Peldēšana, kā norāda Jūrmalas pilsētas muzeja galvenā vēstures speciāliste Inga Sarma, visā Eiropā aizsākās 18. gadsimtā, kad sāka parādīties pirmie kūrorti. Līdz tam ūdeni uzskatīja par naidīgu un kaitīgu stihiju, kurā peldēt nedevās. Taču līdz ar dabaszinātņu attīstību šos aizspriedumus lauza un sāka parādīties pirmie kūrorti.
„Tie pirmie kūrorti ir Anglijā, pēc tam ir Francijas Rivjēra un apmēram tajā pašā laikā arī šeit pie mums Rīgas Jūrmalā. Bet sauļošanās ir ļoti jauna parādība, sauļoties cilvēki sāka tikai 20.gs trīsdesmitajos gados,” stāsta Inga Sarma. Pats pirmais peldkostīms, ar kuru devās peldēt gan vīrieši, gan sievietes, esot bijis garš krekls. Savukārt 19.gs. sākumā dāmām bija garas peldkleitas, taču vīrieši parasti devās peldēt kaili.
Dāmām bija kleitas, kas daudz neatšķīrās no ikdienas apģērba, bija tikai no vieglāka auduma, no kokvilnas parasti. Ar visu apakšveļu apakšā, ar aubi galvā, cimdi rokās un kurpītes kājās (tādas kā baleta čības), nu ar to tad arī gāja ūdenī,” stāsta Inga.
Tiem vīriem, kuri nepeldēja kaili, peldkostīms bija kā viengabala krekls kopā ar biksēm, bet dāmām nāca klāt svārciņi, kuros bija iešūti metāla gabaliņi, lai vējš neplivinātu svārkus un neatklātu dāmu kājas plašākai apskatei. „Kaut gan tas patiesībā bija pilnīgi lieki, jo peldu stundas bija atsevišķas un tā kā tas varbūt bija domāts, ja kāds paslēpies kāpās, kāds lūriķis ar binokli, kas arī gadījās, nu, lai viņš neko neieraudzītu.”
Pludmale visu dienu bija sadalīta noteiktās peldu stundās. Inga Sarma norāda, ka Rīgas Jūrmala tolaik nebija oficiāla pilsēta, tādēļ par pilsētas dzīvi rūpējās peldu sabiedrības, kas noteica likumus katrā pludmales zonā.
„Un bija kopīgas stundas arī pastaigām, bet tās pastaigas bija tikai virsdrēbēs. Un tad, kad bija vīriešu stunda, tad kāpās plīvoja sarkans karogs, kad sieviešu stunda - tad gaiši zils. Nu parasti šīs krāsas mūsdienās pieņemts otrādi apzīmēt, bet tolaik tas bija tā. Un ar šiem karogiem bieži vien iznāca visādi kuriozi, piemēram, no Vācijas nākošais tvaikonis ierauga Dubultu krastā plīvojam karogu un domā, ka tur locis signalizē par ostu un uzskrien uz sēkļa. Tā kā tādi gadījumi ir bijuši.”
Kā stāsta Inga Sarma, neviens uz pludmali nedevās peldkostīmā. Kungi gāja uzvalkos, bet dāmas - kleitās ar cepurēm un saulessargiem. Savukārt vienīgie cilvēki kuri jebkurā no peldstundām brīvi varēja šķērsot pludmali, bija zvejnieki.
„Pludmalē bija peldu steķis. Tās bija tādas būves uz pāļiem, kas iesniedzās līdz 100m jūrā, un tad tur arī notika pārģērbšanās. Tur pārģērbās peldkostīmā, pa trepītēm nokāpa lejā un tad, kad pelde beidzās, tad atgriezās atpakaļ uz steķa savā kabīnē, pārģērbās un tad atkal pilnā bruņojumā atstāja pludmali. Neviens neredzēja peldētāju viņa peldtērpā, jo tad, kad viņš bija ūdenī, no ūdens ārā rēgojās galva, nekas cits nebija redzams.”
Taču Eiropā vīrieši un sievietes peldējās kopā jau no 18.gs vidus, bet Jūrmalā peldu stundas turpinājās līdz pat Pirmā pasaules kara beigām. Pēc tam bija atsevišķas pludmales zonas, kurās drīkstēja gan sauļoties, gan peldēties kaili. Un tad arī peldkostīms ieguva mūsdienās pieņemto izskatu.
„Bulduros, piemēram, 30. gados, kailpeldēm domātā pludmale bija norobežota vienkārši ar diviem stabiem. Un tie, kas atradās šiem stabiem otrā pusē, varēja skatīt to visu pēc sirds patikšanas,” stāsta Inga Sarma.
Nolūkoties cilvēkos mēdza arī lūriķi. Piemēram, 20. gs. 20.-30. gados avīzēs pieminēti lūriķi, kurus žandarmi noķēruši, slapstāmies pa kāpām. Un kā norāda Inga Sarma, tas bija ļoti liels kauns, jo lūrētāja vārdu publicēja avīzē. Taču, ja viņu pieķēra divreiz, tad izraidīja no kūrorta.
