Paliatīvā aprūpe: liela daļa jomā ieinteresēto studentu plāno aizbraukt no Latvijas

Lai arī cik ļoti paliatīvās aprūpes sistēma būtu sakārtota un pieejama, tā nespēs strādāt bez speciālistiem tajā. Šobrīd studējošie paliatīvās aprūpes pamatus apgūst jau pamatstudijās, tomēr liela daļa no ieinteresētākajiem un talantīgākajiem topošajiem speciālistiem plāno Latviju pamest.


Paliatīvā aprūpe: liela daļa jomā ieinteresēto medicīnas studentu pēc mācībām plāno aizbraukt no LatvijasKristaps Feldmanis

    Jau vairākus gadus 5. un 6. kursa medicīnas studenti apgūst iemaņas paliatīvajā aprūpē.

    ''Piektajā un sestajā mācību gadā ir paliatīvā aprūpe onkoloģijā. Visi, kas nāk, lielākoties nāk ar tādu lielu interesi. Bet tagad ir iezīmējusies tendence... es vienmēr paprasu grupās, cik tad brauks projām? Nu rokas ceļas augšā. Braucēji ir, un tādi gudri un talantīgi cilvēki brauc projām. Tā ir viena tāda saglabājusies tendence,'' norādīja Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs.

    Pēc medicīnas studijām topošajiem ārstiem jāstājas rezidentūrā.

    Rezidentūra paliatīvajā aprūpē ir apakšspecialitāte. Tas nozīmē, ka, pirms ārsts ir tiesīgs to apgūt, viņam ir jāiziet rezidentūra kādā no pamatspecialitātēm. 

    ''To var iziet tad, kad ir iegūta kāda galvenā specialitāte - tā var būt ģimenes ārsta, internās medicīnas, gerontoloģijas specialitāte, tas ir darbs ar gados veciem cilvēkiem vai rehabilitoloģija. Visdažādākie virzieni,'' stāstīja Sosārs.

    «Izmisuma zonā»

    Latvijas Radio sāk sižetu sēriju «Izmisuma zonā», kurā tiek vēstīts par paliatīvo aprūpi mūsu valstī.

    Uzsaukums:

    Ar māsu izmisuma zonā. Evijas Unāmas stāsts un uzsaukums

    Neklusē. Stāsti

    Neklusē un izstāsti mums arī savu pieredzi par paliatīvo aprūpi Latvijā, sūtot e-pastu uz [email protected] vai pievienojies diskusiju grupai "Facebook".

    Tā ir viena gada programma, kas jānobeidz ar zinātnisko darbu. Sosārs uzskata, ka arī ieguldījums zinātnē šajā jomā esot gana liels – tiekot rakstīti daudz un labi zinātniskie darbi:

    ''Tāda sevišķi smaga tēma ir sāpes, kas ir visbiežāk dažādos rakursos skatīta - gan kā tiek ar sāpēm [strādāts] ģimenes ārsta līmenī, gan salīdzinoši, kā tas ir nodaļā un kas pa vidu tur atrodas. Tā kā tie pētījumi ir ļoti interesanti.''

    Tomēr ir pieejamas tikai divas rezidentūras vietas gadā. Sosārs ir pārliecināts – tas ir krietni par maz. Viņš arī atzīst - gan lai apmācītu jaunos ārstus, gan arī lai mācītos nozarē, ir jābūt lielam sava darba patriotam, jo atalgojums ir ārkārtīgi mazs.

    ''Nu man ir kauns teikt... Tā apmaksa neder. Tas darbs ir viens no vissmagākajiem, jo aptver ārkārtīgi plašu lauku.

    Tie ir vissmagākie pacienti. Es domāju, tas nekad nav bijis novērtēts Latvijā. Un līdz ar to nebija arī tik liela interese plašākā mērogā skatīties, jo kad tas sāpju kliedziens jau ir – kaut kas vienmēr sakustas. Kad sabiedrībā pazīstami cilvēki nokļūst tādā bēdu stāvoklī un pēkšņi saprot, ka viņi Latvijā nevar dabūt to, ko viņi varētu dabūt ārzemēs... Tad tā rezonanse parasti rodas, kad sabiedrībā pazīstami cilvēki saslimst, tad uzreiz ir savādāk viss. Tad pēkšņi vajag labāko, vajag ātri, vajag efektīvi,'' klāstīja Sosārs.

    Viņš norādīja, ka

    liela daļa ārstu šeit izmācās un dodas prom no Latvijas tieši atalgojuma dēļ. Arī paliatīvās aprūpes speciālisti.

    ''Tie, kas ir aizbraukuši, tie strādā tur, un tā ir milzīga atšķirība, ka viņi ir ārzemēs jau gatavā, attīstītā, laba līmeņa sistēmā ar pienācīgu atalgojumu, jo brauc jau būtībā lielākā daļa atalgojuma dēļ. Viņi paskatās, cik saņem ārsts vai rezidents Latvijā un cik viņš saņem Somijā, Norvēģijā vai Lielbritānijā, vai Vācijā,'' skaidroja Sosārs.

    Sarmīte Opmane ir ģimenes ārste, rezidente. Viņa šobrīd rezidentūrā apgūst apakšspecialitāti – paliatīvā aprūpe. Gan rezidentūru pamatspecialitātē – ģimenes medicīnā, gan papildspecialitātē – paliatīvajā aprūpē viņa iziet Rīgas Stradiņa universitātē. Ideja apgūt paliatīvo aprūpi viņai radusies, saprotot, ka Latvijas sabiedrība noveco un Kuldīga, no kurienes viņa nāk, ir viens no daudzajiem Latvijas reģioniem, kurā cilvēkiem paliatīvā aprūpe ir nepieejama.

    ''Nostrādājot piecus gadus ģimenes medicīnā ārpus Rīgas, Kuldīgā strādājot, kur ir arī ļoti daudz no pagastiem cilvēki ar onkoloģisko un neonkoloģisko paliatīvo aprūpi, redzot, ka sabiedrība noveco un cilvēki nespēj par sevi parūpēties, ir sāpju sindromi un viņi ir mājās, es sapratu, ka šo zināšanu pietrūkst, lai viņiem palīdzētu. Jo viņi nevar tikt uz Rīgu pie speciālistiem vai uz Liepāju, kas mums ir tuvāk. Pēc iespējas viņiem ir jāspēj palīdzēt tepat,'' klāstīja Opmane.

    Viņa norādīja, ka ar laiku, ja būšot lielāks valsts atbalsts, viņa būtu gatava veidot paliatīvās aprūpes gultas vietas vai paliatīvās aprūpes ambulatoro centu. Prom braukt gan viņa negrasās:

    ''Bija reiz doma doties projām, bet tas bija sen atpakaļ, kad es pabeidzu sešus gadus, kad bija tas pats, par ko šobrīd runā, - ka rezidentūras vietu ir mazāk nekā to, kas beidz. Bet zinot to, cik svarīgi ir būt savā zemē, pie saviem cilvēkiem, pie saviem radiem, draugiem tuvumā... Man personīgi kā cilvēkam neviena nauda neatsver to, ka tu esi vietā, kurai tu piederi.''

    Opmane stāstīja, ka pamatstudiju laikā bijušas dažas nodarbības par paliatīvo aprūpi. Arī ģimenes medicīnas rezidentūrā bijis īss šim tematam veltīts laiks - ''bet nu ko var iemācīties pāris nedēļās?''

    Pamatstudijās un arī pamatspecialitātes rezidentūrās par paliatīvo aprūpi nestāsta daudz, bet rezidentūras vietu, specializējoties paliatīvajā aprūpē, ir maz un arī interese par tām nav tik liela. Tādēļ būtu jādomā, lai arī ārstiem, kas apgūst ģimenes medicīnu un citu specialitāšu rezidentiem būtu iespēja vairāk mācīties par šo jomu, jo, kā atzīst Opmane, piemēram, ģimenes ārsti ar paliatīvās aprūpes pacientiem saskaras daudz, bet zināšanu šajā jomā pietrūkst.

    Rīgas Stradiņa universitātes veselības studiju prorektors, profesors Guntis Bahs intervijā Latvijas Radio sacīja, ka sistēma ir nepietiekoši attīstīta un tai trūkst finansējuma. "Sabiedrībā, kurā ir liels senioru īpatsvars. Ar katru gadu pieaug onkoloģisko saslimšanu īpatsvars, primārā veselības aprūpe nevienmēr spēj tikt galā ar ļoti slimiem sirmgalvjiem. Šī ir un nākotnē būs aizvien aktuālāka problēma.

    Līdz ar to - lai cik attīstīta vai neattīstīta sistēma būtu šodien - var paredzēt, ka viņa prasīs aizvien lielākus līdzekļus," teica Bahs.

    Profesors norādīja, ka Stradiņa univeristāte ļoti rūpīgi monitorē nozares prasījumus un gaidas. "Mēs esam gatavi palielināt apjomus, bet mēs lūdzam arī sabiedrības un ministrijas atbalstu šim darbam," tā Bahs.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Veselība
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti