Pa trauksmes pārvarēšanu ārste runāja, atbildot uz kādas radio klausītājas jautājumu – vai mierīgāka darba meklēšana ir bēgšana no problēmas. Proti, vai dzīve būtu jāsakārto ap trauksmi vai trauksme ap dzīvi?
“Mēs varam strādāt un mainīt dzīvi, bet tam nevajadzētu būt paniski un nelīdzsvaroti. Piemēram, ja cilvēks izmācās sabiedriski aktīvu darbu un viņš saprot, ka nevar teikt runas, bet pēc tam maina specialitāti un strādā sev piemērotāku darbu,viņš tāpēc nemaz nejūtas nelaimīgi,” sacīja Mežraupe.
Savukārt psiholoģe Katrīna Žaltkovska norādīja, ka labākais veids, kā cīnīties ar trauksmi, ir darīt to, no kā ir bail. Piemēram, ja ir bail no publiskas uzstāšanās, jātrenējas, kamēr trauksme krītas līdz līmenim, kad cilvēks jūtas ērti to darot. Savukārt, ja ir bail sarunāties ar kolēģiem: "Es pakāpeniski parunāju ar vienu, otru, trešo, lēnām sevi pieradinu, redzu, ka nekas slikts nenotiek, un beigās, iespējams, tā trauksme, piemēram, sociālā situācijā, ir kritusies.”
Vienlaikus psiholoģe atzina, ka šī nav universāla atbilde visām situācijām: “Skaidrs, ka mums ir personības iezīmes, pieredze, katram ir atšķirīga emocionalitāte, spēja tolerēt trauksmi.
Dzīvē ir vērts meklēt to lauciņu, kur jūtos gana komfortabli un kur ir nedaudz izaicinājumu, jo pavisam ērti ieslīgt dīvānā arī nav labi.
Trauksme ir mūsu izdzīvošanas mehānisms un dzīves dzinulis, tas mums liek darboties. Ikdienai nevajadzētu būt pilnīgi komfortablai.”
Katram ir jāatrod amplitūda, cik tālu iespējams iet. “Lielais kritērijs ir jautājums, vai tas, kā es šobrīd dzīvoju, ko es esmu izvēlējies darīt profesionāli vai brīvajā laikā, kādas ir izveidojušās attiecības, vai tas man ir vairāk vai mazāk pieņemami," atzina Žaltkovska.
