"... Papinka, uzlicis Sarkanā krusta apsēju, kopā ar Bubinku kādā agrā rītā jūlija beigās devās uz Ugunsdzēsēju laukumu, kur ebreju pieaugušajiem bija pavēlēts pulcēties, lai saņemtu darba uzdevumus. Ja pa gabalu papinka pamanīja, ka laukumam tuvojas bēdīgi slavenās zaļās SD automašīnas, kurās veda tajās salādētos ebrejus pretī traģiskajam liktenim – vispirms uz Liepājas sieviešu cietumu, bet no turienes uz slepkavošanas vietu pie bākas. Tēvs sāka māt ebreju pūlim, lai izklīst, bet viņu saķēra, nežēlīgi sita un spārdīja, izsita vienu aci un iemeta cietuma pagrabā."
Tas ir no Džordža Švāba atmiņām, sākoties karam, viņam nebija pat desmit gadu. Darbības laiks – 1941. gada jūlija sākums. Papinka – tas ir Džordža tēvs. Ārsts Arkādijs Jakobs Ārons Švābs bija Liepājā cienīts gastroenterologs. Bubinka – vecākais brālis Bernhards Boriss. Zēniem bija laimīga bērnība.
Grāmatas pirmā nodaļa tā arī saucas: "Skaistā bērnība – trīsdesmitie gadi". Gājieni ar māti un brāli uz tenisa kortiem, uz pludmali un kafejnīcu, mīlestības un cieņas gaisotne ģimenē: "Kā stāstīja mana māte un citi, kas mani atcerējās kā bērnu, es esot dzīvojis savā pasaulē un piedzīvojis burvīgu agrīnās bērnības laiku." Lai gan jau tad gaisā bija jaušams satraukums un bija dzirdamas runas par karu. Autors apraksta tēva un tantes Ritas sarunu – viņa stāstījusi par Vīnē redzēto Austrijas aneksijas dienā 1938. gada martā: "Ebreju sievietēm Vīnes ielās lika novilkt kažokus un ar tiem slaucīt un spodrināt nacistu mašīnas, kamēr austriešu garāmgājēji tīksmi noskatījās." Tēvs tam nav ticējis – par spīti tam, ka stāstītāja to redzējusi savām acīm! – un atkārtojis ne reizi vien agrāk sacīto, ka "vācu kultūra necieš šādu uzvedību".
Kā izrādījās – vācu kultūra to pieļāva, un ne tikai to vien. Sākās Otrais pasaules karš, pēc tam Latvijā sekoja padomju okupācija. Vēlāk arī Liepājā atnāca karš. Kopā ar holokaustu.
Viens no tiem, kurš redzēja Arkādija Švāba nežēlīgo piekaušanu, bija Kalmans Linkimers, kurš šīs šausmas aprakstīja dienasgrāmatā. Notikušā aculiecinieki tūlīt pat skrēja pie Klāras Švābes, lai pastāstītu par to, kas noticis ar viņas vīru. "... Aculiecinieki stāstīja, ka tēvs cietis drausmīgas sāpes. Viņš meklējis savu izrauto aci un lūdzies, lai nogalina un atbrīvo no ciešanām." Tas arī ir no mazā Džordža Švāba atmiņām.
Klāra Švābe izmisīgi centusies glābt vīru, panākt viņa atbrīvošanu. Tomēr nesekmīgi:
"Nākamajās dienās satriektā un raudošā mamma darīja visu, kas viņas spēkos, lai panāktu tēva atbrīvošanu. Divas dienas viņa staigāja pie tēva latviešu kolēģiem, pacientiem un devās pat uz SD. Briesmīgo noziegumu bija pastrādājis SD slepkava Ērihs Handke. Beidzot atausa kāds cerības stars. Vienā no vizītēm noziedzīgais sadists Handke pārliecināja mammu, ka tēvu izlaidīs, kad būs sadzijuši ievainojumi. Tas nenotika: tēvu nošāva kāpās pie bākas."
Ģimenei izdevās izvairīties no masu nošaušanas 1941. gada decembrī, pēc tam bija geto un nometnes Rīgā un Vācijā… Džordžam nācās pārdzīvot brāļa bojāeju Kaizervaldes (Mežaparka) koncentrācijas nometnē, šķiršanos no mātes… Zēnam paveicās – viņam līdzās gadījās Jūlijs Goldbergs, arī liepājnieks, kurš faktiski kļuva par viņa sargeņģeli. Džordžam un viņa mātei Klārai izdevās vienam otru atrast pēc kara un atbrīvošanas no nometnēm. 1947. gadā viņi emigrēja uz ASV.
Pirms pāris gadiem, kad tika gatavota grāmatas "Izdzīvojušā bērna odiseja. No Latvijas caur nāves nometnēm līdz ASV" iznākšana, muzejpedagoģei, pētniecei un Žaņa Lipkes memoriāla gidei Maijai Meierei-Ošai bija lieliska intervija ar Džordžu Švābu, tā bija lasāma žurnālā "Liepājas Vēstules", nedaudz vēlāk tika publicēta pilsētas portālā.
"Odisejas" autors ir pārsteidzošs cilvēks. Ieguvis doktora grādu Kolumbijas universitātē, lasījis lekcijas visā pasaulē. ASV Nacionālās ārpolitikas komitejas dibinātājs un tās prezidents no 1993. līdz 2015. gadam. Amerikas no Latvijas cēlušos ebreju asociācijas "Jewish Survivors of Latvia" ("Izdzīvojušie Latvijas ebreji") viceprezidents. Viens no ebreju izcelsmes pasaules liepājnieku saietu iniciatoriem un organizatoriem, lai gan uz pagājušā gada saietu pats neatbrauca - vecums… Viņš ir atklātā sabiedriskā fonda "Liepājas ebreju mantojums" līdzdibinātājs un priekšsēdētājs, saņēmis Trīs Zvaigžņu ordeni un citus apbalvojumus. ASV Holokausta memoriālais muzejs Džordžam Švābam piešķīris Eli Vīzela balvu. Un tas ne tuvu nav viss par viņu.
Atmiņas un īsus stāstus par kara gadiem Džordžs Švābs sāka pierakstīt jau 80. gadu beigās. Holokausta memoriālais muzejs Vašingtonā 2018. gadā Latvijā organizēja dokumentālās filmas uzņemšanu, kurā nākamais "Odisejas" autors kļuva par galveno personāžu. Bet vēl agrāk viņa liktenis nonāca Gvendolinas Šabriē romāna "Aiz dzeloņstieplēm" centrā. Šim romānam 2020. gadā piešķirta Eiropas literatūras prēmija, tas izdots angļu, franču, itāliešu un krievu valodās.
"Jebkuri memuāri par holokaustu, par Otro pasaules karu ir svarīgi. Gluži tāpat kā citi memuāri. Var teikt – labi, cilvēks raksta grāmatu gandrīz 80 gadus pēc tajā aprakstītajiem notikumiem, ko gan viņš atceras, bet ko ne? Tomēr labāk, kad par notikumiem ir pastāstīts, nevis, kad nav. Tie ir vispārīga rakstura apsvērumi. Turklāt pārsteidzoši maz memuāru ir no Liepājas, taču Liepājas ebreju kopiena bija svarīga ne tikai Latvijas kontekstā.
Var daudz pētīt Liepāju, bet praktiski tas notiek maz. Tāpēc jebkurš teksts no Liepājas "iekšpuses", vēl jo vairāk pirmskara, ir svarīgs. Ne mazāk svarīgi ir arī tas, ka memuāru autors Džordžs Švābs ir neparasts cilvēks.
Pazīstams politologs un pasniedzējs, aktīvi darbojās kā diplomāts. Tātad zina, kā rakstīt tekstus, kā runāt dažādām auditorijām. Un šajā ziņā grāmata uzrakstīta labi. Var teikt, ka tā ir "amerikāniska grāmata", tā ir kinematogrāfiska, tā "ievelk" un aizrauj lasītāju. Ja teiktu – izdota grāmata par holokaustu, tad daudzi to nepaņemtu rokās, domājot, ka būs garlaicīgi un traģiski. Vai tā ir traģiska? Jā. Diemžēl jebkurā grāmatā par XX gadsimtu ir traģiskas epizodes. Taču šī grāmata ir arī viegli lasāma. Mums, piemēram, ir brīnišķīgie Valentīnas Freimanes memuāri "Ardievu, Atlantīda!", arī tie, tāpat kā šī Džordža Švāba grāmata, nav tiešā runa, bet uzrakstīti, lai tos lasītu," Rus.LSM.lv teica muzeja "Ebreji Latvijā" direktors Iļja Ļenskis.
Grāmatas "Izdzīvojušā bērna odiseja. No Latvijas caur nāves nometnēm līdz ASV" angļu un krievu varianti iznāca pašā kovida pandēmijas karstumā. Droši vien ar to arī izskaidrojams tas, ka pagaidām nav recenziju par šo grāmatu – vismaz, kā teica Iļja Ļenskis, viņš tādas nav redzējis. Ļenskis norādīja, ka priekšvārdu sarakstījusi vēstures doktore Vendija Louere – profesore Klērmontas Makenas koledžā Kalifornijā, kas vada holokausta pētījumu centru Holokausta memoriālajā muzejā Vašingtonā. Ļenskis cer, ka, pateicoties viņai, grāmata sasniegs savu auditoriju. Tagad ir arī tulkojums latviski, tātad arī pie mūsu lasītājiem ceļš ir pavērts.
"Tā ir liela problēma, ka latviski uzrakstīto faktiski nelasa aiz Latvijas robežām, bet tas, kas tiek rakstīts aiz mūsu valsts robežām, Latviju diemžēl bieži nesasniedz.
