Uģa stāsts par dēla mācīšanās traucējumiem. Pieredze Latvijas izglītības sistēmā

Atklāts stāsts par mācīšanās traucējumiem bērniem turpina Veselības ministrijas īstenoto psihiskās veselības kampaņu "Viss ir Norm.a". Kāda zēna tēvs Uģis dalās pieredzē par to, kā šie traucējumi izpaužas viņa dēlam un kā viņi cenšas tos pārvarēt.

Kā stāsta Uģis, ir zināmas lietas, kuru apgūšana dēlam prasa nesamērīgi vairāk darba un laika nekā viņa vienaudžiem: “Rezultāts beigās varbūt būs tāds pats, vienkārši būs vajadzīgi citi ceļi, kā pie rezultāta nonākt.”

Dēlam ir grūtības pareizi izveidot teikumu, saskaņot lietvārdu dzimtes, darbības vārdu laikus un saprast rakstīto tekstu.  Tāpat bērnam ir ļoti grūti fokusēties uz kaut ko vienu pietiekami ilgu laiku. Līdz ar to tradicionālās mācīšanās metodes bērniem ar mācīšanās traucējumiem neder. Lai sasniegtu rezultātu, nepieciešama ļoti liela vecāku iesaiste bērna mācībās, pat zināma dzīves un darba režīma pārkārtošana.

Uģa stāsts. Pilnā versija

Pilna Uģa stāsta versija tiem, kuri vēlas uzklausīt visu pieredzi:

Mēs runāsim par manu jaunāko bērnu, kurš agrā bērnībā izrādījās, ka ir epileptisks bērns. Tas bija aktuālāk laikā, kad viņš strauji auga, un viena no blaknēm, kas ir kā “bonuss” šai diagnozei, ir valodas apguves un mācīšanās grūtības. Manam dēlam šobrīd ir 10 gadi, bet viņu un mūs mokošās kaites sākās sešu gadu vecumā. Principā visus šos desmit gadus esam centušies ar to sadzīvot un virzīties uz priekšu par spīti visādiem šķēršļiem.

Kad mans dēls ir emocionālāks un grib ļauties emociju plūsmai, viņš “spļauj ārā”  jēdzienus, nevis no jēdzieniem veido teikumus. Viņš it kā negrib veltīt papildu darbu, lai savirknētu vārdus, sakārtotu dzimtes, laikus un izveidotu teikumu, kuru arī citi saprot. Protams, vecāki saprot, viņi jau ar laiku ierubās, ko tās vārdu virtenes nozīmē, bet ir jāsaka: “Stop, vecīt! Es neko nesaprotu. Lūdzu, izdomā, kā to pateikt labāk.” Tad viņš saņemas, un viņam sanāk. Tā principā ir maza problēma, bet ar šādu mazu problēmu saprast teksta uzdevumu, izlasīt to un apjēgt, ko no viņa prasa, ir nereāli. Kāda tur mācīšanās, ja tu nesaproti darba uzdevumu?

Dzimšu jaukšana – tas nemainās, bet man tas traucē, ka es esmu "draudzene" un viņš – "meitene"… No vienas puses un līdz zināmam brīdim tas ir smieklīgi, bet tas vairs nav smieklīgi, kad tu saproti, ka nekas nemainās. Ka kaut kādi saslēgumi smadzenēs ir noseivojušies tieši tādā veidā.

Viņš daudz labāk spēj izteikt sevi, apsēžoties pie lielas lapas, paņemot visus savus flomāsterus un zīmējot tēlus. Dažreiz tie tēli ir supervaroņi – no Jēzus Kristus līdz Halkam, tagad līdz Godzillam.

Zīmējumos tās emocijas ļoti labi parādās. Paldies Dievam, ka cilvēcei ir pieejama mākslinieciskā izpausme, jo tas ir veids, kur es redzu, ka šis cilvēks ar savu neparasto smadzeņu saslēgumu ir labāks nekā citi. Ka viņš ir jūtīgāks, viņam ir tiešāka saikne ar savām emocijām, un tās daudz nefiltrētāk nāk ārā. Bet pasaule ir uzbūvēta tā, ka ir jāfiltrē savas emocijas. Tu nevari būt dusmīgs, kaut arī esi dusmīgs. Tev ir jāsaņemas, jāpaslēpjas. Un ar to ir problēma – ar nefiltrēto emocionalitāti.

Mācīšanās traucējumi

Mācīšanās traucējumi ir pazeminātas spējas lasīt, rakstīt vai izdarīt matemātiskus aprēķinus. Šādu traucējumu cēlonis ir cilvēka smadzeņu darbības īpatnības, kas nosaka atšķirīgu uztveri un informācijas apstrādi.

Nav pareizi domāt, ka cilvēkiem, kuriem ir mācīšanās traucējumi, ir zems intelekta līmenis. Cilvēki ar mācīšanās traucējumiem var būt ļoti apdāvināti dažādās jomās, tomēr valoda, tai skaitā prasme lasīt, ir pamatā daudzu priekšmetu apgūšanai skolā. Un tā var radīt problēmas ne vien valodas apguves priekšmetos, bet arī citos, tādēļ bērniem ar mācīšanās traucējumiem vajadzīga individuāla pieeja un papildu atbalsts.

Ir kaut kādas lietas, kuru apgūšana prasa nesamērīgi vairāk darba. Nesamērīgi. Ja sistēmiski, piemēram, reizrēķina apgūšanai skolā ir paredzētas astoņas stundas, tad bērnam ar mācīšanās traucējumiem tas prasīs 80 stundas. Rezultāts beigās varbūt būs tāds pats, vienkārši būs vajadzīgi citi ceļi, kā pie rezultāta nonākt. Viņš visbiežāk nevarēs to izdarīt tādā pašā formātā un laika nogrieznī, kā to izdara viņa vienaudzis, kuram nav mācīšanās traucējumu. Tas prasīs vienkārši daudz, daudz, daudz, daudz vairāk darba.

Mana sajūta ir tāda, ka veids, kā šajā kultūrā un zemē mēs mācāmies, ir ļoti balstīts uz tekstu, uz valodu. Un ja ir kaut mazākās (un es nevaru īsti sūdzēties, ka mans bērns būtu ārkārtīgi kritisks gadījums) problēmas ar valodu, tad automātiski ir problēmas ar mācīšanos.

Metode, kā to pašu iemācīt ar attēlu vai skaņām, nav tik plaši izplatīta vai iegājusies kā tradicionālais veids: skolotājs stāv pie tāfeles, visi pārējie paklausīgi sēž solos 40 minūtes, tad 10 minūtes atpūšas un pēc sešām stundām kā izspiestas jāņogas dodas mājās.

Manā uztverē, tas nav vienīgais veids, kā bērns varētu mācīties. Un pilnīgi noteikti tas nav labākais veids. Tam, ka tas ir iegājies, varbūt ir citi iemesli, kurus es nezinu, bet manam bērnam ar šo formātu ir grūti. Mūsu gadījumā sakarīgāks izrādījās Montessori pedagoģijas modelis, kur ir daudzveidīgāka mācīšanās. Tur mācās ar attēlu, skaņu, visādi. Un mazākos kolektīvos. Labi, ka izdevās tādu atrast. Ja neatrastu, būtu slikti. Īsti nebūtu citu variantu. Daudzveidīgs veids, kā skoloties – tas būtu tas, kā varētu atrisināt problēmu, kas pastāv manā ģimenē.

Vēl otra lieta, kas rada grūtības vai prasa ļoti lielas pūles, ir fokusēties uz kaut ko vienu pietiekami ilgu laiku. Tas nozīmē, ka formāts, kad klasē ir 16 bērni, ko mēs pamēģinājām pirmajā klasē, ir pilnīgi garām. Jo parasti mans bērns, kad nogarlaikojās, vai nu sāka zīmēt sev interesējošas lietas darba burtnīcās, vai vienkārši izgāja no klases, vai aizmiga solā brīdī, kad visi “drošinātāji pārdega”.

