Konstantins Petrovičs fon Kaufmans bija viens no spilgtākajiem 19. gadsimta krievu imperiālisma politikas īstenotājiem. Ar viņa pūliņiem Krievija pamatīgi izpletās Vidusāzijā, bet pirms tam fon Kaufmans dažus gadus bija Krievijas Ziemeļrietumu apgabala ģenerālgubernators. Viens no viņa nozīmīgākajiem soļiem šajā amatā bija 1865. gada 6. septembra cirkulārs, ar kuru tika aizliegta poļu, respektīvi, latīņu, alfabēta lietošana viņa pārvaldītajā teritorijā, tātad lielākajā daļā tagadējās Lietuvas un Baltkrievijas, kā arī Latgalē.
Apstiprinājumu visaugstākajā līmenī fon Kaufmana cirkulārs guva 1866. gadā, kad cars Aleksandrs II mutiski aizliedza drukāt un ievest "grāmatas ar latīņu burtiem".
1863. gada janvārī Krievijai pakļautajā Polijas daļā uzliesmoja plaša sacelšanās, kuru cara režīms apspieda ar cinisku brutalitāti. Viens no sacelšanās rezultātiem bija jūtams pavērsiens Krievijas politikā šovinisma un pārkrievošanas virzienā, un minētais latīņu drukas aizliegums bija daļa no šīs tendences. Cara valdība cerēja, ka šādi izdosies katoļticīgos lietuviešu un latgaliešu zemniekus atraut no poļu ietekmes sfēras un padarīt par lojāliem un pārkrievošanai gataviem cara pavalstniekiem. Rezultāti bija gluži pretēji – aizliegums, kas būtiski bremzēja lietuviešu un latgaliešu kultūras un izglītības attīstību, veicināja tuvināšanos vēsturiski un reliģiski radniecīgajai poļu kultūrai. Dažviet notika pat lietuviešu un latgaliešu zemnieku pārpoļošanās.
Lietuvā drukas aizliegums radīja plašu "grāmatnešu" kustību. Lietuviešu patrioti visai drīz noorganizēja grāmatu drukāšanu Mazajā Lietuvā – lietuviešu apdzīvotajā Austrumprūsijas daļā –, un daudzie "knygnešai" kontrabandas ceļā nogādāja pāri robežai 30 000 – 40 000 eksemplāru gadā. Kirilicā visos gandrīz četrdesmit aizlieguma gados tika nodrukāti vien 55 lietuviešu izdevumi.
Latgalē aizliegums dzīvē tika ieviests pakāpeniski, bet 1871. gadā latgaliešu grāmatniecības entuziasts muižnieks Gustavs Manteifelis bija spiests parakstīt apņemšanos nedrukāt "lietuviskas grāmatas poļu burtiem".
Varētu gan šķist, ka lomu, kādu lietuviešu gadījumā pildīja Mazā Lietuva, latgaliešiem varētu īstenot Vidzeme un Kurzeme, kur latīņu burti nebija aizliegti un tieši tobrīd uzplauka pirmā Atmoda. Taču grūtāk pārvarama robeža izrādījās kultūras barjera, kas šķīra Vitebskas guberņas latviešus no pārējās Latvijas. Latgaliešu rakstu tradīcijai pamatā bija augšzemnieku dialekts, viņi lietoja latīņu burtus, kamēr pārējie latvieši – ķeburaino gotu druku. Arī nacionāli domājošajiem latviešiem toreiz vēl bijusi zināma dilemma – uzlūkot katoļticīgos tautas brāļus Vitebskas guberņā par savējiem. Latgaliešiem atlika darīt, kas pašu spēkos.
Dažas grāmatas nodrukāja Mazajā Lietuvā, un ebreju sīktirgotāju paunās tās ceļoja uz Latgali. Grāmatas pārrakstīja ar roku – kā nautrēnieši Andrivs Jūrdžs un Pīters Miglinīks. Bērniem latviski lasīt mācīja mātes vai arī tā sauktās "direktorkas" – sieviņas, kuras, parasti katoļu priestera aicinātas, apstaigāja sādžas un skoloja bērnus grāmatā.
19. gadsimtam ejot uz galu, kļuva skaidrs, ka drukas aizliegums ne tikai neveicina cara katoļticīgo pavalstnieku lojalitāti, bet drīzāk briedina viņos pretestības garu. 1904. gadā aizliegumu, kura juridiskais pamats faktiski bija zudis, galu galā atcēla.
