Pagātnes atskaņas un koloniālās vēstures pētnieks
Pirmās ziņas par Kurzemes un Zemgales hercogistes ekspedīcijām uz Tobago salu datējamas ar 16. gadsimta 30.–40. gadiem, tomēr nopietni panākumi izveidot koloniju šajā Karību jūras zemē notika nedaudz vēlāk. Proti, 1654. gada maijā ar fregati "Kurzemes hercogienes ģerbonis" ("Das Wappen der Herzogin von Kurland") Tobago sasniedza hercoga Jēkaba (1610–1682) sūtītā ekspedīcijas grupa, kas tur izveidoja pastāvīgu koloniju. Vieta, kurā veiksmīgi piestāja holandieša Villema Mollensa vadītās ekspedīcijas dalībnieki, ieguva nosaukumu – Jēkaba līcis (šobrīd "Lielais Kurzemes līcis" ("Great Courland Bay")). Jaunie kolonizatori uzbūvēja Beneta un Jēkaba fortus, Jēkabštates pilsētu u.c.
Kurzemes hercogistes kolonija Tobago ar pārtraukumiem pastāvēja līdz 16. gadsimta 90. gadiem. Mūsdienās par kādreizējo kurzemnieku klātbūtni salā liecina arī dažādi ģeogrāfisko vietu nosaukumi: Lielais Kurzemes līcis, Jēkaba forts (Fort James (Fort Jacobus)), Lielā Kurzemes upe (Great Courland River) u.c.
Pagājušā gadsimta otrajā pusē trimdas latviešu vēsturnieks Edgars Andersons (1920–1989) kopā ar saviem domubiedriem uzsāka aktīvu bijušās Kurzemes un Zemgales hercogistes kolonijas izpēti, izveidojās sadarbība ar Tobago salas oficiālajiem pārstāvjiem, vienlaicīgi radās vairākas idejas un tradīcijas.
20. gadsimta 50. gados Edgars Andersons vēlējās uzsākt studijas doktorantūrā. Jau toreiz pazīstamo latviešu vēsturnieku interesēja Kurzemes un Zemgales hercogistes koloniālā pagātne. Par disertācijas temata izvēli Čikāgas Universitātē viņš rakstīja: "Tīras nejaušības dēļ vēstures departamenta vadība iepazinās ar šīs grāmatas autora [E. Andersona – aut. piezīme] gadu gados iznēsātajiem materiāliem par seno kurzemnieku gaitām Afrikā un Amerikā. Pēkšņi lūza ledus. Amerikāņiem šie materiāli šķita interesanti un fascinējoši, radās cienība pret kaut vai nelielu Latvijas vēstures posmu. Jaunajam doktorandam atļāva savus pētījumus sagatavot zinātniskā formā." [1];[2]
1956. gadā Edgars Andersons Čikāgas Universitātes promocijas padomes sēdē sekmīgi aizstāvēja disertāciju "Kurši un Vestindija" ("The Curonians and the Westindies"). Pēc tam viņš nolēma fiziski apmeklēt vietas, kuras bija aprakstījis savā apjomīgajā pētījumā. Pirmoreiz Tobago vēsturnieks ieradās 1957. gada jūlija beigās, piecus gadus pirms Trinidada un Tobago pasludināja neatkarību.
Jau savu pirmo vizīšu laikā pazīstamais latviešu vēsturnieks spēja izveidot labas attiecības ar jaunās Karību valsts valdības pārstāvjiem, kas nākamajos gados pavēra durvis uz dažādu ieceru īstenošanu.
Tāpat šo ceļojumu laikā pētnieks pievērsās ģeogrāfiskajiem nosaukumiem, kuri saistīti ar Kurzemes un Zemgales hercogistes pagātni. Šādas viesošanās turpinājās arī nākamajos gados.
1960. gadā norisinājās starptautiska ekspedīcija, kurā Andersons kopā ar citiem vēstures speciālistiem pētīja Trinidadas un Tobago vēsturi. Tās laikā tika iegūta ne tikai vērtīga informācija un artefakti, bet arī atpazīstamība gan vietējā, gan starptautiskā sabiedrībā, tostarp daudzu trimdas latviešu vidū. Jāatzīmē, ka paralēli tam Edgars Andersons strādāja par Nacionālā arhīva un izglītības ministrijas padomnieku-konsultantu Trinidadas un Tobago Ministru prezidenta kancelejā, kas pozitīvi ietekmēja salas vēstures izpētes procesu.
Acīmredzami, šie braucieni un ekspedīcijas iedvesmoja latviešu vēsturnieku turpmākajiem rakstu darbiem, kas vainagojās ar izdevumu "Tobago" ("Hirschhheydt") (1962) "Senie kurzemnieki Amerikā un Tobago kolonizācija" (1970), kā arī "Tur plīvoja Kurzemes karogi" (1970) publicēšanu.
Piemineklis kurzemniekiem un arhitekta Staņislava Borbala projekti
Laika gaitā Edgars Andersons meklēja sabiedrotos saviem turpmākajiem pētījumiem un nākotnes mērķiem. Tieši pēc viņa iniciatīvas 1974. gadā Tobago notika pirmais trimdas latviešu jeb t.s. kurzemnieku salidojums, kura laikā netālu no Jēkaba forta Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs trimdā diplomāts Anatols Dinbergs (1911–1993) atklāja kurzemniekiem veltīto piemiņas plāksni.
Turpmākajos gados šādas "kurzemnieku" tikšanās notika regulāri. Kā izrādīsies vēlāk, tad tieši šādos pasākumos Tobago veidojās jaunas idejas par Kurzemes un Zemgales hercogistes pagātnes saglabāšanu šai Karību jūras salā.
Pirmā salidojuma dalībnieku vidū radās doma par senajiem kurzemniekiem veltīta pieminekļa izveidi Jēkaba forta teritorijā. Trimdas latviešu, īpaši Edgara Andersona aktivitātes izrādījās sekmīgas, un 1976. gada oktobrī Trinidadas un Tobago valdība šim mērķim piešķīra zemi Lielā Kurzemes līča tuvumā. Pieminekļa projektētāju konkursa kārtā Trinidadas un Tobago valdības Nacionālā, kultūras un tūrisma padome izraudzījās tēlnieka Jāņa Mintika (1944–2014) ideju "Zem Kurzemes karoga". Tā celtniecībai trimdas latviešu pārstāvji saziedoja apmēram 10 tūkstošus dolāru, savukārt trūkstošos finanšu līdzekļus – 35 tūkstošus dolāru – piešķīra vietējā valdība. Projektu veiksmīgi īstenoja, un pašu pieminekli, klātesot ap 260 trimdas latviešiem, Trinidadas un Tobago valdības pārstāvjiem, vietējiem iedzīvotājiem atklāja 1978. gada 25. jūnijā t.s. kurzemnieku salidojuma laikā. Svinīgo brīdi ar savu klātbūtni pagodināja Bīronu dzimtas pēcteči – prinči Ernsts Johans (1940) un Mihaels (1944). Jāpiebilst, ka pasākuma ietvaros Edgars Andersons kopā ar citiem trimdas latviešiem piedalījās oficiālā pieņemšanā pie toreizējā Trinidadas un Tobago prezidenta Elisa Klārka (Ellis Clarke, 1917–2010).
Tomēr jau neilgi pēc pieminekļa atklāšanas salas klimatisko apstākļu dēļ tas sāka zaudēt savu sākotnējo izskatu.
Uz to 1986. gadā norādīja arhitekts Staņislavs Borbals (1907–2000): "(..) Lai saglabātu monumentu, "jāatjauno fasāde". Tas jāveic, notīrot pieminekļa virsmu. Vislabāk būtu atbrīvot virsmu no visiem plankumiem un nelīdzenumiem betonā ar kaltu, lai tas izskatītos kā uzcelts no pelēka granīta, un tad virsma jāpārklāj ar ūdens izturīgu pārklājumu, lai aizsargātu to pret plaisām un ūdens ietekmes."[3]
Tieši pēc šī monumenta atklāšanas Edgars Andersons pirmoreiz izteica domu par t.s. Kurzemes ansambļa (angliski: "Courland Inn") izveidi Plimutā. Tas sevī ietvertu muižu, bibliotēku, pastu, restorānu, brīvdabas teātri, telpu vēsturiskiem artefaktiem u.c. Laika gaitā kopā ar domubiedriem, tostarp Trinidadas un Tobago valdības, latviešu u.c. inteliģences pārstāvjiem šī iecere pakāpeniski tika attīstīta. Pēc Edgara Andersona uzaicinājuma idejas realizācijā iesaistījās arhitekts Staņislavs Borbals un viņa dzīvesbiedre Milda (1913–2007).
Drīz pēc Tobago salas apmeklējuma Borbals izveidoja pirmās būvējamo objektu skices. Projekta iecere sastāvēja no Kurzemes krodziņa (muižu), muzeja, bibliotēkas, pasta u.c. ēkām. Idejas prezentēja arī citām projektā iesaistītajām pusēm. Pēc paša arhitekta teiktā, reakcija uz šīm idejām bija pozitīva. Kā atzina Borbals, tad Kurzemes krogu paredzēja veidot 17. gadsimta Ziemeļkurzemes stilā un tas būtu kā Kurzemes hercogistes iedzīvotāju tradīciju atainotājs. [4]
Turklāt, ņemot vērā Tobago salas bagātīgo vēsturi, tad "(..) memoriālais Kurzemes krogs atspoguļos ne vien Kurzemes vēsturi, bet arī seno Karību dzīvesveidu, spāņu, holandiešu, angļu, francūžu, afrikāņu (galvenokārt no Rietumāfrikas un Centrālāfrikas) un aziātu saistību ar Tobago salu" [5] u.c. pagātnes notikumus. Muzejā plānoja eksponēt kartes, ieročus, mūzikas instrumentus, darbarīkus, dažādas mēbeles, gleznas u.c., savukārt tā dēvētajā brīvdabas ekspozīcijā būtu apskatāmas Jēkaba forta drupas, kuģa vraks, lielgabali u.c.
Iecere veidot muzeju aktivizēja arī daudzus latviešus, kuri topošajai kultūras iestādei ziedoja dažādus vēsturiskus priekšmetus.
Jāpiebilst, ka jau 1977. gada februārī Tobago salā tika atklāts neliels muzejs, kurā izveidoja arī atsevišķu Kurzemes nodaļu. Tajā izstādīja latviešu, tostarp Edgara Andersona, Albertīnes Markitānes (1908–1999), Eižena Dzelzkalēja (1905–1987) un citu dāvinātos materiālus. Zīmīgi, ka vienu no Trinidadas un Tobago Republikas Kara flotes kuģiem nosauca par "Courland Bay".
Tomēr reāli darbi netika uzsākti. 1985. gadā pēc Trinidadas un Tobago pārstāvju ierosinājuma Borbals projektā veica labojumus, paredzot muzeja, viesnīcas un citu namu telpu paplašināšanu. Mainījās arī provizoriskā celtniecības vieta. Jaunais plāns paredzēja objektu izveidi Melnās klints apkārtnē pie Beneta forta, savukārt iepriekšējais – ka tie atradīsies starp pieminekli "Kurzemniekiem" un Svētā Dāvida baznīcu. Projekta izmaksas tika lēstas aptuveni 2,5 līdz 3 miljonu dolāru robežās. Tā paša gada oktobra beigās un novembra sākumā idejas maketu kopā ar dažādām Trinidadas un Tobago salas, tostarp Kurzemes un Zemgales hercogistes pagātnes liecībām eksponēja īpaši veidotā izstādē viesnīcas "Turtle Beach" zālē. To pēc Trinidadas un Tobago valdības pārstāvju lūguma izveidoja Edgars Andersons kopā ar profesoru Darilu Vebu, mākslinieku Gvido Augustu (1932), Staņislavu un Mildu Borbaliem u.c. speciālistiem. Šī izstāde tika veidota par godu Lielbritānijas karalienes Elizabetes II (1926–2022) vizītei, tomēr slikto laikapstākļu (lietusgāzes) dēļ britu karaļnama saimniece šo izstādi apskatīt nepaspēja.
To, ka plānu attīstība turpinājās, apliecina Staņislavs Borbala 1985. gada 19. novembrī inženierim Aleksandram Spurmanim (1909–1988) rakstītais: "(..) Tobago valdība nolēmusi būvēt Kurzemes krodziņu ar blakustelpām gan citā vietā, un proti, pie tā sauktā BLACK ROCK raga, kas atdala Lielo no Mazā Kurzemes līča. (..) Šoreiz bez Kurzemes krodziņa bija jāparedz neliela pasta nodaļa, neliels birojs pārvaldniekam, paprāva telpa t.s. suvenīru novietnei, izstāžu zāle, bibliotēka un paprāvs muzejs, kur varētu atsevišķās nodaļās izstādīties apm. 8 valstis, kas kādreiz valdījušas šai salā."[6]
Jauno projektu prezentēja arī Trinidadas un Tobago valsts amatpersonām, kas rezultējās ar īpašas celtniecības komitejas izveidi. Par ieceres nopietnību liecina fakts, ka ar topošo celtņu plāniem regulāri tika iepazīstināts bijušais Trinidadas un Tobago senators un toreizējais Ministru prezidents Arturs Napoleons Raimonds Robinsons (Arthur Napoleon Raymond Robinson, 1926–2014). Publiski izskanēja ziņa, ka konkrēto objektu celtniecību finansēs "amerikāņu naftas kompānijas", Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (UNESCO) un "Amerikas valstu organizācija" ("Organisation of American States").
Kā izrādījās vēlāk, tad tieši lielie finanšu līdzekļi bija viens no galvenajiem šķēršļiem, kāpēc šo projektu nerealizēja.
Vēl 80. gadu otrajā pusē celtniecības izmaksas tika lēstas divu miljonu dolāru apmērā, no kuriem teju puse jāsedz "kurzemniekiem", turklāt par apbūvējamo zemes gabalu tās īpašnieks pieprasīja papildus vienu miljonu dolāru. Nav pārsteigums, ka tas praktiski apturēja šīs ieceres turpmāko virzību.
Vēlāk publiskajā telpā izskanēja optimistiska informācija, ka kuru katru brīdi sāksies būvdarbi un 1989. gadā tie tiks pabeigti. Diemžēl arī šoreiz reāla projekta īstenošanā nenotika. Acīmredzot šis apstāklis nokaitināja Andersonu un viņš Karību salas valdības vīriem nosūtīja "stingru vēstuli", bet nekāda reakcija nesekoja. Iespējams, procesu virzību ietekmēja attiecību pasliktināšanās ar sadarbības partneriem. Uz to norāda Irmas Dzelzkalējas (1901–1994) rakstītais: "Cik saprotu, Edgars galīgi vīlies "melnajos draugos", kuri netur vārdu – varbūt pat nezin, ka solījums jātur – nav audzinati tā kā mes – viņiem ir pavisam cita mentalitāte." Savu lomu spēlēja arī politiskais aspekts, jo pēc ilggadējā Edgara Andersona drauga, Trinidadas un Tobago Ministru prezidenta Vilijamsa nāves valstī sākās zināmas pārmaiņas. Par jauno parlamenta vadītāju kļuva Georgs Čemberss (George Chambers, 1928–1997), kā rezultātā samazinājās politiskais atbalsts trimdas latviešu iecerēm. Tomēr kopumā interese "Courland Inn" projekta realizācijā Karību salas varas gaiteņos saglabājās, īpaši pēc Čembersa demisijas.
Šie apstākļi nemazināja Staņislavs Borbala apņēmību. 1989. gadā viņš sagatavoja un Trinidadas un Tobago amatpersonām nosūtīja jaunu attīstības plānu. Atšķirībā no iepriekšējās vīzijas mainījās objektu iespējamā atrašanas vieta. Proti, no Beneta forta apkārtnes atpakaļ uz Plimutu. Diemžēl 1989. gada 5. jūlijā, nepilnas divas nedēļas pirms kārtējās trimdas latviešu tikšanās Tobago, Edgars Andersons traģiski gāja bojā autokatastrofā netālu no ASV pilsētas Sanhosē. Tāds pavērsiens nevarēja neietekmēt turpmāko projekta attīstību. Īpaši tas iedragāja kontaktus ar Trinidadas un Tobago amatpersonām, kurus pamatā veidoja tieši Andersons. Līdz ar to bija jāmeklē jauni sadarbības partneri.
Pēc Edgara Andersona
Tomēr ar to sapnis par "Kurzemes ansambļa" izveidi gluži nebeidzās. Sarunas ar Trinidadas un Tobago pārstāvjiem turpināja Staņislavs Borbals, Latvijas diplomāts ASV Aivars Jerumanis (1938), diriģents un komponists Guntars Gedulis (1952–2019) u.c. 1989. gadā viņi tikās ar šīs Karību salas valsts amatpersonām, kuri joprojām apliecināja savu ieinteresētību konkrētā projekta realizācijā. Kā rakstīja Borbals, no valdības pārstāvjiem izskanēja doma, "(..) lai mēs tikai dodam pilnīgi gatavus projektus – viņi dos naudu."[7] Plānoto muzeju kurzemniekiem gatavojās nosaukt Andersona vārdā, tomēr šī iecere nematerializējās. Kā izrādījās, tad tā bija pēdējā Staņislava viesošanās Tobago.
1989. gada decembrī Tobago krodziņa un muzeja ieceri Borbals aprakstīja šādi: "(..) Mūra ārsienām, ar rupju apmetumu un daudziem redzamiem iebūvētiem akmeņiem. Galvenā telpa ar atklātu jumta koka konstrukciju, sienas apmetumā un apšūtas pa daļai koka paneļiem. Bara telpa izbūvēta seno kurzemnieku "manteļskursteņa" veidā – visas saimniecības un labierīcības paredzētas atbilstoši mūslaiku vajadzībām un veidam, savukārt (..) Kurzemnieku muzeja ēku ar bibliotēku un pasta nodaļas telpām. Ārējā konstrukcija tāda pat kā Kurzemes krodziņam, bet iekšpuse pilnīgi moderna. Ēkas plāns U veidā ar atklātu dārzu vidū un no 3 pusēm ieslēgtu ar stikla sienām. Pagalms piedos telpām skaistumu un būs galvenais gaismas avots."[8] Šķiet, ka arī Borbalu pāri ilgstošās neskaidrības ap "kurzemnieku" projektu attālināja no tā īstenošanas, jo, kā izteicās pats Staņislavs: "Ar to, es domāju, mana misija resp. mūsu misija (Mildas un mana) pagaidam ir beigusies, līdz kamēr nāks kādas konkrētas ziņas no T-T valdības."
Kārtējais cerību stars parādījās 1990. gada sākumā, kad Guntars Gedulis tikās ar toreizējo Trinidadas un Tobago Tūrisma ministrijas pārstāvi Vincentu Borelu.
Tikšanās laikā abas puses panāca mutisku vienošanos, ka no iepriekšēja "Kurzemnieku" projekta galvenie būvējamie objekti būs krogs (restorāns) un muzejs. Cerības vēl vairāk vairoja fakts, ka Karību salas valsts Ministru prezidents Robinsons "(..) deva rīkojumu Tobago Asamblejas jaunievēlētajam vadītājam virzīt lietas uz priekšu."
Togad Gedulis apciemoja Rīgu, kur tikās ar Latvijas inteliģences pārstāvjiem, tostarp dzejnieku Imantu Ziedoni (1933–2013) un pārrunāja dažādus jautājumus, arī vietējās kopienas iesaisti Tobago salā plānotajos projektos.
Nākamajā gadā atkal parādījās pozitīvi signāli no Trinidadas un Tobago valdības puses. To vēstulē Staņislavs Borbalam uzsvēra Guntars Gedulis. Proti, valdība amatpersonas apstiprināja savu interesi projekta realizēšanā un vēlējās tajā ieviest korekcijas (paplašināt pasta namu, kultūras centra biroja telpas u.c.). [9] Jau 90. gadu vidū Borbals toreizējam Latvijas Arhitektūras muzeja direktoram Jānim Lejniekam (1951), stāstot par Tobago projektu, rakstīja: "Darbs palika tikai pirmsākuma stadijā, gan savā laikā par tiem daudz runāju – un rakstīju, bet pēc prof. Andersona aiziešanas būs jāorganizē kāda aktīva grupa, kas varētu tālāk kārtot salidojumu, arī varbūt ko darīt krodziņa un bibliotēku projektu realizēšanā. Arhitekts Gedulis no Venecuēlas mēģina šādu darba grupu noorganizēt."[10] Tomēr vienlaicīgi Brobals izteica domu, ka nepieciešams rīkot vērienīgākus salidojumus, lai, pēc viņa teiktā, tiem "būtu vairāk svara Tobago valdībā".
Zināmā mērā tieši Guntars Gedulis arī pēc Staņislava Borbala aiziešanas mūžībā 2000. gada janvārī ieceres un cerības par kurzemniekiem veltītā muzeja u.c. ēku kompleksa izveidi Tobago joprojām uzturēja dzīvas. 2001. gada 28. septembrī šo un citus būtiskus jautājumus latviešu delegācijas pārstāvju tikšanās laikā ar Trinidadas un Tobago prezidentu Robinsonu pārrunāja Guntars Gedulis. Tolaik viņš ieņēma Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) Izglītības padomes vicepriekšsēža amatu. Sarunas gaitā Guntars kārtējo reizi nāca pie atziņas, ka galvenais šķērslis joprojām bija nepieciešamā finansējuma trūkums. [11] Kā parādīja laiks, izteiktās cerības par kādas Latvijas būvkompānijas vai Latvijas valdības, tostarp Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta iesaistīšanās šī projekta realizēšanā nepiepildījās.
Guntars Gedulis aktīvi turpināja centienus pie iepriekšējo ideju realizēšanas. Lai saglabātu seno kurzemnieku vēstures liecības Tobago, 2008. gadā viņš kopā ar domubiedriem Ozbertu un Evelīnu Manderiem nodibināja Kurzemes līča rajona vēstures un aizsardzības fondu. Tam par iemeslu kalpoja vietējās valdības izsniegtās atļauja autostāvvietas celtniecībai vēsturiskās kurzemnieku plantācijas teritorijā, kā rezultātā smagā celtniecības tehnika (buldozeri) daļēji to iznīcināja. Viens no fonda galvenajiem mērķiem bija muzeja izveide, kura atspoguļotu Tobago vēsturi (arī kurzemnieku kolonijas periodu). Par muzeja izveidi Guntars Gedulis rakstīja: "Aprīļa beigās, kad biju salā, redzēju, ka muzeja koka celtnei lika grīdu, un uz Manderu mājas galdiem un gultām bija izklāti eksponāti. (..) Jaunajā muzejā būs iespējams noskatīties filmu par Kurzemi, Gambiju, Tobago (..)." Cik noprotams, tad nelielā vienstāva koka ēka tika pabeigta 2009. gada maijā. Jau nākamā gada jūnijā "Kūrlandes muzeju" apmeklēja 15. latviešu salidojuma dalībnieki.
"Kurzemnieku" salidojumi
Neatņemama trimdas latviešu tradīcija bija tā dēvētie kurzemnieku (kurlanderu) salidojumi Tobago salā. Pēc Andersona nāves to norisi organizēja aktīvais Guntars Gedulis. Salidojumi pulcēja latviešus no Austrālijas, Kanādas, Argentīnas, Venecuēlas, ASV, Lielbritānijas, Vācijas, Dienvidāfrikas un citām pasaules valstīm. Pirmajos gados dalībnieku skaits sasniedza vairākus desmitus, tomēr vēlāk tas pakāpeniski kritās. Salidojumu laikā notika ekskursijas, izglītojošas lekcijas, izstādes, koncerti un citas aktivitātes. Šo pasākuma organizēšanā piesaistīja Trinidadas un Tobago valsts un pašvaldību pārstāvjus. Kopš 1978. gada, kad atklāja iepriekš minēto "Kurzemnieku pieminekli", par nozīmīgu salidojuma tradīciju kļuva tā dēvētā Kurzemnieku himnas dziedāšana Svētā Dāvida baznīcā Plimutā. Vārdus himnai sarakstīja jurists un dzejnieks Kārlis Dzelzītis (1892–1982).
1989. gadā apritēja 350. gadadiena, kopš hercoga Jēkaba ekspedīcijas dalībnieki pirmo reizi sasniedza Tobago salu. Arī kārtējais kurzemnieku salidojums notika šīs jubilejas ietvaros. Tam par godu tika sagatavota plaša svētku programma: ekskursijas Trinidadā un Tobago, koncerti un deju vakari ar vietējo un trimdas latviešu mākslinieku piedalīšanos, "karogu parāde", simpozijs, svētku dievkalpojums u.c. aktivitātes. Pasākumu apmeklēja teju 150 trimdas latvieši, un paši dalībnieki atzina, ka tieši šim salidojumam izveidota līdz tam visplašākā svētku programma. Šajā reizē pasākumā pirmo reizi piedalījās aptuveni 20 dalībnieki no toreiz vēl padomju okupētas Latvijas. Starp viņiem bija kinorežisors Ansis Epners (1937–2003).
Uz svinīgajiem sarīkojumiem ieradās arī Trinidadas un Tobago Republikas Senāta prezidents un valsts prezidenta vietnieks Mihaels Viljamss (Michael Williams, 1929). Viens no interesantākajiem notikumiem bija tradicionālā kurzemnieku ierašanās ar laivām Lielajā Kurzemes līcī. Inženieris Ivars Veits (1936) trimdas latviešu laikrakstā "Brīvā Latvija" to aprakstīja šādi: "(..) Latvieši savos tautas tērpos starp dejojošiem spilgti izkrāsotiem iedzimtajiem zem kokospalmām Karību jūras krastmalā, kur ūdens temperatūra nekad nenoslīd zem 26–28 °C. Laivas, kurās šogad sēdēja "īstie" latvieši – mūsu jaunieši no Rīgas, krastmalā sagaidīja ar lielo troksni, it kā iepriekš iestudētā lugā."[12]
2019. gada nogalē tika aizvadīts jau 20. "kurzemnieku" salidojums, diemžēl neilgi pirms tā mūžībā devās to ilggadējais organizētājs Gedulis.
Kopš idejas par "Courland Inn" izveidi pagājuši vairāk nekā 40 gadi, tomēr dažādu apstākļu ietekmē tas arī palika kārtējais nerealizētais jeb tā dēvētais papīra projekts.
Līdz ar to joprojām paliek aktuāls kāda trimdas latvieša retoriskais jautājums: "Vai pienāks laiks, kad tiks uzcelta architekta Staņislava Borbala projektētā muzeja ēka ar bibliotēku un kafejnīcu?"