Veids, kā var virzīties uz priekšu, ir, sēžot klāt, individuāli, ļoti rūpīgi un skrupulozi darboties ar viņu. Ja klasē ir seši cilvēki, tad jau kaut kādas cerības ir. Un ja vēl ir cilvēks, kurš strādā konkrēti ar viņu, tad ir pavisam labi.

Savukārt formāts, ka bērnu mācītu mājās, ir pilnīgi garām, jo, pirmkārt, jebkuram normālam čalītim pārāk daudz mammas ir kaitīgi.

Un jebkuram normālam čalītim ir vajadzīgi līdzīgi bērni apkārt. Skaidrs, ka ir vajadzīgs kaut kāds kolektīvs. Un vienīgais veids, kā būt kolektīvā un arī kaut ko iemācīties, ir to darīt ar asistentu. Nākamajam gadam mums ir ģimenes plāns, ka es plānoju savas darbadienas tā, lai svarīgajos priekšmetos – matemātika, latviešu valoda un angļu valoda – es varu iet un divas stundas būt tas asistents. Es pārkārtošu savu dzīvi tā, lai varētu šo ekstra laiku atvēlēt savam bērnam. Interesanti, ka Covid-19 mājsēdes laiks bija diezgan brīnišķīgs laiks bērna progresam, jo tas piespieda vecākus būt par šiem asistentiem. Divu vai trīs mēnešu skološanās tādā formātā ļoti ātri pavirzīja uz priekšu bērna prasmes. Tas nozīmē, ka nekas daudz nav vajadzīgs.

Svarīgi ir atcerēties, ka tas, vai jebkurš šāds bērns virzīsies vai nevirzīsies uz priekšu, ir tikai un vienīgi uz ģimenes pleciem. Tradicionālā izglītība nezina, ko ar šādu bērnu darīt. Mēs esam pieraduši lepoties ar talantīgiem sportistiem un dizaineriem, bet negribam atzīt, ka cilvēki ir ļoti dažādi.

Lielākā problēma ir tā, ka cilvēkiem, kas rūpējas par kādu mazāku cilvēku, kuram ir īpašas vajadzības, paliek mazāk laika distancēties.

Bērnam arī ir vajadzīga distance. Ko nozīmētu, ja tev 24 stundas būtu tikai mamma? Slikti tas būtu. Tā nedrīkst būt. Ir jābūt tai pašai dzīves daudzveidībai, kāda ir pieejama jebkuram cilvēkam.

Ja viņam nepalaimēsies kļūt par rokstāru vai mākslinieku, viņam būs ļoti ierobežotas nodarbošanās iespējas. Es nesaku, ka to ir maz – zinu, ka pasaulē ir miljons lietu, ko var darīt, arī neapgūstot visu. Visa apgūšana kā norma ir drusciņ aplama. Ja tu bērna 12 gadu vecumā atklāj, ka tas čalis nekad neapgūs, piemēram, trigonometriju, bet viņam ir talants izjaukt un atkal salikt motorus, tad kāpēc viņam jāmācās tā trigonometrija? Labāk izdomājam, kā viņam vislabāk iemācīt skrūvēt traktorus. Ja bērni vairs nemirst kā 19. gadsimtā un viņi un viņu spējas ir tik dažādas, tad būtu labi, ja mēs izveidotu apstākļus (kopā – gan cilvēki, gan valsts), kā atrast šiem cilvēkiem jēdzīgu pielietojumu. Viņi ir jēdzīgi cilvēki, tikai viņu jēga ir citādāka, ne tik universāla.

Es nejūtu problēmu ar sabiedrību, jūtu tikai sistēmisku problēmu. Mūsu šī laika bērni ir daudz sakarīgāki, un viņi nav tie, kas veidotu kaut kādas problēmas šajā sakarā. Viņi ir daudz emocionālāki, nekā biju es un manas paaudzes bērni. Ja ir labāka pieeja emocijām, tad daudzas saskarsmes problēmas atkrīt automātiski. Bērniem tiešām nav problēmu.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt