Sociālantropologi: Ziemassvētku vecītis bērniem ir disciplinējošs tēls kā fotoradars

Dāvanas, eglīte, Ziemassvētku vecītis – dažādie svētku rituāli un mūsu attieksme pret tiem ir īsts saldēdiens sociālantropologiem, kuri labprāt notrauš tiem svētku putekļus un piedāvā uz visu paraudzīties atskurbinoši racionālā gaismā.  Sociālantropologi Klāvs Sedlenieks un Anna Žabicka Ziemassvētku vecīša tēlu salīdzina ar fotoradaru – tas liek maziem cilvēkiem pierast pašiem disciplinēt sevi un koriģēt savu rīcību. 

Sedlenieks un Žabicka portālā „Satori” izveidojuši sarunu ciklu „Antropologu Ziemassvētki”, un par dažām atziņām viņi arī stāstīja intervijā Latvijas Radio.

Runājot par Ziemassvētku vecīša tēlu bērniem, Žabicka  pauda, ka, viņasprāt,  tā kontroles funkcija ir tas galvenais, lai gan mums vienmēr gribas domāt, ka patiesībā Ziemassvētku vecītis ir izgudrots, lai radītu bērniem brīnumu un ticību, un, iespējams, ka daļēji tas tā arī ir.

“Bet es domāju, ka primāri, vismaz no antropoloģijas viedokļa, tas ir, lai uzturētu šo kontroli un kaut kādu varas hierarhiju. To, protams, neviens negribēs atzīt, jo tas izklausās pārāk briesmīgi,” atzina Žabicka.

Viņa arī norādīja, ka tā ir bērniem pielāgota dievības forma, jo viņam ir visas dievības pazīmes.

Savukārt Sedlenieks skaidroja, ka, pateicoties šādai neredzamas uzraudzības idejai, cilvēks tiek audzināts caur to, ka viņam liek pašam sevi disciplinēt. Bērns īsti nezina, kad uz viņu skatās un kad uz viņu neskatās, bet viņam ir tāda sajūta, ka kaut kur ir kāds, kas visu zina, ka, iespējams, viņu novēro, un līdz ar to viņš ir spiests visu laiku pats sevi koriģēt.

“Tas ir līdzīgi kā ar fotoradariem un novērošanas kamerām kaut kādā ziņā, mēs nezinām, vai mūsu nobildēs, vai tieši tagad filmē, bet mēs koriģējam savu uzvedību,” piebilda Žabicka.   

Un vēl Ziemassvētku vecītis mums rada ilūziju, kā brīva dāvana ir iespējama. Jo Ziemassvētkos nestrādā princips, ka viens cilvēks uzdāvina kaut ko otram un kaut ko saņem pretī, nepieciešams starpnieks - vai tas ir Ziemassvētku vecītis vai eglīte.  

Iespējams, ka dāvināšana ir viena no svarīgākajām lietām cilvēku savstarpējā saziņā, cilvēki nav vientuļas būtnes un  tā savstarpējā apmainīšanās vispār ir tāda dzīves fundamentālā iezīme, norādīja Sedlenieks.

Dāvanas ir veids, kā uzturēt attiecības, bet tām ir gan pozitīvās, gan negatīvās puses, jo ne vienmēr mēs gribam uzturēt šīs attiecības, pauda Sedlenieks.

Pilnīgi brīvai dāvanai nav nekādas jēgas, tā ir vai nu attiecību uzsākšana, vai nu attiecību turpināšana, bet tai vienmēr ir kaut kas pirms un kaut kas pēc.  Tā vienmēr ir saistīta ar kaut kādām savstarpējām attiecībām, kuru dēļ tā dāvana tiek dota, skaidroja Sedlenieks.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Veselība
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt