Kur meklēt palīdzību aizdomās par pēcdzemdību depresiju:
- Pie sava ģimenes ārsta.
- Pie ārsta psihoterapeita, psihoterapijas speciālista vai psihologa. Pieejamas valsts apmaksātas konsultācijas ar ģimenes ārsta nosūtījumu.
- Pie psihiatra. Nosūtījums nav vajadzīgs. Depresijas gadījumā ārstēšanās pie psihiatra, kurš ir līgumattiecībās ar Nacionālo veselības dienestu, ir bezmaksas.
- Bezmaksas krīzes konsultāciju tālrunis 116123
- Valsts apmaksātu speciālistu saraksts skatāms NVD vietnē.
- Akūtos gadījumos jāvēršas pēc neatliekamās medicīniskās palīdzības.
Lasi arī: Jauno vecāku psihiskā veselība pēcdzemdību periodā
Izpildi testu! Pēcdzemdību depresijas noteikšanas palīgs
Avots: SPKC
"Mazuļa ienākšana ģimenē apgriež kājām gaisā visu pazīstamo pasauli," viņa norādīja, uzsverot, ka līdzās priekiem var parādīties arī citas emocijas, un tieši paši tuvākie cilvēki būs tie, kas var pamanīt izmaiņas māmiņas uzvedībā – vai viņa ēd, guļ, kā viņa runā, vai ir saglabājies kaut kas, kas viņai patīk, vai ir kādas intereses.
Viņa ieteica uzdot jautājumu jaunajiem vecākiem, – tostarp tēviem, jo arī viņus var skart pēcdzemdību depresija, – kā tu patiešām jūties? Un noklausīties atbildi uz šo jautājumu.
Parravani piebilda, ka ne vienmēr jaunie vecāki gadījumos, ja piedzīvo pēcdzemdību depresiju, var atzīt, ka kaut kas nav kārtībā, jo šim traucējumam līdzās nāk "maskas uzvilkšana", lai notēlotu, ka viss ir labi, tāpēc viņa ieteica aizdomu gadījumā nepadoties un turpināt jautāt, atgādināt par sevi un atgādināt, ka otrs nav viens.
Biedrības dibinātāja atzina, ka arī pati pirms vairāk nekā desmit gadiem saskārās ar pēcdzemdību depresiju – to diagnosticēja, kad viņas pirmajam dēlam Oskaram bija 10 mēneši.
Viņa bija piedzīvojusi traumatiskas dzemdības, kas arī nobruģēja ceļu uz pēcdzemdību depresiju. Vienlaikus intervijas laikā Parravani uzsvēra, ka šis traucējums var skart ikvienu neatkarīgi no izglītības, pieredzes, rocības un matu krāsas. Runājot par savu pēcdzemdību depresijas pieredzi, viņa sacīja, ka pēc bērna dzimšanas kļuva arvien noslēgtāka, viņu tracināja bērna raudas, bija miega trūkums, apetītes trūkums, liela trauksme, ka kaut kas notiks ar bērnu.
"Oskaram bija 10 mēneši, kad es sevi arvien vairāk pieķēru pie tā, ka man ir arvien vairāk pašnāvības domu," viņa sacīja, norādot, ka pie ģimenes ārsta vērsās tad, kad, stāvot uz vilciena platformas un redzot tuvojošos vilcienu, viņu ļoti nobiedēja prātā uzplaiksnījusi doma, ka pietiek tikai paspert soli, lai šīs ciešanas izbeigtos. Tolaik vērsties pēc palīdzības viņu pamudināja arī aprūpes persona, kas nāca vizītēs uz mājām.
Uzsākot ārstēšanu, viņa piedzīvoja arī divus atkritienus, jo, sajūtoties labāk, pārtrauca lietot ārsta nozīmētās zāles – tas, kā skaidroja Parravani, visticamāk, paildzināja viņas cīņu ar pēcdzemdību depresiju, kuru par uzveiktu viņa varēja uzskatīt bērna četru gadu vecumā.
Plānojot otro bērnu, bailes no scenārija atkārtošanās bija lielas, tāpēc Parravani visu grūtniecības laiku gāja terapijā un turpināja to darīt līdz otrā bērna sešu mēnešu vecumam. Bija brīži, kad šķita, ka depresija ir klāt, tomēr tā bija viltus trauksme, ko radīja grūtākas dienas vai nedēļa. Biedrības dibinātāja uzsvēra – sliktāks īslaicīgs posms obligāti nenozīmē, ka tā ir pēcdzemdību depresija, taču tad, ja šīs sajūtas ievelkas un ir, piemēram, divas nedēļas, būtu jādodas pie ārsta, lai tas izvērtē.
"Teikšu atklāti, es arī biju viens no cilvēkiem, kas neticēja psihiskās veselības traucējumiem. Man šķita, ka tas ir slinkums, nespēja saņemties. Mūsdienu sabiedrībā saprašana par psihisko veselību mainās. Man ir liels prieks, ka arī bērni un pusaudži vairāk runā par šo tēmu un nevairās meklēt palīdzību, ja tas ir nepieciešams. Bet lielu daļu nomāc stigma," viņa teica, norādot, ka nereti, ciešot no šādiem traucējumiem, nākas dzirdēt ierosinājumus saņemties vai norādes, ka kaimiņienei dzīvē gājis vēl grūtāk.
Parravani arī pauda, ka viņas pārstāvētā biedrība ikdienā saņem vēstules no jaunajām mammām un dažreiz arī tēviem, un biedrība sniedz emocionālo atbalstu, iedrošinājumu, ka viņi šajā ceļā nav vieni. Lai arī pirms vairākiem gadiem biedrība varēja nodrošināt arī apmaksātas terapijas, tomēr šobrīd resursu trūkuma dēļ tas vairs netiek darīts. Tomēr biedrība var palīdzēt, uzklausot cilvēku sajūtas un kopīgi izdomājot, kur vērsties pēc palīdzības un kā rīkoties.
KONTEKSTS:
Jautājumi par pēcdzemdību depresiju kļuva aktuāli pēc tam, kad novembra pirmajā nedēļā pazuda jaunā māmiņa Anna Jansone ar dažus mēnešus vecu zīdaini. 2. novembrī meža masīvā Jelgavas novadā, Valgundes pagastā, policijas darbinieki atrada nomas automašīnu "Toyota Corolla", kuras salonā pazudušais zīdainis atradās miris.
Tikmēr sievietes meklēšana turpinās. Mirušā zīdaiņa tēvs sociālajos tīklos stāstīja, ka viņa dzīvesbiedre nopietni cīnījusies ar pēcdzemdību depresiju.
No pēcdzemdību depresijas cieš 10% jauno māšu, kas Latvijā nozīmē 800–1600 šīs slimības skarto gadā. Savukārt Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā gadā pēc palīdzības vēršas vien desmit sievietes ar pēcdzemdību depresiju, iepriekš norādījis profesors Elmārs Rancāns.
