Latvijas kriminālpolicijas uzraugs
Vilis Virziņš dzimis 1898. gada 22. martā Jelgavā "zemgaliešu" Krišjāņa (1857–1919) un Olgas (1861–1936) ģimenē un mācījies Jelgavas sešklasīgajā ģimnāzijā, kuru absolvēja 1915. gadā. Turpmākos Pirmā pasaules kara gadus viņš pavadīja savu vecāku lauku mājās Kroņa-Vircavas pagastā netālu no Jelgavas. Virziņš ieguva labu izglītību. Uz to norāda fakts, ka bez latviešu valodas viņš labi pārvaldīja arī vācu, krievu, franču, angļu un lietuviešu valodu. [1]
Iespējams, tieši labās vācu valodas zināšanas Virziņam noderēja turpmākajā profesionālajā karjerā. Viena no šādām situācijām radās jau Pirmā pasaules kara laikā, kad viņš vācu okupētajā Jelgavā strādāja miertiesā par zvērinātu tulku, bet vēlāk – sekretāru. 1918. gada nogalē topošais drošības iestāžu kārtībnieks iestājās dienestā Latvijas Pagaidu valdības iekšlietu ministrijas izveidotās policijas rindās. 1919. gada rudenī Virziņam vajadzēja ierasties Rīgā, lai uzsāktu darbu vietējā kriminālpolicijā, bet Pāvela Bermonta (1877–1973) vadītās Rietumkrievijas brīvprātīgā karaspēka uzbrukuma dēļ dienesta pienākumus spēja uzsākt tikai pēc diviem mēnešiem – 10. decembrī. Nākamajos gados viņš strādāja par kriminālpolicijas uzraugu Rīgā.
Pirmie starpkaru gadi iezīmēja lielas problēmas iekšējās drošības struktūru darbā. Strauji pieauga noziedzība, tostarp dažādu kriminālo bandu darbība. To apkarošanā iesaistījās arī Vilis Virziņš. Tieši gados jaunais Kriminālpolicijas kārtībnieks piedalījās Leona Adomaiša (1897–1923), Anša Kaupēna (1895–1927) un citu bandu pastrādāto noziegumu izmeklēšanas procesā. Šis darbs tika novērtēts, un nedēļu pēc Kaupēna aizturēšanas (1926. gada 8. jūnijā) viņu iecēla par Kriminālās pārvaldes Jelgavas nodaļas vadītāju, savukārt 16. novembrī apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeņa 5. šķiru. Nereti par savu darbu Virziņš saņēma arī prēmijas. Piemēram, 1921. gadā piecus tūkstošus rubļu par Apšupes stacijas laupītāja aizturēšanu, savukārt 1922. gada jūlijā sešus tūkstošus rubļu – par Leona Adomaiša bandas aizturēšanu.
1925. gada 28. novembrī Valmierā Kriminālās Pārvaldes Jelgavas nodaļas izmeklētājs apprecējās ar Irēnu Grasmani (dz. 1903–?). Pēc nepilniem diviem gadiem abu ģimenē piedzima meita Margarita (dz. 1927–?). Šķietami laimīgā policista ģimene ikdienā dzīvoja Rīgā un Jelgavā.
Veselības problēmas un dienesta pārkāpumi
Noslēdzoties Anša Kaupēna prāvai, Virziņš turpināja vadīt Kriminālās pārvaldes Jelgavas nodaļu, tomēr 1929. gada janvāra sākumā amatu negaidīti pameta. Par oficiālo iemeslu kļuva Jelgavas kriminālpolicijas šefa sliktais veselības stāvoklis. Spriežot pēc pieejamajiem materiāliem, Virziņa veselība pagājušā gadsimta 30. gados nav bijusi tā labākā. To apstiprina fakts, ka laika posmā no 1935. līdz 1939. gadam viņš astoņas reizes atradās uz tā sauktās slimības lapas. Tomēr šajā gadījumā, ielūkojoties arhīvu dokumentos, paveras pavisam cita aina. Proti, 1929. gada 23. aprīlī Jelgavas apgabaltiesas prokurors toreizējam Kriminālās pārvaldes Jelgavas nodaļas vadītājam Jānim Freimanim iesniedza paziņojumu par Virziņa un viņa kolēģa Kārļa Limberga apsūdzēšanu uz Sodu likuma 49., 51. un 657. panta 2. daļas (mēģinājumu veikt noziedzīgu nodarījumu, noziedzīgu nodarījumu grupā, kā arī kukuļņemšanu) pamata. [2]
Apsūdzību izvirzīja saistībā ar 6000 latu liela kukuļa pieprasīšanu no Indriķa Brikmaņa. Jau nākamā gada janvārī Jelgavas apgabaltiesa apsūdzētos policistus pierādījuma trūkuma dēļ attaisnoja. [3]
Jāpiebilst, ka bijušo kriminālpolicijas uzraugu Kārli Limbergu atšķirībā no Virziņa no darba atlaida.
