Vai zini?

Vai zini, kas ir espadriļas?

Vai zini?

Vai zini, ka apse, kas folklorā tiek uzskatīta par negatīvu koku, tāda nemaz nav?

Vai zini, kāpēc ir veselīgi staigāt basām kājām?

Vai zini, kāpēc staigāt basām kājām ir veselīgi?

Staigājot basām kājām, mēs neviļus iegūstam pēdu masāžu. Latvijā daudzās vietās izveidoti tā dēvētie baskāju celiņi ar dažādām faktūrām, kur ir čiekuriņi, akmentiņi, vēl visādas lietas, kas ļauj mūsu pēdām sajust dažāda veida kairinājumus un uz tiem reaģēt. Pēdās ir ļoti daudz smalko nervu galu, kas ar inervācijas procesiem ir saistīti ar visu pārējo ķermeni, līdz ar to tas, uz ko reaģē pēda, iegūst dziļāku atbalsi arī tālāk ķermenī. Austrumniekiem pat ir veselas pēdu kartes, kā veikt pēdām punktu masāžu vai akupunktūru, palīdzot citām ķermeņa daļām.

Vai zini?

Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

Zinātniskā medicīna šo ne apstiprina, ne noliedz, bet tautas gudrība ir tāda, ka staigāt basām kājām ir viens no mūsu veselības drošajiem pamatiem, jo tas ir stāsts ne tikai par masāžu – tas ir stāsts arī par norūdīšanos, jo pēdas lietus laikā ir pakļautas tiešai ūdens iedarbībai. Vēsākā laikā tās ātrāk nosalst, un mūsu ķermenim ir jāpiepūlas, lai tās sasildītu – tātad ir jāpastrādā ar asinsriti. Vēl bez tam staigājot – vienalga, vai basām, vai apautām kājām – mēs vismaz uz brīdi atslēdzamies no sava sēdošā dzīvesveida, un visi šie faktori mūsu ķermenim nes labumu.

Bet līdzās tikko teiktajam jāpiemin tādas lietas, par kurām ikdienā aizdomājamies retāk. Piemēram, man pašai no bērnības atmiņā tas, ka mana mamma, Čiekurkalnā dzīvojot, bieži vien vasaras laikā laida mani ārā pavisam bez drēbēm, tikai ar priekšautiņu, kas padarīja manu izskatu kaut cik pieklājīgāku, vismaz no priekšpuses... Un tā ar tādu pliku dupsi es arī dzīvojos pa dārzu, un mammai bija tikai viens teiciens – ka tas ir veselīgi, ja visur tiek gaiss klāt.

Tajā ir sava daļa taisnības, un mūsdienās par to varam pārliecināties. Piemēram,

tās pašas sēnīšu slimības, ar ko ļoti daudzi cīnās, kas ir gan kāju nagiem un pirkstu starpām, gan vēl viskautkur – netīšām peldbaseinā tās iegūstot, gadiem nevaram no tām tikt vaļā.

Tad, lūk, skābekļa piekļuve palīdz ādai reģenerēties, jo visvairāk sēnīte attīstās tad, kad pēdas ir slēgtā telpā, sasvīst. Tās ir bez skābekļa piekļuves plus vēl mitrums, kas dod brīvu vaļu ne tikai sēnītēm, bet arī citiem ādas defektiem. 

Tātad staigāšana basām kājām ir arī tīri elementāra pēdu veselības profilakse.

Ne tikai masāža, bet arī taktīlā pieredze kā tāda ir ļoti svarīga. Kad es izeju basām kājām ārā, apkārtējo pasauli uztveru daudz pilnīgāk. Jo es varu, piemēram, noteikt, vai zeme ir sausa vai viegli mitra, vai tā ir kārtīgi mitra. Es varu noteikt, vai tā ir tikai mazliet vēsa, vai varbūt tas ir vēsums, kas ir tikai virskārtā, bet no apakšas spraucas cauri siltums – kā vasarā ir pēc lietus. Vai kādreiz agri pavasarī noteikt, ka virskārta ir sasilusi, bet no apakšas vēl spraucas aukstuma dvaša. 

Es varu salīdzināt, kāds ir zemes segums: ar basām kājām staigājot pilsētā, var sajust, ka asfalts ir pavisam kaut kas cits, un baltais klājums, kas ir gājēju pārejas svītras, ir vēl pavisam kaut kas savādāks – tas pilnīgi glāsta manas pēdas!

Un šī taktilā jeb pieskārienu pieredze mums ir ļoti svarīga. Kādēļ? Tāpēc, ka mūsdienās mūsu dzīves ritms mums ļoti maz ļauj to izbaudīt. Bet taktilās maņas cilvēkam ir tikpat svarīgas un dod tikpat daudz informācijas kā pārējās maņas, taču vide, kurā mēs esam pašlaik, galvenokārt orientēta uz vizuālo un audio informāciju, un taktilā ir daudz mazāk. 

Staigāšana basām kājām ir brīnišķīga iespēja, kā savu dzīvi padarīt krāsaināku, pilnīgāku, iespaidiem bagātāku. Turklāt tādiem iespaidiem, ko varu izvēlēties, sajust pati, nevis ko man ārpasaule ar varu uzgāž virsū un es esmu spiesta to noskatīties vai noklausīties.

Tad, kad ārā ir vairāk nekā plus 10 grādu, ķermenis vairs nenosalst, staigājot basām kājām. Pirmajā brīdī varbūt ir tā, ka katrs sīkumiņš duras pēdās, bet arī tas varbūt ir svētīgi, jo, iemācoties staigāt basām kājām, mēs iemācāmies labāk turēt savu ķermeni, labāk nodarbināt savu vestibulāro aparātu, uzlabot stāju. Un šajā sakarā nāk prātā latviešu dzejnieka vārdi par to, ka – lai zemei sāpju nav, kad manas kājas to min. Protams, tas ir par mūsu emocionālo attieksmi pret Māti Zemi, bet tas ir arī par fizisko – kad manas kājas ir basas, zemei nesāp. 

Vai zini?

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt