“Atmiņa veidojas no informācijas uztveršanas, iekodēšanas un atsaukšanas. Ja kāda no šīm daļām iztrūkst, cilvēks nevar kaut ko atsaukt atmiņā. Ja uzmanība nav vērsta uz informāciju, kas tiek virzīta, [smadzenes] nevar to ne iekodēt, ne pēc tam atsaukt,” atzina neirologs. Viņš sacīja, ka grūtības ikdienā atcerēties, kur kaut kas nolikts, nav atmiņas traucējumi, bet gan uzmanības trūkums.
Lai palielinātu vai mazinātu galvas smadzeņu aktivitāti, var izmantot invazīvas metodes, kuras saistītas ar ķirurģisku vai instrumentālu iejaukšanos cilvēka organismā, un neinvazīvas metodes, kurās šāda iejaukšanās organismā nenotiek.
Implanti galvas smadzenēs
Galvas smadzeņu darbība noris ar dažādu signālu molekulu palīdzību, no vienas nervu šūnas uz otru nododot impulsu. Tādā veidā veidojas dažādi elektriskās strāvas pārvaldes procesi.
“Ja jau tie procesi ir elektriski, tad, protams, stimulācijai, no vienas puses, vajadzētu būt elektriskai. Pastāv vairāki veidi, kā mēs [smadzenes] varam elektriski stimulēt. Tātad viens ir, protams, ja mēs tieši gribētu [stimulēt] kādu zonu, kas ir dziļi galvas smadzenēs, vai arī gribētu ļoti precīzi noteikt to zonu, kuru stimulēt. Tādā gadījumā mums vajadzētu veikt invazīvu stimulāciju, tātad implantēt kādus elektrodus galvas smadzenēs tieši iekšā,” teica neirologs, norādot, ka tādas metodes tiek pielietotas neiroloģisku slimību, piemēram, Pārkinsona slimības, ārstēšanā.
“Jebkas, ko mēs ievietojam galvas smadzenēs iekšā, veicina infekciju risku, ja pacients, piemēram, krīt vai kādā veidā traumējas. Tad, protams, tie iznākumi var būt daudz sliktāki nekā tad, ja viņam šāda implanta nebūtu,” norādīja Mednieks.
Smadzeņu stimulēšana no ārpuses
Stimulācija notiek virs galvaskausa, bez ķirurģiskas vai instrumentālas iejaukšanās. Tā gan nav tik fokusēta metode, bet pielietojama vienkāršāk. Neinvazīvu stimulāciju galvenokārt var nodrošināt divos veidos – ar magnētiskās stimulācijas palīdzību, kura rada tūlītēju aktivēšanu vai kavēšanu, un ar vāju strāvas stimulāciju virs galvaskausa, kura ilgtermiņā maina nervu šūnu aktivitāti.
“Jāņem vērā, ka, protams, jo specifiskāka ir neiroloģiskā funkcija, ko mēs gribam atjaunot, jo grūtāk ir panākt pozitīvo rezultātu,” atzina ārsts.
Viņš uzsvēra, ka visbiežāk magnētiskā stimulācija ir efektīva kombinācijā ar citām rehabilitācijas metodēm, piemēram, fizioterapiju, logopēda nodarbībām.
“Ja neirostimulācijas metodes veic ilgstoši, pastāvīgi un ja stimulācija ir pārāk stipra, tad mēs varam piedzīvot [..] pretēju efektu. Šī stimulētā galvas smadzeņu zona pat kļūst mazāk aktīva, tāpēc ka galvas smadzenes ir adaptīvs orgāns vai sistēma, kas neļauj tai pāraktivēties vai “pārkarst”,” norādīja Jānis Mednieks. Iespējams, pastiprinās smadzeņu aktivitāte, taču kāda cita funkcija, piemēram, spēja fokusēt uzmanību, mazinās.
