Troksnis uz ielas, troksnis darbavietā, skaļa mūzika austiņās un pat šķietami nejūtami vienmērīgi fona trokšņi, ko visapkārt rada tehniskas ierīces, ventilācijas sistēmas… Gadsimts, kurā dzīvojam, ir skaļš, jo īpaši pilsētās. Klusums kļūst par luksuss preci, kas pamazām sāk izzust.
"Šobrīd ir šis jēdziens "trokšņu piesārņojums", un tas noteikti ir būtisks. Pasaules Veselības organizācija arī uz to ir vērsusi uzmanību un izstrādājusi vadlīnijas, kādam būtu jābūt ieteicamajam fona troksnim, lai tas nekaitētu cilvēka veselībai.
Rekomendējamais trokšņa līmenis dienā būtu zem 53 decibeliem, naktī zem 45 decibeliem, lai nebūtu kaitīgās ietekmes," skaidroja Sumeraga.
Divi lielākie trokšņu avoti ir lielceļi un dzelzceļš, ap kuriem pēdējos gados gan pasaulē, gan Latvijā tiek konstruētas dažāda veida trokšņus slāpējošas sienas.
Troksnis var atstāt ietekmi uz cilvēka veselību gan tad, ja vienreiz pēkšņi ir stipri par skaļu, gan tad, ja ilgstoši ir nedaudz, bet tomēr virs rekomendētā skaļuma līmeņa.
"Troksnis mums uzreiz asociējas ar kaut ko sliktu, bet kaitīgs var būt arī tāds skaļums, kas ir ļoti patīkams. Piemēram, mūzika ir ļoti skaista, bet, ja tā ir par skaļu, tā kaitē. Tāpat arī svarīgi, cik tas ir ilgstoši. Ja skaļums ir īslaicīgs un vienreizējs, būs citādāka iedarbība, varbūt pat mazāk bojājoša nekā tad, kad skaļuma līmenis būs nedaudz pārsniegts, bet ilgstoši. Tad nav iespējams organismam atpūsties un atjaunoties," skaidroja Sumeraga.
Mūsu ausis ir kā spēkstacijas, kas pārvērš mehānisku skaņas vilni elektriskā impulsā. Ja mehāniskais impulss būs pārāk spēcīgs, iekšējās auss mehānisms tiks bojāts un auss vairs nespēs veikt savu darbu.
"Eiropas Savienībā ir ļoti labi, jo mēs nemaz nevaram iegādāties tādas viedierīces, kurās mēs varētu uzgriezt pārāk skaļi mūziku vai citas skaņas, nesaņemot par to brīdinājumu. Ja mēs mēģināsim telefonā vai citā ierīcē uzgriezt skaļumu virs 80 decibeliem, uzreiz saņemsim brīdinājumu par to, ka tas varētu kaitēt mūsu dzirdei, lai apdomājam vēlreiz, vai mēs gribam to darīt. Šajā brīdinājumā vajadzētu ieklausīties," norādīja Sumeraga.
Lai parūpētos par sevi šajā skaļajā gadsimtā, Sumeraga ieteica:
- Pirmkārt, atpūsties klusumā un novērtēt klusumu. Ir cilvēki, kuriem ir grūti iemigt, tāpēc viņiem fonā vienmēr skan televizors vai radio. Jāuzliek iestatījumi tā, lai ierīces pēc kāda laika tomēr izslēdzas, lai ļautu sev luksusu – gulēt klusumā.
- Noteikti arī pēc darba, atnākot mājās, vismaz nedaudz jāatpūšas klusumā.
- Nedrīkst aizmirst izbaudīt arī skaņu – ik pa laikam jāaiziet uz labu koncertu izbaudīt to, ko var sajust tikai ar dzirdi.
Ja tomēr dzirdes problēmas jau ir radušās, svarīgi par tām laikus vērsties pie ārstiem, jo tas nav nekas tāds, no kā būtu jākaunas – dzirdes traucējumi var rasties visiem jebkurā vecumā.
"Redze un dzirde mums sāk novecot, kolīdz piedzimstam. Tādā ziņā tā nolietojas jau no paša sākuma, bet, lai mēs varētu runāt par vecuma vājdzirdību, to tomēr tad, kad ir vismaz 60 gadi un vairāk. Bet arī tas nav atkarīgs no vecuma, bet gan no specifiskiem dzirdes traucējumiem un audiometrijas. Es ļoti gribētu uzsvērt, ka dzirdes traucējumi nav tikai veciem cilvēkiem, dzirdes traucējumi var būt pilnīgi jebkurā brīdī un jebkurā vecumā," uzsvēra Sumeraga.
