Ar sabiedrības līdzdalību dokumentē liecības par dzīvi Latvijā pēdējos 70 gados

Banāns – nekur vēl nebija redzēts, un tā garša sagādāja vilšanos; vienas no pirmām rotaļlietām – gumijas vai papīra lellītes; citā ģimenē ar skaidām pildīts lācis, kas palicis ar vienu kāju; komunālo dzīvokļu šaurība un stāsti par laiku, kad modē nāca krimplēna apģērbs. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs izveidojis digitālu platformu “Gadsimta stāsti”, lai ar sabiedrības līdzdalību dokumentētu liecības par aptuveni pēdējo 70 gadu cilvēku ikdienas dzīvi Latvijā.

Ar sabiedrības līdzdalību dokumentē liecības par dzīvi Latvijā pēdējos 70 gados
00:00 / 04:09
Lejuplādēt

Jāņa stāsts Latvijas Nacionālā vēstures muzeja digitālajā platformā “Gadsimta stāsti”:

Augļu stendi lielveikalos ik dienu ir pārpildīti dažādiem eksotiskiem augļiem, un mūsdienās tas šķiet pašsaprotami. Bet bija laiks, kad, piemēram, banāns bija kas neredzēts, un tā pirmā reize, kad bija iespēja to nogaršot, ne vienam vien sagādāja vilšanos.

Savu pirmo banānu Jānis atceras no 1980. gada, kad skolas laikā bija brauciens uz Krimu. Tas bijis arī Maskavas olimpisko spēļu laiks, tās norisinājās Minskā un Kijivā, kas bija slēgtas, tāpēc maršruts tika mainīts un atpakaļceļā braukuši pa Austrumukrainu caur Smoļensku, kur veikalā bija banāni.

Garšoja nu tā – viduvēji, pārāk liela sajūsma nebija, bet bija apziņa, ka esi ēdis banānu un zini, kā tas garšo. Pēc tam vēl daudzus gadus banāni netika baudīti.

Arī kāda sieviete vārdā Guna padalījusies ar savām atmiņām un savu pirmo banānu atceras no 80. gadiem. Gaidījusi to kā delikatesi, bet atmiņās tas palicis kā nekas sevišķs.

Garša radīja vilšanos. Nezinājām, kur un cik ilgi gatavināt. Nezini, kas tas tāds ir. Nekur vēl nebija redzēts.

Citi par savu pirmo nogaršoto banānu savukārt raksta, ka tas “bija ciets, glumš, ziepju garšai līdzīgs” vai ka nezināja, ka tam jābūt dzeltenam, tāpēc ēsts zaļš, tas bijis rūgts un “savilcis visu muti”.

Cilvēki dalījušies arī ar citiem atmiņu stāstiem par savu ikdienu padomju gados. Projekta “Gadsimta stāsti” idejas autore ir Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Ieva Pīgozne. Viņa intervējusi cilvēkus, lai stāstus pievienotu platformai. Vislabāk prātā saglabājušies stāsti par komunālajiem dzīvokļiem.

“Par tiem dzīves apstākļiem, par tām kaimiņu attiecībām, kam cilvēki gājuši cauri. Šeit ir visplašākā spektra buķete, kāda salikta vienā dzīvoklī. Tajā skaitā ģimenes ar bērniem, un, ja katra ģimene ar bērniem aizņem tikai vienu istabu, tad ir uzreiz skaidrs, ka dzīvoklis ir sen pārpildīts,” skaidroja Pīgozne.

Par sadzīvi komunālajos dzīvokļos lasāms arī kādas Leontīnes atmiņu stāsts. Viņa raksta, ka dzimusi laukos, bet bērnības atmiņas sākas ar dzīvi Rīgas komunālajā dzīvoklī. Tas atradās bijušās privātmājas otrajā stāvā, bet pirmajā stāvā bija Eksperimentālās vitamīnu rūpnīcas administrācijas telpas, arī pagalmā bijusi rūpnīcas teritorija.

Šim dzīvoklim bija viena lielā viesistaba, kurai apkārt dzīvoja četras ģimenes. Viesistaba bija caurstaigājama, tāpēc tā piederēja visiem un nevienam. No šīs viesistabas varēja iziet uz diezgan plašas verandas, vismaz man toreiz tā likās plaša. Un tā arī līdz ar to nevienam nepiederēja. Visas šīs ģimenes saimniekoja vienā kopīgā virtuvē, visām bija viena kopīga sausā tualete gaiteņa galā.

Tēmas, par kurām cilvēki var dalīties atmiņās, ir dažādas – mājokļa, veselības, higiēnas, darba, atpūtas, apģērba un citas. Projekts ir kā mūsdienīgs turpinājums savulaik 19., 20. gadsimta klasiskai etnogrāfisko materiālu vākšanas metodei – izbraukšanai lauku darbos, tā saucamajās ekspedīcijas, kad cilvēki intervēti, zīmēti, fotogrāfēti klātienē. Pēdējos gados šādas ekspedīcijas vairs nenotiek tādā apjomā, bet platforma ir iespēja pašiem dalīties savos stāstos un atmiņās.

“Galvenokārt tie glabāsies platformā, būs lasāmi digitāli. Viss, kas ir pievienots, ir arī publiski lasāms. Bet noteiktā regularitātē atlasīsim arī tās anketas, kuras mēs izdrukāsim un glabāsim papīra formātā, un ņemsim arī muzeja krājumā,” pastāstīja Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Kalna.

Doma arī stāstus izmantot pētījumiem vai izstādēm. Šobrīd muzejs īpaši gaida un vāc stāstus par krimplēna apģērbu, jo aprīļa beigās plānojas arī izstāde “Krimplēnmānija” par krimplēna audumu un apģērbu Latvijā 60., 70. gados.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt