"Nav daudz tādu vēstures griežu, kuros būtu tik daudz dramatisma kā tais sešos mēnešos starp 1945. gada februāri un augustu [..]. Amerika un Krievija tapa par divām varenākajām valstīm pasaulē; nacistiskā Vācija un Japānas impērija bija uzvarētas; Britu impērija zvārojās uz ekonomiska sabrukuma robežas. Prezidents bija miris, fīrers – izdarījis pašnāvību, premjerministrs, kurš bija izvedis savu tautu cauri smagākajam laikam tās vēsturē, – sakauts demokrātiskās vēlēšanās. Valsts apvērsumi un revolūcijas bija kļuvuši par ikdienu; miljoni gulēja nezināmos kapos, senas pilsētas bija pārvērstas drupu kaudzēs. Sarkanais cars pārzīmēja Eiropas karti, paceldams metaforisko "dzelzs priekškaru" starp Austrumiem un Rietumiem. Sastapušies sakautā Trešā reiha galvaspilsētā, uzvarētāji tagad stīvējās par kara laupījumu." Tā savu grāmatu "Seši mēneši 1945." iesāk amerikāņu publicists Maikls Dobss. Viņa piesauktā sastapšanās Trešā reiha galvaspilsētā ir trīs nozīmīgāko antihitleriskās koalīcijas valstu vadītāju tikšanās, kura Potsdamas pilsētā Berlīnes pievārtē sākās 1945. gada 17. jūlijā un noslēdzās 2. augustā.
Citātā piesauktais mirušais prezidents ir Franklins Delano Rūzvelts – vienīgais Savienoto Valstu prezidents, kurš ticis ievēlēts uz trešo termiņu, vadījis savu valsti Otrā pasaules kara laikā, bet aizgājis mūžībā nepilnu mēnesi pirms tā beigām. Viņa vietā pie Potsdamas sarunu galda tagad sēdēja Harijs Trumens – ārlietās vēl gluži nepieredzējis politiķis. Britu premjerministrs Vinstons Čērčils gan uzsāka darbu Potsdamā, taču pašā konferences vidū – 26. jūlijā – kļuva zināmi Lielbritānijas vēlēšanu rezultāti: tajās bija uzvarējuši leiboristi, un Čērčila vietu pie sarunu galda ieņēma viņa vietnieks kara laika koalīcijas valdībā Klements Etlijs.
Un tikai "sarkanais cars" Josifs Staļins palika nesatricināms savas varas augstumos, tagad plūkdams uzvaras augļus, pēc kuriem bija tīkojis jau sen.
Neviens vairs neatgādināja viņam 1939. gada vienošanos ar Hitleru un neapšaubīja Padomju Savienības tiesības uz teritorijām, kuras tā bija sagrābusi kara sākumā – lielu daļu Polijas, Baltijas valstis, Besarābiju. Neviens sevišķi neiebilda, kad Sarkanās armijas okupētajās Austrumeiropas valstīs bez demokrātiskas procedūras tika veidotas Maskavas stingri kontrolētas valdības. Potsdamā Staļins vārda tiešā nozīmē vienpersoniski zīmēja valstu robežas, nostādot sarunu partnerus fakta priekšā. Teritorijas, kuras jau gadu simtiem bija etniski viendabīgas vācu zemes, tagad nonāca Polijas un Padomju Savienības sastāvā. Vācu iedzīvotājiem tās nācās pamest, un, lai gan pieņemtais formulējums deklarēja, ka šai izsūtīšanai jānotiek humāni, faktiski tā izvērtās par brutālu etnisku tīrīšanu, kuru pavadīja slepkavības, laupīšana un citi noziegumi.
Vai rietumvalstis varēja panākt citu Potsdamas konferences iznākumu?
Vai tobrīd bija iespējams iegrožot Staļina režīma impērisko apetīti, piedraudot ar militāru spēku? Laikam jau nē. Protams, Savienoto Valstu un Lielbritānijas militārais un ekonomiskais potenciāls bija lielāks nekā Padomju Savienībai, tomēr tas bija izkliedēts pa visu pasauli, savukārt Eiropā Sarkanā armija bija nopietnākais militārais spēks. Amerikāņu rīcībā gan bija pirmie kodollādiņi, kādu padomju pusei vēl nebija. Tomēr iespējams karš pret bijušo sabiedroto, kas noteikti prasītu jaunus milzīgus upurus un postījumus, nebija tas, uz ko būtu gatava jebkura britu vai amerikāņu valdība. Eiropā un visā pasaulē iestājās ilgas bruņotas pretstāves periods – Aukstais karš.
