Tā nu, meklējot vietu, kura būtu piemērota filmēšanai, mēs, šķiet, laimīgas sagadīšanās dēļ nonācām labākajā galamērķī, kāds vien iespējams. Jo, kad zvanīju Santai Rubenei, viņa godīgi pateica – es labprāt jūs uzņemtu, tikai nezinu, kad, jo grafiks ir pilns. Bet tā kā mums vēl priekšā bija ārzemju komandējums un attiecīgi pēc tam laiks, kas būs jāpavada mājās, pašizolācijā, tad riskējām nolikt ekskursijas datumu gana tālu uz priekšu, ar aprēķinu – tas būs pēdējā brīdī, bet – paspēsim.
Tiklīdz nonācām lauku sētā “Caunītes”, man uzreiz kļuva skaidrs, kāpēc uz turienes ekskursijām veidojas rindas. Jo tā nav vienkārši vieta, kur cep maizi. Tā ir vieta ar savu īpašo auru, vieta, kas radīta, ieguldot milzīgu darbu, un pats galvenais – vieta, kur viss notiek idejas vārdā, darot to nevis tāpēc, lai pēc iespējas vairāk nopelnītu, bet tāpēc, lai darbs, ko dari, nestu gandarījumu un sildītu sirdi.
“Caunītes” pat nav maizes cepšanas uzņēmums, tā ir lauku sēta ar laviskām tradīcijām, kura celta tieši ar mērķi – parādīt, izglītot, ļaut atklāt un sajust. Un latviskā noskaņa tur valda ne tikai formā, bet arī garā. Kā saka “Caunīšu” saimniece Santa Rubene – mēs šeit visu darām ne tieši tā, kā senos laikos, bet ļoti līdzīgi. Un klēts ar maizes krāsni ir šīs lauku sētas centrālā vieta. Tur Santa ikdienā skolēniem, ģimenēm, kāzu un krustabu godu svinētājiem un citām interesentu grupām piedāvā dažādas aktivitātes atbilstoši latviskajai gadskārtai. Rudeņos tur bērni brauc apgūt zināšanas, piemēram, par labību – pētīt graudus un malt tos rokas dzirnavās. Uz Ziemassvētkiem tur allaž smaržo pēc piparkūkām, jo saimnieces pavadībā ekskursantiem ir iespēja cept īpašās, pildītās piparkūkas. Sarežģītāku darbu kārotājiem tur ir iespēja taisīt puzurus, izšūt latviskās rakstu zīmes vai pat izmēģināt lupatu deķu aušanu trizuļu stellēs. Bet mēs, kā jau sākumā rakstīju, uz “Caunītēm” devāmies, lai iepazītu šīs vietas visvairāk pieprasīto ekskursiju – sava saldskābmaizes kukulīša cepšanu.
Mūs gaidot, Santa jau iepriekšējā dienā bija sagatavojusi maizes putru, jo kā viņa saka – pie īstas maizes ātri tikt nevar. Bet darbiņš, pie kura ķērās bērni un kas viņiem ļoti patika, protams, bija mīklas mīcīšana. Un te arī uzreiz jāsaka – ja ir kāda vieta, kur bērni var atļauties būt bērni, – tā noteikti ir šī. Saimniece pati ir vairāku bērnu mamma, tāpēc labi apzinās, ka pēc katras ekskursijas istaba būs atkal miltu pilna, zeme – sēkliņām piebārstīta un īstā mīcīšana beigās tāpat būs uz viņas pleciem. Un tieši tāpēc, ka viņa par to visu nesatraucas, bērniem šeit maizes cepšana izvēršas aizraujošā piedzīvojumā ar kārtīgu izsmiešanos un reizē – bagātināšanos, redzot un dzirdot , kā process notiek. Pat maizes krāsns kurināšana, tīrīšana un mazgāšana te šķiet kā maģisks rituāls. Un, kad tiekam līdz kukuļu veidošanai, tad arī bērni var izpausties savā radošumā pēc sirds patikas. Turklāt – aizbraukt mājās ar paša cepto kukulīti – kur vēl lielāku prieku!
Tas gan nenozīmē, ka mēs uz vietas nedabūjām maizīti pagaršot! Apēdām gandrīz veselu kukuli, turklāt Martins, kurš ekskursijas sākumā paziņoja, ka saldskābmaizi diemžēl neēdot, beigās teica, ka šī esot garšīgākā maize, ko viņš jebkad ir ēdis. Un tajā es viņam no sirds pievienojos, jo Santas radītā recepte noteikti ir viņas sirds siltuma, personības gaišuma un arī cepējas talantu apvienojums, kam pateicoties beigās tas viss garšo pēc īstas laimes!
Plašāku informāciju par piedāvājumu un iespējām pieteikt ekskursiju meklē mājaslapā.
Raksta pirmpublikācija LSM.lv 2020. gada 28.decembrī.
