1944. augustā, 20 dienas ilgā kaujā Amerikas Savienoto Valstu spēki atbrīvoja no japāņiem Guamas salu. No vairāk nekā 18 000 vīru lielā japāņu garnizona gūstā tika saņemti apmēram 1250, pārējie krita. Taču viens – seržants Soiči Jokoi – slēpās salas džungļos gandrīz 28 gadus, līdz tika nejauši notverts 1972. gada 24. janvārī.
Seržantu Jokoi atklāja divi vietējie iedzīvotāji, kuri nodarbojās ar garneļu zveju nomaļā salas nostūrī. Kad atklājās, ka savādā, no augiem darinātā apģērbā tērptais večuks ir japānis, viens no sagūstītājiem gribēja nabadziņu uz vietas piebeigt. Neilgi pēc kara šādi japāņu mežabrāļi bija noslepkavojuši viņa krustmeitu. Otram zvejniekam tomēr izdevās pārliecināt savu biedru, ka gūsteknis nododams varasiestādēm. Tā nu pēc 31 gada prombūtnes seržants Jokoi varēja atgriezties dzimtenē. 28 gadus viņš bija vienatnē slapstījies Guamas džungļos, mitinājies pazemes alā; pārticis un visu citu dzīvei nepieciešamo ieguvis no dabas veltēm.
Mežu nav pametis arī pēc tam, kad atradis no lidmašīnām izkaisītas skrejlapas ar paziņojumiem par kara beigām, jo baidījies no vietējo iedzīvotāju atriebības par japāņu okupantu zvērībām.
Seržants Jokoi ne tuvu nebija vienīgais Japānas impērijas karavīrs, kurš pēc Otrā pasaules kara ilgāku laiku slēpās Austrumāzijas džungļos. Kapitulācijas brīdī japāņu vienības joprojām bija izkaisītas milzīgā teritorijā no Mandžūrijas ziemeļos līdz Javai un Timorai dienvidos. Daudzi karavīri tikai ar novēlošanos uzzināja par kara beigām, taču dažos gadījumos japāņi, arī informēti par kapitulāciju, turpināja pretoties. Saskaņā ar Japānas Impērijas armijas kārtību nolikt ieročus drīkstēja tikai pēc tiešā komandiera pavēles. Līdz pat 1974. gadam Filipīnās pretošanos turpināja leitnants Hiro Onoda, kura komandētajā izlūku vienībā sākumā bija četri vīri. 1972. gadā Onodas pēdējais līdzbiedrs krita sadursmē ar policiju un komandieris palika viens. Galu galā viņu izdevās uzmeklēt japāņu studentam Norio Suzuki, ar kura starpniecību tika atrasts Onodas kādreizējais komandieris majors Taniguči, kurš ieradās Filipīnās un pavēlēja Onodam nolikt ieročus. Vēl ilgāk – līdz 1974. gada decembrim – Indonēzijai piederošajās Moluku salās mežā nodzīvoja Taivanā dzimušais Japānas armijas kareivis Teruo Nakamura.
Dienvidaustrumāzija ar tās džungļiem, kalniem un silto klimatu ir pateicīga vieta, lai te ilgi slēptos. Tomēr līdzīgi stāsti ir arī Eiropai – jo sevišķi jau Baltijas valstīm, kur kara beigās mežā devās tūkstošiem vietējo iedzīvotāju, lai cīnītos pret padomju okupāciju. Igauņu nacionālais partizāns Augusts Sabe pēc viņa vienības sagrāves 1952. gadā turpināja slēpties mežos līdz 1978. gadam. Pa laikam viņš slepeni apmeklēja savus atbalstītājus, kuru kļuva arvien mazāk – vieni nomira, citi pārcēlās uz pilsētām. 70. gadu otrajā pusē Sabem nācās pārtikas iegūšanas nolūkos vairākkārt apzagt veikalus un pienotavas, kas pievērsa varas iestāžu uzmanību. Augustu Sabi izsekoja, bet kad civilā ģērbtie drošībnieki mēģināja viņu apcietināt, 69 gadus vecais vīrs metās upē un vai nu noslīka, mēģinot izmukt, vai apzināti noslīcinājās. Savukārt latvietis Jānis Pīnups, dezertējis no Sarkanās armijas 1944. gada augustā, vairāk nekā 50 gadus ar tuvinieku atbalstu nelegāli dzīvoja dzimtajā Pelēču pagastā tagadējā Preiļu novadā. Viņš legalizējās tikai 1995. gadā, kad Latviju bija atstājis Krievijas karaspēks.
