Šķiroties pāris iziet cauri dažādiem posmiem. Šķiršanās ir zaudējumi – pāris zaudē attiecības, cerības, gaidas. Pāris iziet cauri krīzei, kas saistās ar šoku, noliegumu, krīzi, distancēšanos. Ir dusmas, aizvainojums, skumjas, bēdas, sēras – smagais un grūtais tādu emociju spektrs, no kurām ir grūti izvairīties, – šīs emocijas skar ne tikai vecākus, bet arī bērnus.
Bērniem ir bail, kad dzird strīdus, konfliktus, nesaskaņas. Bērni jūtas vainīgi, jo domā, ka tā varbūt arī viņu vaina, viņi var noslēgties sevī. Bērni iziet cauri visām šīm emocijām, skaidro kognitīvi biheiviorālā psiholoģe Gunita Kleinberga.
Ievas Salmanes šķiršanās pieredze nav bijusi viegla, viņa centusies bērnus pēc iespējas pasargāt un neiesaistīt, pieklusinot savas šķiršanās emocijas. Laulība tika šķirta pirms 10 gadiem, bet kaut cik labas un normālas attiecības sākās pēc septiņiem gadiem kopš laulības šķiršanas. Vienā brīdī tas norimst, skaidro Ieva, iespējams, arī tāpēc, ka bija cenšanās izturēties pēc iespējas iecietīgāk pret partneri.
Ieva uzskata, ka ir tiešām sarežģītas šķiršanās - vecāki bērnu klātbūtnē apsaukā viens otru, vaino dažādās rīcībās, nostāda bērnus pret otru vecāku – tās ir tās briesmīgās izpausmes, kā vecāki mēdz rīkoties.“Šķiroties šķiet, ka cilvēki zaudē skaidro saprātu,” skaidro Ieva Salmane.
Psiholoģe īpaši uzsver: divi cilvēki, kuriem ir kopējs bērns, - šķiroties par bērnu atbild abi.
Jāapzinās, ka šķirties nebūs viegli, kādu laiku būs ļoti grūti, jo pārmaiņas visiem ir grūtas. To arī svarīgi neslēpt no bērniem, jo viss jau mainās.
Oskars Priede ir šķīries, bērni dzīvo pie mammas pēc šķiršanās, brīvdienu režīmā pie tēva. Tēvs uzskata, ka visa pamatā ir cienīt sevi, ja necieni sevi, tad atļaujies bērnu klātbūtnē vai bez viņiem kādas sliktas emocijas un vārdus.
Gunita Kleinberga pauž, ka ilgtermiņa pētījumi rāda - ja pēc šķiršanās bērns neuztur attiecības ar vienu no vecākiem, pamazām attiecības pazūd pavisam, bērniem, kuru vecāki ir šķīrušies un nav labas savstarpējās attiecības, ir sliktāki mācību sasniegumi, sociālās prasmes un spēja tikt galā ar krīzes situācijām. Sekas var parādīties uzreiz vai ilgtermiņā, piemēram 20 gadu vecumā.
Ir svarīgi atdalīt: vecāki kā pāris un vecāki kā vecāki – vecāki saviem bērniem paliek vecāki uz visu mūžu.
Lai cik grūti tikt kādām lietām pāri, jāpiedomā - vai no vecāku rīcības necieš bērni. Lielu lomu spēlē emocijas, jo aizvainojumā un dusmās nerīkojas apzināti, bet emociju vadīti. Vecākiem jāspēj kopā saprast, ko darīs labu bērniem, jāspēj runāt par lietām, kas saistās ar vecāku lomu – noteikumiem, struktūru, gādību.
