Ir ģimenes, kurās vecāki pat nepamana, ka skolā uzdod mājasdarbus – bērni skolotāja prasīto paveic patstāvīgi un ātri un paspēj gan pilnveidot savas prasmes dažādos pulciņos, gan atpūsties kopā ar draugiem.
Taču ir arī tā, ka skolā uzdotie mājasdarbi pārtop par vakara pasākumu visai ģimenei: vecāki mēģina veiksmīgi vai mazāk rezultatīvi bērnu motivēt izdarīt skolā uzdoto, un šo procesu pavada strīdi un pēc tam slikts noskaņojums visiem iesaistītajiem.
Rīgas Centra Humanitārās vidusskolas sākumskolas skolotāja, sākumskolas mācību priekšmetu jomas koordinatore Gita Tamaša-Blekte norādīja, ka mājasdarbi ir vajadzīgi, lai stundā iemācīto nostiprinātu un dabūtu savā ilglaicīgajā atmiņā. Matemātika, dabaszinātne un valodas – tur bez mājasdarbiem neiztikt.
Savukārt Draudzīgā aicinājuma Cēsu valsts ģimnāzijas direktors Oskars Kaulēns uzsvēra, ka noteiktās situācijās bez mājasdarbiem var iztikt – viņš neatbalsta pieeju, ka, tēmai beidzoties, obligāti ir kaut kas jāuzdod mājās, jo bieži šādiem mājasdarbiem nav funkcionālās jēgas.
"Es esmu pats no tiem, kas saka, ka bez mājasdarbiem mierīgi var dzīvot noteiktās situācijās. Ir situācijas, kurās tie mājas uzdevumi ir kritiski svarīgi, bet mums būtu izglītības sistēmā tieši jāpavētī, kuros brīžos tiem ir pievienotā vērtība un kuros brīžos tā ir vienkārša skolēnu nodarbināšana," norādīja Kaulēns.
"Piemēram, mājasdarbam ir funkcionāla jēga, ja es zinu, ka es nākamajā stundā ļoti detalizēti un fundamentāli to izmantošu.
Respektīvi, ja es zinu, ka mēs strādāsim mācību stundās pie projekta darba, kuram būs liels apjoms, un skolēnam nebūs laika iekļauties tajā laikā, kas ir atvēlēts mācību stundā. Tad, visticamāk, ir labi, ka viņam ir iespēja jau mājās sākt kaut ko darīt," viņš minēja piemēru.
Tāpat mājasdarbiem ir jēga, ja skolotājs redz, ka skolēni stundās laika trūkuma dēļ nenonāk līdz sasniedzamajam rezultātam.
Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes 2. līmeņa profesionālās augstākās izglītības studiju programmas "Skolotājs" direktore, asociētā profesore Ieva Margeviča-Grinberga uzsvēra, ka pētījumi liecina – korelācija starp mājasdarbiem un skolēnu sniegumu reāli parādās tikai vidusskolā. Savukārt ļoti maz pētījumu liecina, ka līdz tam mājasdarbiem ir būtiska jēga.
"To mēs arī Somijas izglītība sistēmā varam redzēt, ka lielāka jēga ir, ja bērns pavada to laiku, kaut vai aizejot ar vecākiem uz muzeju, vai skatoties, vērojot dabu. Tā viņš iegūst fantastiski daudz zināšanas, kas būs noderīgas, jo viņš būs izgājis ārā, būs reāli redzējis dzīvi, kas notiek," skaidroja Margeviča-Grinberga.
Viņa norādīja, ka pat matemātiku var mācīties, piemēram, darbojoties virtuvē ar svariem, angļu valodu var apgūt, skatoties video.
"Tātad vērtīgi ir mājasdarbi, kas motivē, nevis ir vēl viena liela emocionāla un fiziska slodze," secināja profesore.
Tamaša-Blekte gan uzsvēra, ka šāds piemērs noder tikai noteiktās situācijās un mācību priekšmetos, bet ir zināšanas, kuras nevar apgūt citādi, kā veicot konkrētas darbības.
"Viss jau ir ļoti skaisti, ja tas ir 1. klases uzdevums – mājās saskaitīt mammai uz galda tomātus un gurķus, bet jau 4. klasē matemātikā ir jāmācās, piemēram, reizināšana vai dalīšana rakstos ar divciparu vai trīsciparu skaitļiem, un tas jau prasa noteiktu algoritmu, noteiktu, precīzu darbību secību ievērošanu," skaidroja Tamaša-Blekte.
Vienlaikus viņa piekrita, ka svarīgs aspekts ir, kā mājas darbs tiek uzdots – vai tas ir obligāts, vai skolēnam jāizdara pēc iespējas vairāk, vai skolēnam tiek izskaidrots, kā tas ietekmēs sasniedzamo rezultātu.
"Manuprāt, viss ir atkarīgs no tā, ko mēs gribam – vai lai bērns atnāk uz skolu, labi pavada laiku skolā un labi jūtas, un mēs mājās nedarām neko, jo mēs taču esam vecāki un mums nevajadzētu ar bērniem bojāt attiecības, lai tās bojā skolotāji (tas ir citāts no vecāku sarunām).
Vai mēs tomēr gribam, lai tas mūsu bērns kaut ko iemācās, lai mācību process viņam aiziet mazliet raitāk – jo tam vajag gan skolotāja prātīgu iesaistīšanos, gan vecāku atbalstu," uzsvēra Tamaša-Blekte.
Margeviča-Grinberga vērtēja, ka mājasdarbi ir nepieciešami tikai tad, ja tiem ir redzama funkcija, kā arī, ja visi kopā uzdotie mājasdarbi neaizņem tik ilgu laiku, ka bērniem rada pārāk lielu slodzi, ņemot vērā, ka lielākā daļa bērnu pēc skolas jau ir iesaistīti interešu pulciņos.
"Ir būtiski, vai mēs ievērojam un visi skolotāji kopā paskatāmies, cik tas, ko mēs uzdodam kopā, prasa laiku. To pētījumi rāda kā vienu no lielākajām problēmām. Vai to kāds paskatās, paskaita? Man citreiz liekas, ka ne, jo man pašai ir gausais bērns, kuram nepatīk pildīt mājasdarbus, un tas tiešām reizēm pārvēršas vakarā par murgu visai ģimenei, jo mājasdarbu ir tik daudz, ka viņš jau no tā vien bieži negrib neko vairs darīt," viņa skaidroja.
Savukārt Kaulēns atgādināja, ka neatkarīgi no tā, skolēnam mājasdarbi tiek uzdoti vai ne, vecāki nevar izvēlēties distancēties no skolas un tajā esošajām problēmām. Vecākiem katru vakaru tāpat būtu jāatrod laiks sarunāties ar bērniem par mācīšanos, uzdodot jautājumus – kā tev gāja skolā? Ko tu iemācījies? Kas tev sagādāja grūtības? Kaulēns uzsvēra, ka nevar būt tā, ka skola ir viena pasaule, bet mājās ir pavisam cita – vecākiem jābūt informētiem par bērnu skolas gaitām, tajās jāatbalsta.
