Profesore Pamela Ronalda no Kalifornijas Universitātes Deivisā ir plaši pazīstama un bieži intervēta augu ģenētiķe, kura vada viņas vārdā nosaukto pētniecisko laboratoriju universitātē. Viņas komandas galvenais uzdevums ir veidot jaunus ģenētiski modificētus augus.
Profesores Pamelas Ronaldas kabinets ir neliels un, kā jau zinātniekiem pienākas, pilns ar grāmatām. Uz galda ir divi lieli datora monitori, kur viņa veica daļu no pētījumiem. Tomēr interesantākais notiek pretī esošajā laboratorijā. Tā ir liela un pilna ar dažāda izmēra traukiem, kas piepildīti ar krāsainiem šķidrumiem. Te augu ģentētiķe Ronalda kopā ar savu komandu strādā pie jaunu augu šķirņu veidošanas, izmantojot ģenētiku.
Savukārt viņas vīrs Rauls Adamčaks ir bioloģiskais lauksaimnieks. „Daudziem patērētājiem liekas, ka tās ir pretējas lauksaimniecības galējības. Bet mums tas nešķiet pārāk sarežģīti, jo mums ir viens un tas pats mērķis - ekoloģiski draudzīga lauksaimniecība,” skaidro pētniece.
Ronalda un viņas vīrs nesen pat uzrakstīja par to grāmatu ar nosaukumu „Rītdienas ēdamgalds”. Grāmata jau ir iztulkota daudzās valodās, un profesore atvainojas, ka viņas kabinetā ir tikai kopija japāņu un korejiešu valodā. „Grāmatā mēs runājam par ilgtspējīgas lauksaimniecības mērķiem. Tā vietā, lai pievērstu nevajadzīgu uzmanību tam, kā tika radīta sēkla vai kāds statuss ir piešķirts saimniecībai, mēs runājam par to, kā palielināt ēdiena uzturvērtību un drošību, kā panākt, lai kopienas varētu sevi pabarot. Mēs runājam par to, kā panākt, lai zemnieki varētu pietiekami nopelnīt, bet patērētāji varētu atļauties nopirkt pārtiku. Un ļoti būtiski - kā mazināt lauksaimniecības negatīvo ietekmi uz vidi,” norāda zinātniece.
Termins „ģenētiski modificētie organismi” ir bezjēdzīgs, jo tas apzīmē pārāk daudzas lietas, uzskata profesore Ronalda. Kā zinātniece viņa aicina runāt par katru augu konkrēti: „No zinātnes viedokļa jēdziens „ĢMO” nenozīmē itin neko. Katrs augs ir atšķirīgs, katra šķirne ir atšķirīga, katra saimniecība ir atšķirīga, katrs patērētājs ir atšķirīgs. Tādēļ šī ideja, ka visi ģenētiski modificētie organismi ir labi vai visi slikti, ir aplama. Tā nevar teikt, aizmirstiet par to.”
Ļauj iztikt bez dārgajiem pesticīdiem
Viens no pasaulē visplašāk izplatītajiem ģenētiski modificētajiem augiem ir kokvilna, saka Pamela Ronalda. Tā tika radīta, lai cīnītos ar insektiem, kuri iznīcina lielu daļu kokvilnas augu.
Līdz šim, lai cīnītos ar šiem kaitēkļiem, plaši tika izmantoti dabīgie pesticīdi ar īpašām baktērijām. „Tā ir baktērija, kas ražo proteīnu, ko dēvē par BT. Un šīs proteīns ir indīgs kokvilnas kaitēkļiem. Bet tas nav bīstams zīdītājiem. Šī metode bija ļoti populāra starp bioloģiskajiem lauksaimniekiem pēdējos 50 gados, jo tā tiek uzskatīta par nekaitīgu. Tādēļ bioloģiskie lauksaimnieki līdz šim ir devušies pie uzņēmumiem, kas audzē nepieciešamās baktērijas, viņi tās kaltēja un tad izsmidzināja uz laukiem. Tas ir viens no bioloģisko lauksaimnieku izmantotajiem pesticīdiem," skaidro Ronalda.
Bet šie pesticīdi ir ļoti dārgi, tādēļ zinātnieki ir ievietojuši kokvilnā gēnu no baktērijas, kas tika izmantota cīņai ar kaitēkļiem. Un tas ir ļāvis radīt kokvilnas stādu, kas pats dabīgā ceļā var cīnīties kaitēkļiem.
„Ja jūs salīdzināsiet ģenētiski modificēto kokvilnas lauku ar blakus esošo lauku, kur aug tradicionālā kokvilna, tad jūs redzēsiet, ka BT kokvilnai ir nepieciešams lietot uz pusi mazāk insekticīdu. Un BT kokvilnas laukā ir lielāka bioloģiskā daudzveidība, jo lauksaimniekiem vairs nav jāsmidzina tik daudz pesticīdu, kas nogalina visu pēc kārtas. Tā vietā viņi var izmantot ļoti precīzu bioloģisku kaitēkļu kontroles mehānismu, lai cīnītos ar konkrētajiem parazītiem,” skaidro zinātniece.
Modificētās kokvilnas dēļ Ķīnā saindēšanās gadījumu skaits ar pesticīdiem ir samazinājies par 75%, saka Kalifornijas Universitātes profesore. Un arī kopumā nepieciešamība lietot mazāk pesticīdu, lai cīnītos ar kaitēkļiem un dažādām augu slimībām, ir viens no galvenajiem argumentiem, ko lieto Ronalda:
„Man tiešām ir žēl, ka Eiropā cilvēki pilnībā pieņem, ka lauksaimniecībā tiek izmantotas diezgan toksiskas vielas, bet ir tik ļoti pret ģenētiku. Tam vajadzētu būt otrādi. Ja jums rūp cilvēku veselība vai vide, tam būtu jābūt otrādi.”
Vēlas īpašu marķējumu ĢMO pārtikai
Viens no klupšanas akmeņiem sarunās par brīvās tirdzniecības līgumu starp ASV un Eiropas Savienību ir pārtikas marķēšana. Eiropa vēlas, lai pārtika, kas satur ģenētiski modificētas sastāvdaļas, tiktu īpaši atzīmēta. Bet amerikāņi ir pret, sakot, ka tas var radīt iespaidu, ka šie produkti ir veselībai kaitīgi.
Arī Amerikā pēdējā laikā vairāk cilvēku prasa, lai uz iepakojuma tiktu norādīts, kāda kukurūza tiek izmantota.
„Lauksaimnieki, protams, piedāvās šādu informāciju. Bet kādā nesenā intervijā viens no zemniekiem sacīja, ka viņiem neesot problēmu pārdot kukurūzu. Tradicionālās kukurūzas audzēšana maksājot dārgāk, bet tas esot nieks, jo to varot arī dārgāk pārdot. Un kādēļ tad audzēšana maksā dārgāk? Tādēļ, ka tradicionālās kukurūzas audzēšanai viņiem ir jāizmato krietni vairāk dārgu un kaitīgu pesticīdu. Tādēļ šis pieprasījums pēc kukurūzas bez ģenētiskas modifikācijas spiež lauksaimniekus izmantot vecākas, kaitīgākas metodes. Manuprāt, tas ir vienkārši apbrīnojami,” saka profesore Ronalda.
Apsteidz tradicionālo selekcionēšanu
Klimata pārmaiņas pasaulē rada arvien lielāku sausumu jau tāpat sausos reģionos. Un postošākus plūdus tur, kur agrāk tie ir bijuši vien mēreni. Prognozes liecina, ka šie procesi tikai pastiprināsies.
Rīsi, kas ir viens no nozīmīgākajiem pārtikas avotiem pasaulē, bieži aug reģionos, kas regulāri cieš no plūdiem. Un, lai gan rīsiem patīk augt ūdenī, tomēr, ja tā ir par daudz, tad augi nomirst. Un tas var radīt badu.
„Austrumindijā tika atklāta veca rīsu šķirne. Un tai bija lieliska īpašība - tā bija pilnībā izturīga pret plūdiem. Šie rīsi varēja pavadīt divas nedēļas zem ūdens un tad atkal atsākt augt. Un tas bija ļoti interesanti, jo selekcionāri domāja, ka viņi varēs krustot šo veco šķirni ar tām, ko tagad izmanto lauksaimnieki. Jo šī bija vecā šķirne, kas nes sliktu ražu, un neviens to negrib tagad izmantot,” stāsta zinātniece.
Bet ar tradicionālajām selekcionēšanas metodēm tas nav izdevies, jo krustojot šķirnes samazinājās ražīgums. Un tad projektam pieslēdzās profesore Ronalda ar savu komandu. Vecajā rīsu šķirnē viņi spēja izolēt gēnu, kas atbild par izturību zem ūdens, un krustoja to ar mūsdienu rīsu šķirnēm.
„Pirms plūdiem gan tradicionālā rīsu šķirne, gan jaunā izskatās ļoti labi. Un man jāsaka, ka izolēto gēnu, ko mēs ievietojām šajos augos, mēs nodēvējām par Sub 1a. Pēc 16 dienām zem ūdens jūs redzat, ka tradicionālā rīsu šķirne ir pilnīgi slima, tā ir dzeltena un lapas ir ļenganas. Un pēc septiņām atkopšanās dienām tradicionālās rīsu šķirnes augs ir miris. Un tas ir normāli, jo vairums rīsu šķirņu nomirs pēc trim dienām zem ūdens. Mēs bijām ļoti priecīgi par šo rezultātu, jo eksperiments parādīja, ka mums tiešām ir izdevies izolēt gēnu, kas atbild par plūdu izturību.”
Plūdu izturīgie rīsi ļāva palielināt ražas apjomu 4-5 reizes. Vēlāk jauno rīsu šķirni sāka izplatīt Āzijā. Tā ir kļuvusi tik populāra, ka aizvadītajā gadā četri miljoni zemnieku izvēlējās to izmantot.
Līdzīgi bija arī ar tā saucamajiem zelta rīsiem, kuriem tika pievienots vitamīns A. Šo rīsu šķirni radīja Cīrihē ar mērķi bagātināt pasaules nabadzīgāko bērnu ēdienkarti ar vitamīniem. Tomēr ne visi par to ir bijuši priecīgi un Filipīnās zelta rīsu laukos ir bijuši arī vandālisma gadījumi.
„Dažreiz cilvēki Eiropā domā: ak tam nav nozīmes, mums var būt savi noteikumi. Protams, ka ģenētiski modificētie organismi ir droši, bet mēs gribētu to atzīmēt uz etiķetes, jo tas jau neko nemaina. Bet tas maina! Tam ir nozīme, jo tas ietekmē pārējo pasauli. Cilvēki mirst, jo viņi ir padzirdējuši, ka tur ir kaut kas kaitīgs, nevis kaut kas, kas varētu viņiem palīdzēt,” saka Ronalda.
Katrs jauns gadījums jāizvērtē atsevišķi
Un visbeidzot pēdējais piemērs: Ronaldas laboratorijā rīsu gēns tika pievienots banānu augiem, lai padarītu tos izturīgus pret vienu ļoti kaitīgu slimību, kas liek izcirst veselus banānu laukus un izmantot daudz pesticīdu.
„Ievietot rīsu gēnu banānos ir nedaudz jocīgi. Bet mēs ēdam šo rīsu gēnu tik un tā. Un mēs arī ēdam rīsus un banānus kopā. Banāniem ir ļoti līdzīgi gēni, bet trūkst tieši šī konkrētā gēna. Banāni un rīsi ir kaut kur par 90% ģenētiski vienādi. Tā kā jūs pievienojat vien dažas aminoskābes un iegūstat šādu rezultātu," skaidro zinātniece.
Pamela Ronalda saka, ka visas lielākās zinātnieku organizācijas pašreiz ir nonākušas pie viena un tā paša secinājuma, ka līdz šim pieejamā ģenētiski modificētā pārtika nerada nekādus jaunus papildu riskus. Bet katrs jauns gadījums ir jāizvērtē atsevišķi.
„Svarīgi, ka arī Eiropas Pārtikas drošības organizācija ir nonākusi pie tāda paša secinājuma. Man tik bieži jautā: ja jau tas ir tik droši, kādēļ Eiropas zinātnieki to noraida? Bet, jūs redzat, ka tie nav zinātnieki. Un to ir ļoti būtiski saprast. Ikviena profesionālā zinātnieku organizācija, kas ir uzdevusi šos jautājumus, ir nonākusi pie šiem ļoti vienkāršajiem un ļoti pieticīgajiem secinājumiem.”
Noslēdzot sarunu tveicīgajā Kalifornijas vasaras dienā, profesore Ronalda vēlreiz saka - viņasprāt, svarīgāk ir domāt par to, kā pabarot pieaugošo pasaules iedzīvotāju skaitu, nekaitējot apkārtējai videi. Un tam neesot viena risinājuma: ir nepieciešama gan videi draudzīgāka lauksaimniecība, gan vislabākās sēklas, gan lielāka produktivitāte.
