Dokuments bija domāts iesniegšanai rietumvalstu valdībām ar mērķi parādīt tautas patieso noskaņojumu okupācijas varu apstākļos. Memorandā paustajām prasībām gan bija lemts piepildīties tikai pusgadsimtu vēlāk.
„Ienaidnieks no austrumiem atkal draudoši tuvojas Latvijas zemei” – ar šādiem vārdiem sākas 1944.gada 17.martā parakstītais Latvijas Centrālās Padomes (LCP) memorands, kas oficiāli adresēts kā iesniegums Latviešu leģiona ģenerālinspektoram Rūdolfam Bangerskim. Vācu okupācijas apstākļos dokumentu ar prasību nekavējoties atjaunot Latvijas faktisko suverenitāti, valdību un armiju, lai spētu aizstāvēt valsti pret draudošo Padomju Savienības iebrukumu, parakstīja 188 sabiedrībā zināmi ļaudis.
„Šim LCP memorandam ir vairāk simboliska nozīme,” saka Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieks Uldis Neiburgs. Viņš skaidro, ka no citiem līdzīgiem vācu varai iesniegtiem dokumentiem šo deklarāciju atšķir striktā prasība atjaunot Latvijas neatkarību uz 1922.gada Satversmes pamata un plašais parakstītāju loks.
„Šodien, es domāju, LCP memorands un LCP darbība kopumā mums ir tāds kā ideālisma un politiskās rīcības paraugs. Ne viss kara laikā bija iespējams. Un arī tas, kas memorandā tika prasīts, diemžēl piepildījās tikai pēc pusgadsimta," skaidro vēsturnieks.
"Bet mūsu traģēdija bija tā, ka cilvēki kara laikā bija spiesti nevis strikti iestāties par neatkarīgu valsti un iet tā saucamo trešo ceļu, bet izvēlēties „mazāko ļaunumu”. (..) No mūsdienu viedokļa, manuprāt, tas ir svarīgs dokuments, kas parāda gan tautas apņemšanos, gan īsto ceļu, uz ko būtu jāorientējas nākotnē," saka Neiburgs.
1943.gadā izveidotajā Latvijas Centrālajā Padomē ietilpa līdz Ulmaņa apvērsumam Saeimā pārstāvēto lielāko partiju pārstāvji. Taču memoranda parakstītāju loks bija daudz plašāks – arī militārā elite, akadēmiķi, garīdznieki, rakstnieki. Viena no viņiem – Elza Stērste.
„Viņa memorandu ir parakstījusi ar numuru 103. Dokumentu ir parakstījis arī viņas brālis, senators Pēteris Stērste. Tā kā mūsu dzimta var būt tiešām lepna ar saviem pārstāvjiem." Tā saka Elzas Stērstes mazmeita, rakstniece un diplomāte Anna Žīgure.
Memoranda gadadienā Kara muzejā viņa lasīs vecmāmiņas pilsonisko dzeju. „Pārāk daudz svarīgu mūsu vēstures notikumu esam ļāvuši dažādām okupācijas varām izdzēst no mūsu atmiņas. Bet Centrālās Padomes darbība, memorands un viss, kas ap to saistās, manuprāt, ir īpašs lepnuma avots visai tautai, sabiedrībai un valstij," saka Anna Žīgure.
Kara laikā deklarācijas tekstu šifrētā veidā nogādāja Zviedrijas un Somijas valdībai un sūtņiem citās rietumvalstīs.
Memoranda parakstītāju likteņi ir dažādi – divas trešdaļas emigrēja uz Rietumiem, daļa palika Latvijā, vairākus represēja.
Elza Stērste par memoranda parakstīšanu ģimenei nestāstīja, un Anna Žīgure par to uzzināja tikai 2001.gadā, kad memoranda oriģinālu atrada zem grīdas dēļiem kādā namā Vecrīgā. Pašlaik tas glabājas seifā Latvijas Kara muzejā, bet memoranda kopija līdz ar parakstītāju biogrāfijām apskatāma muzeja trešajā stāvā.
Kopš 2009.gada memorands iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas Nacionālajā reģistrā, un otro gadu tam tiek veltīts piemiņas pasākums.
„Mums liekas nozīmīgi atcerēties tādus vēstures notikumus, kas apliecina Latvijas valstiskumu,” saka viens no pasākuma rīkotājiem - mūziķis un Nacionālās apvienības deputāts Rīgas domē Jurģis Klotiņš.
Viņš gan uzsver, ka pasākumam nav politiska konteksta, mērķis ir atgādināt par tā laika inteliģences drosmi un mudināt arī šodien cilvēkus būt pilsoniski aktīviem.
Klotiņš vērtē, ka pretošanās kustības nozīme Otrā pasaules kara kontekstā nepelnīti palikusi ēnā: „Neraugoties uz to, ka LCP tajā laikā nesasniedza savu mērķi, mēs izceļam šo notikumu, kas saistās ar mūsu tautas cīņu par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.”
Latvijas Centrālās Padomes memoranda piemiņas pasākums sāksies sešos vakarā pie Brīvības pieminekļa un turpināsies ar vēsturnieku un literātu priekšlasījumiem vēlāk Kara muzejā.
