Daļa teiks, ka šis ceļš sākās jau ar mūsu valsts neatkarības atgūšanu, citi pieminēs 1991. gada augusta beigas, kad Eiropas Komisija (EK) atzina Baltijas valstu neatkarību, bet vēl kāds atcerēsies 1995. gada 27. oktobri, kad mūsu valdība iesniedza pieteikumu par valsts vēlmi iestāties ES.
Iespējams, referendums par Latvijas pievienošanos ES valstu saimei nebūtu varējis notikt pirms precīzi 20 gadiem jau 2003. gada 20. septembrī, ja vēl pirms desmit gadiem uz to nebūtu sākts mērķtiecīgs ceļš.
Pirmais atjaunotās Latvijas ārlietu ministrs Jānis Jurkāns kinožurnālā "Latvijas hronika" deviņdesmito gadu vidū atzina: "Vispirms es atceros septembri 1991. gadā, kad Latvijas karogs tika pacelts Ņujorkā, Apvienotajās Nācijās. Un mēs ar [diplomātu Jāni] Riteni atceramies, kā mēs pirmo reizi iestaigājām Strasbūrā, Eiropas Parlamenta ēkā. Un būtībā 1989. gads bija praktiski tie pirmie mūsu ārpolitiskie soļi."
- 1993. gada 1. februārī spēkā stājas līgums par tirdzniecību un ekonomisko sadarbību starp Latviju un ES. Dažus mēnešus vēlāk jūnijā Eiropas Savienības Padome Kopenhāgenā apstiprināja prasības jaunajām kandidātvalstīm, kas tām jāizpilda, lai varētu iestāties savienībā. Tā sauktie Kopenhāgenas kritēriji liek gādāt par demokrātijas stabilitāti, ievērot cilvēktiesības, tajā skaitā minoritāšu, nodrošināt tirgus ekonomikas darbību, kā arī daudz citu lietu. Pēc gada Latvija parakstīja jaunu brīvās tirdzniecības līgumu ar ES, bet 1995. gada sākumā Latviju kā pēdējo no Baltijas valstīm uzņēma Eiropas Padomē. Uz Strasbūru lidoja trīs ārlietu ministri – divi iepriekšējie un tā brīža ministrs Valdis Birkavs.
"(..) Ir noiets pamatīgs ceļš, un tas ir prasījis sirmus matus. Tie jautājumi, kas bija saistīti ar uzņemšanu Eiropas Padomē, faktiski Latvijai bija vieni no smagākajiem. Pilsonības likums, nepilsoņu likums, naturalizācija," atzina Birkavs.
Latvijas delegāciju vadīja premjers Māris Gailis, mūsu valsts karogs tika pacelts tieši centrā starp citām padomes dalībvalstīm.
"Tas ir emocionālākais un spilgtākais notikums manas politiskās dzīves laikā. Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, es domāju, ka tas notiks vai nu šī gadsimta beigās vai nākamā pašā sākumā," tolaik sacīja Gailis.
- 1995. gada rudenī mūsu augstākās amatpersonas parakstīja Latvijas oficiālo lūgumu par uzņemšanu ES, oktobra beigās valdība pieteikumu iesniedza Spānijai, kas tolaik bija savienības prezidējošā valsts. Tālāk jau tika dibinātas dažādas komisijas ar Eiropas vārdu nosaukumā, pēc gandrīz gada Latvijai bija jāsāk pildīt iestājpārbaudījumi, tajā skaitā jāatbild uz vairāk nekā 2000 jautājumiem, ko mūsu valstij adresēja EK.
- Tikai 1997. gada nogalē ES nolēma visas 11 kandidātvalstis iekļaut uzņemšanas procesā. Taču tā laika Valsts prezidentam Guntim Ulmanim arī nācās skaidroties par jau tolaik izgaismoto augsto korumpētību mūsu valstī.
"Vakar viens no Eiropas Savienības pārstāvjiem man saka tā: "Jā, bet jums, prezidenta kungs, pārāk tuvu sāk saplūst kapitāla un valdības intereses. Pēc jūsu laikrakstiem spriežam, ka jums gandrīz visi politiķi kļūst korumpēti". Es aicinātu masu medijus arī kādreiz padomāt... Ja Eiropa lasīs nepārtraukti, ka katram politiķim ir sava ofšora firma, savs uzņēmums, no kura viņš barojas, rodas iespaids, ka viss mums te ir galīgā nekārtībā, lai gan ne tuvu tā nav," sacīja tā laika prezidents Ulmanis.
- 1998. gada nogalē ES Padome tomēr vēl nelēma par iestāšanās sarunu sākšanu. Šī izšķiršanās tika pieņemta tikai gadu vēlāk. Tikmēr jaunā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga valdības stūri atkal nodeva Andra Šķēles rokās.
"Latvija atrodas nozīmīgā savā attīstības fāzē, jo nākamo mēnešu laikā varētu notikt izšķiršanās par mūsu uzaicināšanu uz sarunām par iestāšanos Eiropas Savienībā. No jūsu darba, dāmas un kungi, būs atkarīgs, vai tauta spēs atgūt uzticību savai valdībai vai ne," sacīja tā laika Valsts prezidente.
- 2000. gads. 9. februāra sēdē 7. Saeima apstiprināja Latvijas Republikas Stratēģiju integrācijai ES. Deputātus uzrunāja arī prezidente Vīķe-Freiberga, akcentējot, ka par iestāšanos savienībā ir nepieciešamas plašas debates sabiedrībā, jo pat jauni cilvēki vēl neesot izpratuši, kas īsti un kāpēc notiek. Ar sabiedrību runāts vēl nākamos trīs gadus.
- 2003. gada 8. maijā Saeima apstiprināja grozījumus Satversmē, kas ļautu sarīkot tautas nobalsošanu par Latvijas iestāšanos ES.
Un referenduma gada notikumi liek domāt, ka ar sabiedrību ir runāts vai nu par maz, vai tai nesaprotamā valodā, kaut arī kampaņām valsts toreiz veltīja tam laikam visai lielu naudu – miljonu latu.
- Mēnesi pirms referenduma sabiedrības domas dalījās. Mediji tolaik ziņoja, ka socioloģiskās aptaujas liecina – Latvijā ES atbalstītāju skaits samazinās. Cilvēki kļūst skeptiskāki un sāk šaubīties.
- Taču 23. augustā, Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas un Baltijas ceļa gadadienā, Rīgas centrā piketā piedalās pusotrs simts ES pretinieku. Trīsreiz vairāk, nekā mītiņam pieteikts.
- Pēc nepilna mēneša – 20. septembrī – referendumā piedalījās vairāk nekā miljons Latvijas iedzīvotāju, aktivitātē apsteidzot pat iepriekšējās Saeimas vēlēšanas. 676 tūkstoši 700 balsotāju jeb 67% pauda atbalstu Latvijas dalībai ES. Pretiniekos palika gandrīz 324 tūkstoši Latvijas pilsoņu.
