Kapelāne: Latvijā paliatīvās aprūpes sistēma pieaugušajiem nav sliktā stāvoklī – tās nav vispār

Nevarētu teikt, ka Latvijā paliatīvās aprūpes sistēma pieaugušajiem ir sliktā stāvoklī, drīzāk gribas teikt – tās nav vispār. Ar tik skarbu atziņu dalās Aina Briede, bērnu paliatīvās aprūpes kapelāne.

"Dod pieci!" 2019

Labdarības maratons "Dod pieci!" šogad vāc līdzekļus neārstējami slimu cilvēku dzīves nogalei. Minimālais ziedojums 5 eiro nodrošinās vienu šķidras pārtikas ēdienreizi cilvēkiem, kuri paši vairs paēst nevar. Tāpat ziedojumi palīdzēs citiem paliatīvās aprūpes pacientu atbalsta pasākumiem – fizioterapeita palīdzībai, uzturspeciālista konsultācijām, transporta pakalpojumiem u.c.

Ziedot ar dziesmu var labdarības maratona mājaslapā dodpieci.lv, kā arī pie stikla studijas Doma laukumā.

Aina Briede ir Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības valdes priekšsēdētājas vietniece, un bērnu paliatīvās aprūpes komandā viņa darbojas kā garīgās aprūpes sniedzēja jeb kapelāne.

Briede skaidro, kad vajadzīga bērnu paliatīvā aprūpe: “Gadījumos, kad ģimenē ienāk īpaši smagi slims bērniņš. Protams, mēdz būt arī situācijas, kad parādās smagas slimības pēc kaut kāda laika.”

Bērnu paliatīvās aprūpes komanda, kurā viņa darbojas, pakalpojumus sniedz mājās. Pašlaik viņu aprūpē ir aptuveni 300 bērni.

Šajā aprūpē ietilpst arī sagatavots uztura plāns katram bērnam. Arī gadījumos, ja uztura uzņemšana ir apgrūtināta, tas medicīniski tiek atrisināts ar atbilstošu aprīkojumu. To nodrošina un apmaksā valsts.

Vairāk problēmu rodas, aprūpējamam bērnam sasniedzot pilngadību. “Šeit [līdz 18 gadu vecumam] viņam ir pilna aprūpe mājās, kur viņš 24 stundas, septiņas dienas nedēļā var jebkurā mirklī konsultēties ar ārstu, ar garīgās aprūpes darbinieku, sociālos darbinieku, psihologu. Tad, kad viņam ir 18, visas nepieciešamības netiek nodrošinātas,” norāda Briede.

Lai gan cilvēkam aizvien šis pakalpojums ir vajadzīgs, to vairs nenodrošina. Tas ir ne tikai apgrūtinājums vecākiem, bet arī raisa jautājumu par iespēju ātri un laikus reaģēt uz veselības stāvokļa pasliktināšanos.

Kapelāne zina stāstīt, ka ir bijuši gadījumi, kad līdz ar izmaiņām veselības stāvoklis pasliktinās. Un šo bērnu mūsu vidū vairs nav.

“Pēc būtības 17 vai 19 gadi – atšķirības nav. Veselības un fiziskās izmaiņas viņam neuzlabosies, bet pakalpojumam nav pēctecības.

Un viņam būtu vajadzīgs tāds pats atbalsts, tāda pati aprūpe,” norāda Briede.

Viņa mudina arī domāt par smagi slimu bērnu vecākiem: “Vecāki pa šiem gadiem viennozīmīgi ir izdeguši. Tas vēl būtu tā maigi teikts. Viņi nevar strādāt, viņiem atpūtas arī nav. Viņi visu laiku ir ierobežoti. Viņi faktiski ir aprūpētāji 24 stundas diennaktī, un viens otrs arī 18 gadus.”

Speciālistes secinājums par paliatīvo aprūpi pieaugušajiem ir skarbs – tās Latvijā vispār nav. Lai gan ir paliatīvās aprūpes nodaļa, lielākā daļa pacientu ir mājās. “Un, kā viņiem tur mājās iet, mēs neviens nezinām.

Pietrūkst pieaugušo paliatīvās aprūpes pakalpojuma sistēmas.

Tai jābūt daudz maz līdzīgai kā bērnu paliatīvajai aprūpei,” saka Briede.

Tiesa, arī bērnu paliatīvajā aprūpē, piemēram, trūkst hospisa mājas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Veselība
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti