Jau 2018. gadā Lielbritānija norīkoja pirmo vientulības ministru pasaulē, bet Pasaules Veselības organizācija (PVO) apzīmē vientulību kā globālu sabiedrības veselības risku.
ĪSUMĀ:
- Sociāla izolētība ir objektīva atrautība no sabiedrības, bet vientulība ir subjektīva, iekšēja sajūta, kas var gan pārklāties ar reālu nošķirtību, gan pastāvēt tad, ja ir plašs sociālu kontaktu loks.
- Tātad – cilvēks, kas ir sociāli izolēts, var nejusties vientuļš.
- Atšķirtības sajūta skar visu pasauli, jo īpaši – divas vecuma grupas: gados jaunus profesionāļus un cilvēkus pensijas vecumā.
- Vientulības sāpes var tikt pielīdzinātas fiziskām sāpēm, ko pamato sociālas kopienas evolucionārā nozīme.
- Sociālas atrautības sajūta un izolētība ietver dažādus veselības riskus.
Vientulība un sociāla izolētība
Par sociālu izolētību varētu runāt, ja cilvēks ir objektīvi sociāli atrauts no citiem un ir atšķirtībā, piemēram, ja nav iespējas satikt tuviniekus, dzīvojot tālienē, kā arī tad, ja to definē darba specifika. Vienlīdz izolējoša var būt hroniska, sarežģīti ārstējama slimība, kas liek ilgstošu periodu pavadīt stacionārā, vai, piemēram, indivīds tiek mērķtiecīgi izslēgts no reliģiskas kopienas. Covid-19 pandēmijas karstumā, mājsēdes un distancēšanās laikā, daudzi piedzīvoja atšķirtību, nepārkāpjot sociālo burbuļu robežas.
Savukārt vientulība ir subjektīvs stāvoklis – nošķirtības, atstātības, pamestības sajūta. Vientulību raksturo nojausma, ka sociālo kontaktu skaits vai kvalitāte neatbilst gaidām par to, kādai vajadzētu būt komunikācijai ar apkārtējiem. Tātad vientuļi varētu justies gan cilvēki, kuri ir sociāli izolēti, gan varētu būt sajūta: "Es esmu vientuļš pūlī". Piemēram, situācijas, kur cilvēks ir pārvācies uz dzīvi jaunā vietā, kādreizējais atbalsta aparāts ir palicis dzimtajā pilsētā, bet jauni sociāli kontakti vēl nav nodibināti.
Iespējams, jūtoties vientuļi, cilvēku ieskauj kupls ģimenes pulks, ar kuru ir gadu gaitā briedušas un mezglojušās sarežģītas attiecības, tādēļ tuvas un dziļas attiecības neveidojas.
Ja cilvēks dzīvo viens un strādā attālinātu darbu, kas neparedz komunikāciju ar citiem, tā varētu būt sociāla izolētība, bet ne obligāti vientulības situācija, jo katram ir sava "sociālā baterija" un, iespējams, šāds cilvēks jūtas piepildīts, mierīgs un drošs esošajos apstākļos, nealkstot pēc jauniem draugiem vai aktivitātēm. Savukārt kādam citam ar plašu draugu loku esošās attiecības var šķist seklas un maznozīmīgas, vēloties dziļākus un tuvākus kontaktus. Tātad sociālo kontaktu skaits nedefinē ilgstošu vientulības sajūtu.
Kādēļ veidojas vientulības izjūta?
Atsvešinātības un atšķirtības sajūtu veicina gan palaidējmehānismi, gan riska faktori. Trigeri ir būtiskas pārmaiņas dzīvē, kas, kombinējoties ar riska faktoriem, iedarbina ilgstošu vai grūti izturamu vientulības sajūtu. Šīs pārmaiņas var būt gan baudāmu emociju pielādēti un gaidīti notikumi, piemēram, universitātes pabeigšana vai kopdzīves uzsākšana ar partneri, gan neprognozējami, traumatiski brīži vai periodi – šķiršanās, darba zaudēšana, sociālās identitātes pārmaiņas, finansiālās stabilitātes sabrukums.
Līdzīgi kā vientulības palaidējmehānismi, arī riski ir plaši – sociālais klimats, dzīves apstākļi, partnerattiecību esamība un kvalitāte, veselības stāvoklis, tostarp psihiskā veselība, darba atmosfēra, sociālo tīklu lietošanas paradumi digitalizētas komunikācijas laikmetā un migrācija.
Vientulība var izvēlēties arī jaunus cilvēkus
Vientulības epidēmija skar visu pasauli – tā secināts plašā 2022. gadā publicētā pētījumā, kurā iekļauti dati par 113 valstīm vai teritorijām.
PVO uzsver, ka vientulība un sociāla izolētība ir arvien augstāka sabiedrības veselības prioritāte. Lai gan PVO atzīst, ka visdrīzāk vientulība ir statistiski mērāma lielākos skaitļos, aptuveni 5–15% pusaudžu piedzīvo vientulības sajūtu, bet sociāla izolētība piemeklē katru ceturto cilvēku lielākā vecumā globālā mērogā.
Eiropā zemākie vientulības rādītāji ir Ziemeļeiropā (aptuveni 3–5 % dažādās vecuma grupās), bet augstākie – Austrumeiropā, kur vidēja vecuma pieaugušajiem vientulība novērojama teju 10% gadījumu, bet vecākiem cilvēkiem – vairāk nekā 20% iedzīvotāju.
Vientulība ir ievērojamāka sievietēm, kuras nav partnerattiecībās, dzīvo vienas un kurām nav bērnu, – tā vēsta pirmspandēmijas pētījums par Vācijas populāciju. Arī Latvijā pandēmijas sākumā publicētā pētījumā secināts, ka vientuļākas jūtas jaunas sievietes, kurām nav bērnu, taču pretēji Vācijas datiem Latvijā tās ir sievietes, kuras ir precējušās vai dzīvo kopā ar partneri. Kā arī trešdaļa aptaujāto atzinusi – vientulība piemeklē regulāri.
Tātad apkopjot – zinātniskā literatūra demonstrē, ka visvientuļāk jūtas divas iedzīvotāju grupas: 18–29 gadu posmā un 65–79 gadus veci cilvēki. Jaunākā vecuma grupa, iespējams, saskaras ar profesionālās identitātes meklējumiem un attiecību veidošanas līkločiem, bet vecākā – ar izaicinājumiem, ko ietver neizbēgami zaudējumi un potenciāla veselības pasliktināšanās, un šie visi ir faktori, kas identificēti kā varbūtēji vientulības riska faktori.
Atšķirtības sāpes pielīdzināmas fiziskam ievainojumam
Konstantai sociālai videi ir izšķiroša nozīme cilvēka agrīnās attīstības laikā. Droša piesaiste, jūtīgs, mazuļa vajadzībām pieskaņojies aprūpētājs un pamatvajadzību stabila apmierināšana rada substrātu turpmākai attīstībai. Raugoties plašākā perspektīvā, cilvēks piedzimstot ir nepasargāts un pilnīgi atkarīgs no ārējas aprūpes. Vēlāk, strauji pieaugot autonomijai, piemēram, pusaudža vecumā, īpašu nozīmi iegūst sociāla kopa ārpus ģimenes – draugi, kas palīdz atdalīties un iemantot sociālā atbalsta funkciju turpmākajai dzīvei.
Ņemot vērā izteikto atkarību no sociālajām saitēm dažādos vecumposmos gan cilvēkiem, gan citiem zīdītājiem, neirozinātņu pētījumos parādās ideja, ka
fiziskas sāpes un sociālas sāpes smadzenes apstrādā līdzīgos reģionos un neironu savienojumos.
Sociālas sāpes ir saistītas ar distanci no emocionāli nozīmīgiem cilvēkiem un cilvēku grupām, kā arī reālu vai iztēlotu sociālās vērtības vai saiknes zudumu – piemēram, atraidījumu vai kaunpilnu pazemojumu pēc kādas publiskas neveiksmes. Savukārt fiziskas sāpes veidojas īsta vai potenciāla audu bojājuma gadījumā. Tātad šos fizioloģiski un psiholoģiski šķietami atšķirīgos stāvokļus saista līdzīgi procesi galvas smadzenēs, un tas varētu izskaidrot, piemēram, kādēļ sociāla atbalsta klātbūtnē samazinās fiziskās sāpes un kāpēc tik svarīga ir tuvinieku klātbūtne slimnīcā.
