Bērnu audzināšanas situācija valstī
2021. gadā joprojām viens no biežāk minētajiem iemesliem, kāpēc bērni un pusaudži zvanījuši uz Uzticības tālruni, ir vardarbība, liecina Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas 2021. gada publiskais pārskats. Salīdzinot ar 2020. gadu, gadījumu skaits, kad Uzticības tālrunī tiek saņemta informācija par emocionālu vardarbību ģimenēs, ir strauji pieaudzis, bet nedaudz samazinājies zvanu skaits par fizisko vardarbību. 2021. gadā kopumā tika saņemti 1115 zvani par vardarbību ģimenē, savukārt 2020. gadā – 774 zvani, tātad 2021. gadā zvanu skaits par vardarbību ģimenē ir pieaudzis.
Labklājības ministrijas publicētajā bukletā "10 soļi veiksmīgai bērnu audzināšanai" norādīts, ka nereti bērni pat nesaprot, par ko tiek sodīti, un šādas situācijas visbiežāk rodas tad, kad bērns tiek sists vai pērts, – bērns kļūst pārāk dusmīgs vai satraucies, lai spētu skaidri izpaust savas domas. Latvijas valdība seko Apvienoto Nāciju konvencijai par bērnu tiesību aizsardzību, kas paredz katra bērna tiesības, tostarp būt aizsargātam no fiziskas un psiholoģiskas vardarbības, kā arī pazemošanas.
Soda būtība
Sods pēc būtības ir "samaksa" par to, ko esi izdarījis vai kā rīkojies. Izdaru labu – saņemu apbalvojumu, izdaru sliktu – saņemu sodu. Atbilstošs sods ir tāds, kurš ir adekvāts nodarījumam un atbilstošs bērna vecumam.
Miesassodu piemērošanu komentē arī psiholoģe, sistēmisko risinājumu konsultante, pasaku terapeite un biedrības "Radošais psiholoģijas centrs ģimenei" valdes priekšsēdētāja Iveta Gēbele.
"Vispirms jāsaprot, kas tad īsti ir "miesassods"? Ja sods ir samaksa par kaut ko, tad varam saprast –
ja esmu izdarījis kaut ko tādu, par ko mani mīl – "samaksa miesai" ir apskāviens, glāsts, buča, savukārt tad, kad kļūdos, "samaksa miesai" ir atvairījums, sitiens, atgrūšana.
Saņemot samaksu, cilvēkbērns saprot, kā tiek novērtēta viņa rīcība.
Ķermeniska pieskaršanās bērnam ir vitāli svarīga un vajadzīga. Ja nav labo pieskārienu, bet ir tikai tādi, kuri izraisa diskomfortu, tie paliek ķermeņa atmiņā uz ilgu laiku. Ja ķermenis ir barots ar labajiem pieskārieniem un, piemēram, vienu reizi tiks sapurināts (bet ne sists), lai attaptos un pamanītu, ko dara, traumas nebūs. Bēda būs tad, ja šie pieskārieni, kas tiek saukti par "miesassodiem", ir pārsvarā."
Iemesls, kāpēc vecāki uzliek nesamērīgus un neatbilstošus sodus, visbiežāk ir vecāku bezspēcības un bezpalīdzības izjūta, apjukums, sakrājies stress, ar ko netiek galā.
Visbiežāk tā nav tikai konkrētā bērna rīcība vai uzvedība. Bieži tas ir "pēdējais salmiņš", pie kura vecāki ķeras, kad vairs nespēj kontrolēt savas emocijas.
Kāda atbildība un pienākumi gulstas uz bērnu pleciem
Runājot par bērnu pienākumiem un atbildību, ir jāņem vērā bērnu vecums, fiziskās un mentālās spējas, no kā ir atkarīga spēja uzņemties atbildību. Pienākumam ir jābūt atbilstošam. Ja bērns jau ir piecēlies kājās un sāk patstāvīgi pārvietoties, tas vēl nenozīmē, ka viņš ir jau pielīdzināms pieaugušajam un var uzņemties atbildību.
Vecāki ļoti bieži sagaida no bērniem vairāk, nekā tie ir spējīgi uzņemties.
Šeit nav runa tikai par nenovāktu krūzīti, ābola serdi vai neizpildītiem mājasdarbiem. Piemēram, tipisks piemērs varētu būt, kad ģimenē ienāk otrs bērniņš, tad vienā dienā divgadnieks vai trīsgadnieks "izaug" par lielo brāli vai māsu, no kura tiek sagaidīta pārlieku liela atbildība.
"Pašu pieaugušo steiga liek viņiem pāragri pieņemt par normu to, ja bērns vienu reizi ir pats saģērbies, sakārtojis savas mantiņas, izrādījis iniciatīvu palīdzēt virtuvē. Teiktais "re, tev izdevās vienu reizi, tu vari, un tas tagad būs tavs pienākums" bērnu sabiedē un motivāciju nobremzē.
Mazam bērnam attīstību drīzāk veicinās spēle, nevis centīga pienākuma apziņas ieaudzināšana. Tas, kas būs jau viņa psihē nostiprinājies kā paradums, paliks stabilāks nekā bailes no soda,"
norāda psiholoģe.
Arī Labklājības ministrijas informatīvajā bukletā uzsvērts, ka bērnam jāuzstāda atbilstošas prasības – tām jābūt saprātīgām un atbilstošām bērna vecumam un situācijai, piemēram, ja bērns ir slims vai noguris, tas var prasīt vairāk apkārtējo pacietības nekā ierastā situācijā.
Kā risināt neapmierinošu bērna uzvedību
Ja bērns uzvedas neadekvāti un agresīvi, vislabāk bērnu nevis pārpludināt ar pamācošiem vārdiem un moralizēšanu, bet apstādināt ar stingru ķermenisku pieskārienu, tādā veidā pasakot "stop". Piemēram, rokas satveršanu.
Arī aizlieguma sodi, tādi kā mantu noņemšana, saldumu un viedierīču nedošana, uz bērna uzvedību var atstāt vēlamo iespaidu, izņemot gadījumus, ja uzliktais aizliegums ir neadekvāts (tu vairs nekad netiksi/nedabūsi) un ja pieaugušais konsekventi pats to ievēro.
"Ja bērna dusmu un agresiju izvirdumi ir regulāri un vecāki vairs ar tiem netiek galā, ieteicams meklēt speciālista palīdzību. Tomēr nevis aizvest tikai bērnu, bet gan atzīt, ka problēma nav tikai bērnā, un meklēt palīdzību arī sev, lai atrisinātu savu bezpalīdzības situāciju,"
stāsta Gēbele.
Dažreiz vecākiem šķiet, ka pēršana ir efektīva audzināšanas pieeja, bet nereti, regulāri pielietojot šādu metodi, vecākiem katru reizi rodas vēlme sist arvien stiprāk un stiprāk, lai iegūtu rezultātu. Arī nemitīga kliegšana un kritizēšana bērnā var izraisīt emocionālus traucējumus, tāpēc neviens no šiem minētajiem soda mēriem nav bērniem piemērots, uzsvērts Labklājības ministrijas informatīvajā bukletā par bērnu audzināšanu.
Raksta pirmpublikācija LSM.lv 2022. gada 10. oktobrī.
