jā, tas ir tāds kā piemineklis mūsu neatkarībai vismaz manā prātā. Un esmu ļoti pateicīga par iespēju vārīt buljonu tiem, kas sargāja Latviju," stāstīja barikāžu laika aculieciniece.
"Cilvēki gāja garām, arī pasildīja rokas un ar mums parunājās. Un pienāk tantiņa, viņai bija paplāte aptīta ar dvieli, viņa bija krievu tautības tantiņa. Viņa saka: "Sinočki (dēliņi), es tikko uzcepu, vēl silti pīrādziņi ar gaļu, tas jums". Mēs sakām: "Vecmāmiņ, mēs esam paēduši, mūs te baro ļoti labi". [Vecmāmiņa jautāja]: "Jūs apvainojaties, ka mēs esam krievu tautības, varbūt tāpēc?" Nu, kā mēs varējām neņemt!
Pienāk onkulis, redz, ka mēs smēķējam, un iebāž katram kabatā pa cigarešu paciņai. Braucu no dežūras mājās, un man citreiz bija vairāk cigarešu, nekā braucot uz dežūru. Tādi sīkumi paliek spilgti atmiņā," stāstīja barikāžu dalībnieks.
"Visspilgtākās arī ir tās iekšējās sajūtas - katrs cilvēks, kas tur bija, bija sajūta, ka tu ar viņu esi kā brālis un māsa, kā vienots. Tā bija unikālā tā laika sajūta. Protams, ka bija arī tāda sajūta, ka šajos brīžos notiek kaut kas tāds nozīmīgs. (..) Mēs 100 punkti zinājām, ka mums ir jābūt tur. Tās ir tās sajūtas. Es par to esmu ļoti laimīgs, ka man ir bijusi dzīvē tāda pieredze to piedzīvot," atzina cits barikāžu dalībnieks.
