Konstantīns darba nebaidās. 57 gadus vecais vīrietis strādājis dažādus darbus, arī par apsargu stāvvietā. Tiesa, pēdējo darba vietu nācies pamest, jo vairs nav spējis ilgi nostāvēt kājās. Artrīta dēļ nācies samierināties ar otro invaliditātes grupu, tad sekojis arī viss pārējais, tai skaitā, šķiršanās no civilsievas un dzīvesvietas zaudējums. Viņš vairāk nekā gadu dzīvo bezpajumtnieka dzīvi.
"Man neviena nav. Visi nomiruši. Esmu palicis viens," pastāstīja bezpajumtnieks Konstantīns, kuram nav, kurp iet.
Vīrietis sākotnēji dzīvojis pie draugiem, bet arī viņiem ir savas ģimenes, tāpēc nav vēlējies kļūt par apgrūtinājumu. Tā nokļuvis patversmēs - sākumā Bolderājā, tad Rīgā, Maskavas ielā 208. Vienalga, līst vai snieg, patversmes telpas ir jāatstāj astoņos no rīta, lai vakarā varētu atgriezties uz šķīvi siltas zupas un izgulēties siltumā.
"Var dzelzceļa stacijā pasēdēt. Autoostā. Bet darīt vairāk nav ko. Citi lieto narkotikas, citi alkoholu. Protams, zog, staigājot pa veikaliem. Daudzi miskastēs vandās, līdz tādam līmenim nolaidušies," sacīja Konstantīns, kurš naudas dēļ braucis arī nodot asinis, taču tiklīdz nosaucis adresi - Maskavas iela208, tā vairs neesot nevienam bijis vajadzīgs.
Adrese ir zināma arī potenciālajiem darba devējiem. Lai kā Konstantīns mēģinājis sākt strādāt, vienmēr sagaidījis atraidījumu.
"Kad tu nosauc adresi, kurā esi deklarēts – Maskavas ielā 208, tevi vienkārši nevēlas ņemt darbā," stāsta bezpajumtnieks. Konstantīns šobrīd iziet eksperimentālo rehabilitācijas kursu Salas pagasta Ratniekos un jūtās kā mājās. Tomēr, iespējams, no šīs sajūtas vajadzēs atteikties jau pēc diviem mēnešiem, ja kursu nepagarinās.
"Es nezinu. Atgriezīšos patversmē Maskavas ielā, citas izvēles nav," savu likteni apzinās Konstantīns.
Otra iespēja ir nakšņošana uz ielas.
Pašdarinātās būdiņās dzīvo simtiem cilvēku visā Rīgā. Daļai pat nav gribēšanas doties uz patversmi pat laikā, kad āra temperatūra ir krietni mīnus grādos.
Uz ielas dzīvo cilvēki, kuri Maskavas ielas un citās patversmēs nonāks tieši ziemas periodā. Viņus turp nogādās vai nu patversmes mobilā brigāde vai arī policisti.
"Ir bijušie biznesmeņi, kuri bijuši veiksmīgi savā laikā, bet krīzes laikā viņi kaut kādu iemeslu dēļ ir nonākuši šeit. Ir bijušie žurnālisti, ir skolotāji, ir celtnieki, ir cilvēki ar divām augstākajām izglītībām," sacīja patversmes vecākā sociālā darbiniece Maruta Bubene.
Dzīve uz ielas nav viegla. Liela daļa cilvēku sirgst ar dažādām slimībām. Viņi nespēj paši cīnīties ar drēbju, galvas utīm, blusām un citiem parazītiem.
"Ir bijušas tādas situācijas, kad visa galva ir noēsta un nokasīta," par parazītu skartajiem cilvēkiem zina stāstīt patversmes darbiniece Bubene.
Patversmē iemītnieki nereti viens uz otru dusmojas, piemēram, ilglaicīgi nemazgātu kāju dēļ, ja to aromāts jāsmaržo visiem istabā gulošajiem. Tāda ir šo cilvēku dzīve. Iela, bezmaksas ēdiens zupas virtuvēs, vakariņas patversmēs un nespēja vai arī nevēlēšanās kaut ko mainīt savā ikdienā.
"Nav noslēpums, ka viena daļa ļoti labi zina, kad notiek dažādas problēmas, un paši sev izsauc ātro palīdzību vai policiju. Tie kā taksometrs viņus nogādā cilvēku patversmē," pieredzē dalās patversmes pārstāve Bubene.
Vissmagāk esot sadzīvot ar domu, ka esi viens un šajā pasaulē nevienam nevajadzīgs, atzīst bezpajumtnieki, tāpēc sabiedrībai vajadzētu būt izpalīdzīgākai.