Iznāk divi "nesavienotie trauki" un jādara viss iespējamais, lai tie tiktu savienoti. Protams, tulkojums latviski ir ļoti svarīgs! Redzēsim, kas un kā recenzēs, ko teiks vēsturnieki, literatūrzinātnieki. Mēs ceram, ka "Odiseja" ienāks arī grāmatnīcās. Varbūt kādi solīdi žurnāli un portāli publicēs fragmentus," sacīja Iļja Ļenskis.
Grāmatas prezentācija izdevās sirsnīga kā mājās. Bija arī Latvijas vēstnieks ASV Māris Selga – viņš labi pazīst Džordžu Švābu: "Jāatzīst, man ir liels prieks, ka Švāba kungs grāmatu vispirms uzrakstīja angliski. Jo mēs ar šīs grāmatas starpniecību varam runāt arī par Latviju. Varam stāstīt Amerikas sabiedrībai par cilvēku no Liepājas, Latvijas. Pats galvenais, ka Džordžs Švābs līdz šai dienai izjūt saikni ar Latviju un Liepāju. Pie viņa var vienmēr vērsties, par spīti viņa ļoti cienījamajam vecumam. Un viņš centīsies palīdzēt. Un nav vajadzības atkārtot, ka viņa paveiktais tiek vērtēts ļoti augstu. Ceru, ka septembrī atkal tikšos ar viņu Ņujorkā.
Ļoti priecājos, ka viņa grāmata tagad pieejama arī latviski un var iepazīties ar aizraujošu, lai gan ne vienmēr pozitīvu, taču interesantu dzīvesstāstu."
Fonda "Liepājas ebreju mantojums" vadītāja Ilana Ivanova bija atlasījusi vēsturiskās Liepājas fotogrāfijas, lai parādītu klātesošajiem, kā izskatījās pilsēta pirms kara, kāda tā palikusi atmiņā mazajam Džordžam. Māja, kurā labklājībā dzīvoja viņa ģimene, apkārtējās ielas, kafejnīcas, kinoteātri un veikali… Daļa fotoattēlu ir no brīnišķīgās grāmatas "Liepāja. Либава. Libau" (Džordžs Švābs devis nozīmīgu ieguldījumu šī folianta veidošanā), bet bija arī fotogrāfijas, kuru šajā grāmatā nav. Ilana parādīja ne tikai ēkas, bet arī citēja Džordža stāstus, kurus dzirdējusi viņa daudzo dzimtās pilsētas apmeklējumu laikā.
Bet pirms šīs nelielās pastaigas pirmskara pagātnē tika nolasīta Džordža Švāba uzruna:
"Dārgie draugi! Pateicos visiem, kuri speciāli atbrauca uz Liepāju, lai piedalītos pirmajā manu memuāru grāmatas atvēršanā manā dzimtajā pilsētā Liepājā. Es patiesi nožēloju, ka neesmu kopā ar jums pilsētā, kurā esmu dzimis un kuru esmu apmeklējis daudzas reizes kopš 1990. gada. Manas atmiņas par Liepāju bērnībā ir man ļoti dārgas: pludmale, tenisa korti, pludmales paviljons (jeb Kaizerpaviljons), Dirberga kafejnīca, Bonica konditoreja un restorāns "Hotel Petersburg" Lielā ielā. Es joprojām atceros filmas par Tarzānu, kuras skatījos kinoteātri "Palass", Graudu ielā 27. Manas jaukās atmiņas par savu skolu… Čakstes pamatskolu, lai gan skola man nešķita īpaši aizraujoša.
Es vēlētos atgādināt saviem draugiem, ka mans holokaustā nežēlīgi bojā gājušais tēvs, svētīgas lai atmiņas, bija pirms Pirmā pasaules kara Berlīnē apmācīts gastroenterologs, kurš pirmais Latvijā iesāka ievadīt insulīnu pacientiem ar cukura diabētu.
Man jāatzīst, ka, nevarot būt kopā ar jums visiem, mani dārgie draugi no Liepājas ebreju draudzes, man pietrūkst "Kunken" spēlēšanas.
Varbūt nākamgad.
Jūsu Džordžs".
Kā Rus.LSM.lv teica Ilana Ivanova, tiek plānota vēl viena grāmatas "Izdzīvojušā bērna odiseja. No Latvijas caur nāves nometnēm līdz ASV" prezentācija – Rīgā. Novembrī. Džordža Švāba dzimšanas dienā.
* * *
Grāmatas "Izdzīvojušā bērna odiseja. No Latvijas caur nāves nometnēm līdz ASV" latviešu tulkojums varēja ieraudzīt dienas gaismu, pateicoties "Jewish Survivors of Latvia Inc." un Džordžam Švābam; Latvijas Republikas vēstniekam un pastāvīgajam pārstāvim ANO Andrejam Pildegovičam; Latvijas Republikas ārkārtējam un pilnvarotajam vēstniekam ASV Mārim Selgam; Latvijas Republikas Ārlietu ministrijai; bijušajai Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai; Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomei un Arkādijam Suharenko personīgi; atklātajam sabiedriskajam fondam "Liepājas ebreju mantojums".