Vientulības ietekme uz veselības stāvokli
Sociālu kontaktu trūkums ietver tikpat augstu vai augstāku risku kā citi būtiski veselību ietekmējoši faktori – smēķēšana, pārmērīga alkohola lietošana, aptaukošanās, mazkustīgs dzīvesveids un gaisa piesārņojums. ASV galvenais ārsts Viveks Mērtijs (angļu val. – Surgeon General of the US, Dr. Vivek Murthy) savā ziņojumā 2023. gadā uzsvēris – sociāla atrautība var paaugstināt pāragras nāves risku tikpat lielā apmērā kā ik dienu izsmēķētas 15 cigaretes.
Turklāt vientulība postoši ietekmē veselību un mirstību, it īpaši vīriešiem. Sāpīga, hroniska vienatnes sajūta pazemina pašvērtējumu un ierobežo efektīvu stresa pārvarēšanas stratēģiju pielietošanu, kas papildus veicināt hroniska stresa negatīvo ietekmi.
Tāpat vientulības sajūta tiek saistīta ar distresu – vairāk nekā pusei cilvēku, kuri ir vientuļi, ir paaugstināti depresijas rādītāji, vientulība paaugstina trauksmes līmeni un ietekmē pašnāvības domas.
Kādā apjomīgā pētījumā, kurā pirmspandēmijas periodā apskatīti Vācijas iedzīvotāji, noskaidrots, ka suicīda domas bijušas septiņas reizes biežāk cilvēkiem, kas jutušies vientuļi, salīdzinot ar tiem, kuriem vientulība nav novērota. Jāņem vērā, ka vientulības sajūta var būt izolējoša un veicināt psihiskās veselības pasliktināšanos, kā arī otrādi – psihiski traucējumi var būt izolējoši un likt atsvešināties. Piemēram, izteikts bezmiegs tiek saistīts ar pastiprinātu vientulības sajūtu. Kā arī cilvēkiem ar depresiju, kuri savu sociālā atbalsta aparātu izjūt kā nepietiekamu, ir zemāka sociāla funkcionēšana un izaicinošāka atveseļošanās gaita.
Gan sociālo kontaktu kvalitātes, gan kvantitātes trūkums negatīvi ietekmē imūnistēmas funkcijas, veicina kognitīvo funkciju samazināšanos, paaugstina kortizola (aut. – stresa hormona) līmeni un asinsspiedienu.
Sociāla izolētība un atsvešinātības sajūta veido apstākļus, kas negatīvi ietekmē sirds un asinsvadu sistēmas veselību – ir lielāka iespēja, ka cilvēks smēķēs, būs fiziski mazāk aktīvs un saskarsies ar aptaukošanos. Šāda saikne darbojas arī otrā virzienā – siltas, tuvas un pilnvērtīgas attiecības stimulē adaptīvākas dzīvesveida izvēles.
Noskaidrots, ka gan vientulība, gan sociāla izolētība par 30–50% paaugstina kardiovaskulāro notikumu risku – miokarda infarktu, insultu, stenokardiju. Turklāt gados vecākiem cilvēkiem sociāla izolācija vai vientulība tiek saistīta ar 50% augstāku demences risku.
Nākamajā rakstā šajā sērijā aplūkosim praktiskas pieejas vientulības mazināšanai, izgaismojot ceļu uz dziļāku, siltāku un nozīmīgāku komunikāciju.
Risinājumi
Vientulība nav tikai sociāla problēma, kuras risinājums visiem ir vienāds. Cilvēkam gados ar traucētu dzirdes funkciju vientulību varētu mazināt pielāgots dzirdes aparāts, bet pusaudzim, kurš piedzīvo kiberbulingu, būs nepieciešams emocionāls atbalsts, iespējams, vides maiņa un psihoterapeitiska intervence. Savukārt cilvēks, kurš ar vientulību saskaras disfunkcionālā ģimenē vai partnerattiecībās, meklēs atšķirīgu pieeju, salīdzinot ar to, kurš jūtas vientuļš darba kolektīvā.
Tā kā vientulība ir universāla pieredze un to var ierosināt šķietami ikdienišķi faktori vai gaidāmas pārmaiņas, nozīmīga ir indivīda spēja regulēt emocijas, kas var kalpot kā aizsargs pret vientulības izjūtu.
Justies noderīgam ir svarīgi – piemēram, Apvienotajā Karalistē nesen veiktā pētījumā secināts, ka augstāki mājsaimniecības ienākumi, darbs vai mācības Covid-19 laikā bijuši saistīti ar zemākiem vientulības rādītājiem.
Tātad sociālas izolētības subjektīva sajūta ir sociāls un psiholoģisks fenomens, kas ietver daudzslāņainus risinājumus un atbildes.
