Runājot par bērna rotaļām ar ieročiem, jāņem vērā robeža starp spēli un realitāti. Jānodala rotaļa no spēka imitācijas. Ja ir brutalitāte un ļaunas izpausmes, tad jādomā, no kurienes tās rodas, tā bērna aizraušanos ar ieročiem un kara spēlēm komentē geštaltterapeite Elīna Zelčāne.
Bērnudārza “Mūsu Poga” dibinātāja Kristīne Apse skaidro, ka bērnudārzā ir noteikums – “bērnudārzā nešauj”. Ieroči pirmsskolā nav vēlami, tāpēc dārziņā to nav. Katru mēnesi vienu reizi bērni drīkst uz dārziņu nest rotaļlietu, rīta aplī to izrāda un stāsta par savu rotaļlietu, bet nedrīkst nest ieročus. Bērnudārza grupās ir noteikumi, tos ierosina un apstiprina visi – audzinātāja un bērni. Bet ir kopējs noteikums – “bērnudārzā nešauj!”.
“Mēs neesam karā,”
pauž Apse.
Kaut šaušana saistās ar vardarbību, karu, tomēr bērniem ir nepieciešamība cīnoties izrādīt spēku. Var novērot bērnu paukošanos ar zariņiem – imitētiem zobeniem.
Nevar nosaukt konkrētu vecumu, kad sākt skaidrot bērnam par karu. Ja bērns saprot, kas ir nāve, tad var skaidrot, ka ierocis var nogalināt. Pirmsskolā par tēmām “karš” un “dzimtenes aizstāvēšana” var runāt ne ātrāk kā no piecu gadu vecuma. Ja vecāki ar savu bērnu pastāvīgi runā, tad šai tēmai sarunās būtu jāuzrodas pašai, uzskata Kristīne Apse.
Rotaļai jābūt ar noteikumiem, robežām, ar sākumu un nobeigumu, tai jābūt koordinētai. Jāatceras, ka bērns atdarina realitāti. Bērnam jāmāca un jāstāsta, kas ir spēle, kas ir īstais karš. Pirmsskolā bērns mācās dzīvi un saprast pasauli atdarinot.
Kristīne Apse kā mamma saviem bērniem ļauj mājās spēlēt savstarpēju kariņu, bet ir jābūt robežām.
"Nav jēgas iebāzt galvu smiltīs un teikt, ka ieroču nav, mēs visi esam pacifisti. Tie ir, tikai nevajag ieroču tēmu un pašus ieročus vulgarizēt līdz tam, ka vecāki pērk divgadniekam, trīsgadniekam tāpēc, ka bērns grib to mantu.
Tālāk vajadzētu padomāt, ja es pērku, es arī zinu, kāda tai mantai būs jēga un kā viņa tiks pielietota. Pretējā gadījumā varam nonākt situācijā, ka bērns uz ielas iet un – piu, piu, piu! – visus nošaušu. Tajā brīdī jādomā, kā uzvedību vērst par sociāli adekvātu," uzskata Kristīne Apse.
Pērkot rotaļlietu, vecākiem jāsaprot, ka ar rotaļlietu bērns atdarinās redzēto.
“Ko mēs gribam, lai bērns atdarina, ja pērkam viņam ieročus?”
jautā Apse.
Pastāv uzskats, ka, spēlējoties ar ieročiem, bērns var kļūt vardarbīgs. Elīne Zelčāne uzskata, ka tad, ja bērns neiemācās atpazīt un kontrolēt savas emocijas, tad tas var novest pie tā, ka pieaugušā vecumā rīkojas destruktīvi.
Radio klausītāji jautā, kā rīkoties vecākiem, ja bērns ļoti vēlas rotaļu ieroci, bet vecāki uzskata, ka bērnam tas nav vajadzīgs.
Kristīne Apse runā no vecāku viedokļa: “Es esmu atbildīga par saviem bērniem, man ir tiesības teikt bērnam “nē” un palikt pie sava lēmuma, paskaidrojot to bērnam.
Es esmu mamma, kas zina, kas manam bērnam ir vajadzīgs.”