1931. gada novembrī Virziņš nolēma atgriezties policijas dienestā un nosūtīja lūgumu pieņemt viņu darbā Latvijas Republikas iekšlietu ministram Ansim Petrevicam (1882–1941). Lūgums tika uzklausīts, un tā paša gada 16. novembrī Virziņu iecēla par Liepājas prefektūras 1. iecirkņa rajona uzraugu, bet jau pēc divām nedēļām pārcēla uz tādu pašu amatu Valkas apriņķa policijas 1. iecirknī. Neskatoties uz jauno dienesta vietu, ģimene turpināja dzīvot Jelgavā, kas radīja zināmas grūtības. Šī iemesla dēļ, 1933. gada janvārī viņš mainīja darba vietu un kļuva par galvaspilsētas – Rīgas prefektūras 1. iecirkņa rajona uzraugu, vēlāk – 10. iecirkņa priekšnieka palīgu.
Taču profesionālā dienesta laikā viņš turpināja nokļūt dažādās savdabīgās un pat noziedzīga rakstura epizodēs.
Viens no tādiem atgadījumiem risinājās 1933. gada 2. aprīlī kāda kluba pagrabā Zigfrīda Annas Meierovica bulvārī Rīgā. Uz konkrēto vietu dienesta uzdevumā ieradās Rīgas prefektūras apsardzības rotas jaunākais kārtībnieks Jānis Arvīds Kravals. Kontroles laikā "izklaides vietu" pārbaudīt devās arī citi kārtībsargi, tostarp Vilis Virziņš. Pēc policijas "reida" Virziņš apsūdzēja Kravali, ka tas nav viņam uzrādījis savu dienesta apliecību, atradies alkohola reibumā un veicis arī cita veida policijas darba reglamenta pārkāpumus. Pats jaunākais kārtībnieks noraidīja izvirzītos pārmetumus [4] un nekādās turpmākas sankcijas no vadības puses nesekoja.
Nopietnāks incidents notika vairāk nekā trīs gadus vēlāk – 1936. gada 26. jūlijā, kad netālu no Baložu kroga un Brīvdabas muzeja Virziņš strādnieku svētkos, pēc "nepakļaušanās" viņa prasībām izdemolēja Latvijas dzīvnieku aizsardzības stendu (laimes dzirnavas). Pārdevējs Jānis Strods notikušo aprakstīja sekojoši: "Norādītā vietā paliku un tirgoju no plkst. 5 pēc pusdienas līdz plkst.1/2 nakti, kad pēkšņi pa ceļu garām ejot, pienāca Rīgas Prefektūras 1. iec. uzraugs Virziņa kungs un bez kāda iepriekšēja aizrādījuma sāka kliegt: "ko jūs te satiksmi traucējiet" apgāza galdu uz kura bij naudas kastīte ar apmēram LS. 40.–, saldumi, un izlozes aparāts. Kuru Virziņa kungs aizsvieda pa gaisu. No galda nogāztos saldumus Virziņa kungs mina un spārdīja kājām, kamēr tos galīgi sabradāja. (..) Uzraugs pat saķēra Emilija Celms aiz rokas un rāva sev līdzi. Augšmineta kārtā izrīkojies, uzraugs aizgāja pa ceļa vidu uz šosejas pusi." [5]
Uzbrukuma laikā tika nodarīti zaudējumi gandrīz 180 latu apmērā. Arī citi liecinieki apstiprināja pārdevēja teikto, savukārt policijas kārtībnieks Dreimanis piebilda, ka tirgotāji noteikumus nebija pārkāpuši. [6]
Lai gan pats Virziņš apgalvoja, ka nav pārsniedzis savas pilnvaras un rīkojies atbilstoši reglamentam, par šo pārkāpumu Administratīvais departaments kārtībsargam piesprieda 25 latu soda naudu.
1939. gada novembrī Eiropā turpinājās Otrais pasaules karš, bet Vilis par nopelniem dienesta laikā saņēma Viestura ordeni. Kā Ordeņa kapitulam iesūtītajā rekomendācijā norādīja toreizējais Rīgas prefekts Kārlis Jansons (1891–?) un 1. iecirkņa priekšnieks Oļģerts Viļumsons, tad Virziņš "(..) visā dienesta laikā, izpildot viņam uzliktos pienākumus valsts drošības un kārtības uzturēšanā, izrādījies par ļoti centīgu un spējīgu policijas darbinieku, apveltītu ar tēvijas mīlestību, teicamu uzdevumu izpratni un labu pašierosmi. Kā valodu pratējam viņam izcili nopelni ārvalstnieku un vietējo minoritatu organizāciju darbības apgaismošanā. Ņēmis dzīvu dalību darbinieku saimes sabiedriskā dzīvē, ilgus gadus aktīvi darbojoties "Rīgas pilsētas policijas darbinieku biedrībā kā priekšsēdētājs, priekšsēdētāja biedrs un valdes loceklis. Ir Rīgas pilsētas policijas darbinieku sporta kluba; kā kluba valdes loceklis un sekciju vadītājs veicinājis policijas sporta izveidošanos un attīstību." [7]
Zīmīgi, bet 1940. gada maija sākumā kāda anonīma persona Rīgas prefektūras vadībai ziņoja, ka Virziņš "izrādīja sajūsmu" par Vācijas panākumiem frontē. Teksta autors norādīja, ka Virziņš saderēja (..) uz 17 konjaka pudelēm par to, ka Vācija uzvarēs Sabiedrotos un miers jau būs jūnijā." [8] Šāds "pareģojums" gan nepiepildījās, un nākamajā mēnesī Padomju Savienība okupēja Latvijas teritoriju, bet tā paša gada 6. augustā "slavenais" policists ar bijušā Kārtības policijas departamenta rīkojumu savu amatu pameta.
Pārcelšanās uz Vāciju un darbs Gestapo
1940. gadā turpinājās vācbaltiešu izceļošana no Latvijas. Šajā procesā iesaistījās Vilis Virziņš. Nākamā gada pavasarī viņš kopā ar ģimeni pārcēlās uz nacistisko Vāciju, kur apmetās Drēzdenē. 1942. gada 29. februārī Virziņu ģimene ieguva Vācijas pilsonību. Tā rezultātā bijušais Kriminālās pārvaldes Jelgavas nodaļas priekšnieks Vilis Virziņš nomainīja savu identitāti, kļūstot par vācieti Vilhelmu Virsingu (Wilhelm Wirsing). Acīmredzot, profesionālās darbības laikā policijā iegūtās zināšanas un pieredze noderēja dienestā nacistu represīvajās struktūrās. Proti, Vilhelms kļuva par SS grupenfīrera Heinriha Millera (Heinrich Müller, 1900–1945) vadītās slepenpolicijas – Gestapo (Geheime Staatspolizei) IV D departamenta darbinieku, kuru pienākumos ietilpa drošības nodrošināšana nacistu okupētajās teritorijās, darba dienestā mobilizēto personu uzraudzīšana, kā arī pretošanās kustību apkarošana. Tieši ar pēdējo uzdevumu nodarbojās topošais "Gestapo kapteinis".
Viņam uzticēja Ukraiņu nacionālistu organizācijas (Організа́ція украї́нських націоналі́стів, saīsināti – ОУН) "likvidāciju" Drēzdenē.
Sekoja darbs arī citās Gestapo nodaļās, tostarp Berlīnē. Dienesta komandējumu laikā Virziņš ar citiem represīvo struktūru darbiniekiem apmeklēja okupētās Ukrainas pilsētas (Ļvivu u.c.). To laikā viņš turpināja ОУН dalībnieku arestus un pratināšanas. Starp tiem nokļuva Volodomirs Turčiņaks (Володимир Турчиняк), kurš savu "tikšanos" ar Virziņu atcerējās šādi: "Kaut kur 1942. gada novembra beigās mani izsauca uz pratināšanu pie paša Virzinga, kurš tieši tad no Berlīnes atbrauca uz Ļvovu, uz pilnīgu ukraiņu pretošanās likvidāciju. Viņš pret mani izturējās ļoti asi un uz sveicienu iesita man zem deguna ar savu šausmīgo kulaku tā, ka augšējā žokļa daļā pazaudēju vairākus zobus." [9]
Vairākiem desmitiem organizācijas pārstāvju piesprieda nāves sodu nošaujot. Par "augstajiem sasniegumiem" dienesta laikā viņš ieguva kapteiņa (Hauptsturmführer) pakāpi. Ukraiņu vēsturnieks Igors Biguns (Ігор Бігун) norāda, ka Virziņš pratinājis vismaz 100 ukraiņu. Daudzi no aizturētajiem tika nogalināti, brutāli spīdzināti un izsūtīti uz koncentrācijas nometnēm. [10]
1944. gadā Virziņš pārbrauca uz Austriju, kur sagaidīja kara beigas, bet vēlāk devās atpakaļ uz amerikāņu okupācijas zonu Rietumvācijā. Šeit 1946. gadā viņš saņēma oficiālo bēgļa statusu un kļuva par Pegnicas [11] bēgļu nometnes komandantu. [12] Turpmākajos gados pieredzējušais drošības iestāžu darbinieks strādāja Starptautiskās Bēgļu organizācijas (International Refuge Organization – saīsinājumā IRO) policijas dienestā Baireitā, Vircburgā un Ansbahas apkārtnē. 1947. gadā Virziņš apprecējās [13] ar igaunieti Nonu Gresti (dzim. Goradecka, 1917). Abu ģimenē auga divas meitas. [14] Sākoties trimdas latviešu izceļošanai uz Ziemeļameriku, arī Vilis kopā ar saimi cerēja doties emigrācijā uz Kanādu vai ASV. Tomēr šie sapņi nepiepildījās.
