Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Akmeņkalis Pauls Ādolfs Hāke (Haache, 1817–1867), kā vēstīja "Das Inland", to nopircis no vietējā zemnieka ar nolūku izmantot kā pamatni kapa piemineklim. Nokaļot nost akmens augšdaļu un attīrot pārējo daļu, viņš ieraudzījis, ka tā ir mākslīgi veidota akmens galva ar izteiksmīgiem vaibstiem, iekaltām acīm, uzacīm, degunu, muti ar uz leju pavērstiem lūpu kaktiņiem. 1852. gadā akmeņkalis tēlu uzdāvinājis muzejam, kas 1890. gadā tapa par Doma muzeju.
Pēc 1876. gada nesaprotamā kārtā akmens galva pazuda no redzesloka. Tikai pēc piecdesmit gadiem žurnālā "Latvijas Saule" (1926. gada 37./38. nr.) parādījās fotoattēls ar piezīmi, ka galva, iespējams, aprakta Doma pagalmā laika posmā no 1891. līdz 1894. gadam, kad tur veikti labiekārtošanas darbi. Izteikts minējums, ka galva, iespējams, uzlūkota par pagānisku un tāpēc traucējošu tēlu.
Pagāja vēl vairāki gadu desmiti, līdz 2000. gada rudenī arheologi akmens galvu atrada ieraktu Rīgas Doma dārzā.
2004. gadā Rīgā Līvu laukumā tika uzstādīta mākslinieka Ģirta Burvja izveidota apjomos palielināta akmens galvas kopija granītā. Oriģināls atrodas Doma baznīcas Krusta ejā, ja nav mistiski pazudis, kā mēdzis to jau vairākkārt darīt.
Galva saukta gan par Ako, gan lībieša galvu. Tāpēc nav nejauša tās atrašanās vieta Līvu laukumā, kas savu nosaukumu ieguva 2000. gadā (iepriekš tas bija Filharmonijas skvērs).
Šaubos, vai pat antropoloģe Rita Grāvere akmens galvas vaibstos varēs saskatīt ko īpatnēji somugrisku.
Sejas vaibsti iezīmēti shematiski. Tā kā lūpu kaktiņi vērsti uz leju, tā drīzāk ir galva ar skumju, sērojošu izteiksmi. Par labu versijai, ka galva tomēr ir lībiešu elktēls, liecina tas, ka tā atrasta Vidzemes lībiešu sensenis apdzīvotā teritorijā.
Tas viens. Otrs – tā varētu būt atsauce uz Indriķa hronikā aprakstīto Salas lībiešu pretstāvi krustnešiem 1206. gadā: "Līdz ar citiem [Ako] tika nogalināts un viņa galva ar uzvaras vēsti nosūtīta bīskapam." (Indriķa hronika. Rīga: Zinātne, 1993, 89) Liekas briesmīgi, bet nedaudz pirms tam tajā pašā hronikā aprakstīts, kā Salas lībieši sagrāba priesteri Johannesu, "nocirta viņam galvu un pārējo miesu sadalīja locekli pa loceklim." (turpat, 87.lpp.).
Te piezīmēšu, ka galvu senākos laikos uzlūkoja par ķermeņa daļu, kurā, kā ticēja, iemiesota cilvēka dvēsele un dzīvības spēks. Galvas nociršana pretiniekam nozīmēja ne tikai viņa fizisku, bet arī garīgu iznīcināšanu. Cienījamam pretiniekam galvu nocirta ar zobenu, mazcienījamam – ar cirvi.
Ilgu laiku uzvaras zīme karā vai kaujā bija pretinieka vadoņa galva pie uzvarētāju vadoņa kājām. Tā ir medaļas jeb galvas simbolikas viena puse. Ja pieņemam, ka Salaspils akmens galva simboliski attēlo Ako nocirsto galvu, tad pārņem vairāk nekā dīvaina sajūta. Ko mēs ar šo pieminam? Lībiešu sakāvi un viņu vadoņa nocirsto galvu? Vienlaikus nav gadījies sastapt liecības, ka nogalināto pretinieku galvas speciāli tiktu iemūžinātas akmens tēlos.
Otra versija par akmens galvas izcelšanos saistīta ar sentimentālisma un romantisma modi Eiropā 18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimta sākumā. Tas bija senatnes kulta laiks, kad katra augstdzimušā īpašumā par goda lietu tika uzskatīts atrast senas pilsdrupas, bet, ja tādu nebija, uzbūvēt mākslīgas. Atvest no Ēģiptes, Grieķijas vai citurienes senlaiku skulptūras vai uzdot tēlniekiem tādas viltot. Bija iecienīta aizraušanās ar folkloru, mitoloģiju, pagānisma laiku izpēti. Te labi iederējās arī akmens galva kā pagānu laiku relikts.
Eiropas tautu pasakās sastopami motīvi, saskaņā ar kuriem galva kalpo par maģisku aizsargu pret ļauniem spēkiem. Pareģošanā (piemēram, Senajā Grieķijā) izmantoja t.s. runājošās galvas, kurām prasīja atbildes.
Pastāv iespēja, ka akmens galva izgatavota 18. gadsimtā, kad bija mode uz īstiem vai viltotiem pagāniskajiem elktēliem. Tā, piemēram, Madonas novada Liezērē sastopams rūnakmens viltojums, Āsterē, kas atrodas Limbažu novada Viļķenes pagastā – obelisks ar hieroglifiem, kas, domājams, uzstādīts 19. gadsimtā.
Mode mainās, bet kaut kādas zīmes no iepriekšējo laikmetu aizraušanās ar to vai citu paliek. Akmens galva Līvu laukumā nav tā priecīgākā zīme no aizgājušajiem laikiem, bet liek atcerēties, ka katrai tautai – lībiešiem, latviešiem – jārūpējas par savām galvām un jātur piemiņā sava vēsture.