Bija 1918. gada oktobra otrā puse, un Vācija, spiesta atzīt savu sakāvi Pirmajā pasaules karā, gaidīja uzvarējušo Antantes valstu piekrišanu pamiera sarunām. Taču daži Vācijā vēl nebija gatavi padoties bez kaujas. Tādi bija arī impērijas kara flotes komandieri admirāļi Francis fon Hipers un Reinhards Šērs. Viņi gatavojās izvest visu floti jūrā un sastapties pēdējā kaujā ar Lielbritānijas t.s. Lielo floti. Tā bija pašnāvnieciska un tobrīd jau pilnīgi bezjēdzīga avantūra, kas varēja vienīgi sabojāt uzsākto pamiera sarunu procesu, tāpēc abi admirāļi rīkojās uz savu galvu, nesaskaņojot plānu nedz ar bruņoto spēku virspavēlniecību, nedz ar valdību Berlīnē.
Tomēr plāns izgāzās.
Vācu jūrniekiem nebija ne mazākās vēlēšanās bezjēdzīgi beigt savu dzīvi saltajos Ziemeļjūras ūdeņos, un mēģinājums izvest floti jūrā izraisīja jūrnieku dumpi, kas arī kļuva par dzirksteli, no kuras uzliesmoja Vācijas revolūcija.
Naktī no 29. uz 30. oktobri, kad flote, noenkurojusies netālu no Vilhelmshāfenas, gatavojās savai pēdējai kaujas misijai, trīs bruņukuģu komandas sadumpojās un atteicās pacelt enkuru. Kad nākamajā dienā dumpiniekiem piedraudēja atklāt pa viņiem uguni, viņi padevās, un apmēram tūkstotis aktīvāko nemiera cēlāju tika arestēti, tomēr ar to pietika, lai komandieri mainītu savu lēmumu, un 1. novembrī flote atgriezās savā galvenajā bāzē Ķīlē. Šeit jūrnieki, nokāpuši krastā, sāka pulcēties un pieprasīt savu arestēto biedru atbrīvošanu. Policijas mēģinājumi mītiņotājus izklīdināt noveda pie pulcēšanās citviet vēl lielākā skaitā; jūrniekiem sāka pievienoties Ķīles kuģu būvētavu strādnieki. 3. novembrī vairāki tūkstoši daļēji bruņotu mītiņotāju, kurus vadīja militarizētās kuģu būves rūpnīcas strādnieks Karls Artelts un flotē mobilizētais strādnieks Lotārs Pops, devās uz militāro cietumu, lai pieprasītu arestēto atbrīvošanu. Pie cietuma izcēlās apšaude ar armijas patruļu, bija kritušie. Šis brīdis – 1918. gada 3. novembris – tad arī tiek uzskatīts par brīdi, kad revolūcijas process kļuva nenovēršams.
Nākamajā dienā tūkstošiem bruņotu jūrnieku pārņēma Ķīli savā varā.
Baltijas ostu militārais gubernators, admirālis Vilhelms Sušons pieprasīja nosūtīt uz Ķīli valdībai lojālu karaspēku, taču arī šie karavīri pārgāja sacēlušos pusē. Kopīgi ar strādniekiem tika dibinātas padomes. 6. novembrī līdzīgā veidā sacēlušies pārņēma varu Vilhelmshāfenā. Jau 4. novembra vakarā Ķīlē no Berlīnes ieradās valdības pārstāvis – Reihstāga sociāldemokrātu frakcijas deputāts Gustavs Noske. Viņam izdevās nepieļaut sacelšanās pāraugšanu stihiskās nekārtībās vai nonākšanu radikāļu kontrolē, tomēr revolūcijas izplatīšanos tālāk pa valsti novērst nebija iespējams. Jūrnieku grupas devās visos virzienos, ierosinot revolucionārās pārmaiņas, un jau trīs dienas vēlāk sacēlušies strādnieki un kareivji kontrolēja Hamburgu, Brēmeni, Lībeku un citas lielākās piekrastes pilsētas, kā arī Hanoveri, Braunšveigu, Frankfurti pie Mainas un Minheni. Šie notikumi lika ķeizaram Vilhelmam II atteikties no troņa un pamest valsti, un 9. novembrī no Reihstāga balkona Berlīnē sociāldemokrāts Filips Šeidemanis pasludināja Vāciju par republiku. Tajā pašā dienā radikāli kreiso t.s. spartakiešu līderis Karls Lībknehts pasludināja sociālistiskās republikas nodibināšanu. Tomēr ietekmīgie sociāldemokrāti, kuri jau desmitgadē pirms kara bija kļuvuši par spēcīgāko parlamenta partiju, nepieļāva Vācijas revolūcijas aizvirzīšanos pa Krievijas scenārijam līdzīgu radikalizācijas ceļu.