Ukrainas pretošanās kustības "iznīcinātājs"
1949. gadā tika saņemtas ziņas, ka Virziņš, iespējams, sadarbojies ar nacistu represīvajām iestādēm. Lietas noskaidrošanā iesaistījās ASV armijas pretizlūkošanas dienests (United States Army Counterintelligence). Tās laikā izmeklēšanas iestādes guva pierādījumus Virziņa dienestam Gestapo. 1949. gadā IRO uzsāka "gestapo kapteiņa" bēgļa statusa anulēšanas procesu, kuru viņš pārsūdzēja Ženēvā. [15] Reaģējot uz šo informāciju, viņam tika atņemts bēgļu statuss. Līdz ar to izjuka arī Viļa otrā laulība [16].
Izmeklēšanas laikā tika saņemtas 30 cietušo rakstiskas liecības, kuras apliecināja Virziņa īstenotās spīdzināšanas u.c. noziegumus. Lietu nodeva Vācijas Federatīvās Republikas (Federal Republic of Germany, saīsinājumā – VFR) prokuratūrai.[17] Visbeidzot 1950. gada pavasarī Vili apcietināja VFR tiesībsargājošo iestāžu pārstāvji, kuras viņam izvirzīja apsūdzības vairāku cilvēku slepkavībā, par nopratināšanu laikā pielietotās vardarbīgās metodes – spīdzināšanas – nodarītajiem miesas bojājumiem u.c. Turklāt 32 nāves gadījumus apsūdzētajam nevarēja inkriminēt, jo nopratinātie liecinieki šīs ziņas snieguši, balstoties uz trešo personu pausto informāciju, kuras pašas atradās ārzemēs. [18]
Bijušais "gestapo kapteinis" noliedza savu nacistisko pagātni un apgalvoja, ka patiesībā ir latvietis Vilis Virziņš, bet par atrastajiem pierādījumiem – dokumentiem (darbu Gestapo) vācu arhīvā neko nezina. Turklāt vienā no nopratināšanām [19]
Virziņš norādīja, ka viņam nav ne jausmas, kā vācieši izmantojuši viņa fotogrāfiju.
Tāpat viņš izmeklētāja uzrādītajā fotogrāfijā neatpazina savu pirmo sievu (Irēnu Grasmani), kā arī noliedza jebkādu saistību ar Gestapo un pret konkrētajām personām pastrādātajiem noziegumiem. Vēl vairāk – viņš apgalvoja, ka tieši vācieši viņu ieslodzījuši blakus Drēzdenei esošajā Rozentāles nometnē, no kuras ticis atbrīvots tikai 1944. gada rudenī. [20] [21]
Kā 1950. gada janvāra sākumā secināja viens no izmeklēšanā iesaistītajiem IRO kontroles centra (Control Center) virsniekiem C. J. Nīcs (C. J. Niec), tad uz materiālu fotokopijām redzamās atzīmes par sadarbību ar Gestapo pilnībā izskaidro, kādu lomu Virziņš patiesība ir spēlējis. [22] Viņa krimināllietas materiāli atrodas Vācijas pilsētas Nirnbergas [23] un ASV arhīvos. [24]
Izmeklētāji secināja, ka Virziņa prettiesisko darbību rezultātā pēc spīdzināšanām cietušie guva smagus un sevišķi smagus miesas bojājumus. 1951. gada 25. janvārī Nirnbergas-Firtas (Nürnberg-Fürth) tiesas kolēģija "ideoloģiskajam nacistam" par 14 noziedzīgām epizodēm piesprieda piecus gadus ieslodzījumā. Visdrīzāk, ka salīdzinoši "maigais spriedums saistīts ar apstākli, ka pēc toreizējās VFR likumdošanas šiem noziegumiem nebija "tiešo" liecinieku. Neskatoties uz to, bijušais kriminālpolicists brīvībā iznāca jau 1954. gada 8. jūlijā, bet četrus gadus vēlāk noslēdzās arī tiesas noteiktais pārbaudes laiks. Pēc soda termiņa beigām Vilis turpināja dzīvot Vācijā. Viņš mira 1969. gada 23. janvārī Vācijas pilsētā Minhenē. Jāpiebilst, ka bēru ceremonijā piedalījās arī amerikāņu un vācu "draugi" (..) "ar ko nelaiķis sadarbojies." [25]
