Pamanāmākā negatīvā iezīme – socializācijas trūkums
Kā norāda Š. Dubnova Rīgas Ebreju vidusskolas direktore Karīna Brikmane, “dzīvās komunikācijas” trūkums bijis jūtams gan ikdienas darbā ar skolēniem, gan arī kolēģu sapulcēs – lai arī tehniski ar Zoom programmu, kuru izvēlējās lietot vidusskola, daudz problēmu neesot bijis, tomēr klātienes kontakta trūkums bijis jūtams. “Mēs beidzot izjūtam, ko nozīmē komunicēties un saprast, ka tu esi sabiedrības loceklis un dzīvo sabiedrībā, nevis viens četrās sienās,” viņa komentē.
Arī Liepājas Universitātes (LiepU) Humanitāro un mākslas zinātņu fakultātes lektore Linda Zulmane apstiprina šādu kopainas izjūtu – reālas komunikācijas ne vien sadzīves līmenī, bet arī izglītības procesā, īpaši praktiskajos darbos un semināros.
Mārupes Valsts ģimnāzijas vēstures un sociālo zinību skolotājs Rinalds Gulbis atzīst, ka attālinātais mācību process sagādājis virkni grūtību arī apgūstamās vielas apjoma apguvē. Līdzīgi kā Š. Dubnova vidusskolā, arī Mārupē sekots Izglītības un zinātnes ministrijas uzstādījumam necensties par katru cenu apgūt visu mācību vielu.
“Tie ir robi, kas būs jāaizpilda rudens semestrī. Līdz ar to paredzu, ka rudens semestris būs krietni saspringtāks nekā parasti, jo paralēli mācību plānam būs jāiespēj arī neapgūtā mācību viela,” atzīst Gulbis.
Savukārt Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore, digitālās kultūras pētniece Zanda Rubene uzsver: “Pozitīvais ir pati krīze, jo tā izsita cilvēkus no stabilas, ierastas pozīcijas.” Līdz šim Latvijas izglītības sistēmā diezgan kūtri tika ieviesti pasaulē pazīstami jauninājumi, kā, piemēram, caurviju kompetence.
“Krīze kļuva par virzītājspēku, kas palīdzēja izprast, cik gatavi un ekipēti esam pārmaiņām,” saka Rubene. Viņa uzskata, ka augstākās izglītības sistēma ar izaicinājumu tika galā zibenīgi – ārkārtas situācija tika izsludināta 13. martā, bet, piemēram, Latvijas Universitātē jau 18. martā bija pieejams Microsoft Team tīkls, kurā notika visi kursi.
Digitālā špikošana
Otra problēma, ar kuru saskārās ne viena vien ģimene, bija apstāklis, ka, mācoties attālināti, ir nepieciešama pašregulācija. No vienas puses, mājas ir vieta, kas cilvēkam ļauj atpūsties, atslābināties, taču piepeši tās kļuva gan par vecāku, gan bērnu darba telpu. Šādā situācijā vairāk nekā jelkad nepieciešama pašregulācija, un, kā atzīst Brikmane, daudziem tas bija jāmācās no jauna.
Jaunā situācijā bija nonākuši arī vecāki – līdz tam nereti mājās pietika ar vienu datoru, taču tagad sava darba vieta bija nepieciešama teju katram ģimenes loceklim. Īpaši tāpēc sākums ir bijis pasmags, taču bērni ļoti ātri pielāgojušies jaunajai situācijai un par to, ka mācību gads būtu noslēdzies slikti, nesūdzas neviens no Š. Dubnova Rīgas Ebreju vidusskolas skolotājiem.
Arī Gulbis norāda, ka daudz labāk ir veicies tiem skolēniem, kuri jau klātienes mācību laikā ir bijuši pazīstami ar pašvadītu mācību procesu. Skolotāji saskārušies arī ar nopietnām problēmām, kad virknei skolēnu bijušas grūtības organizēt pašiem savu dienas ritmu pilnīgi patstāvīgā veidā.
Savukārt Zanda Rubene akcentē citu negatīvu iezīmi – proti, daļa izglītības sistēmas darbinieku “nolaidās jūras dibenā”, gaidot uz brīdi, kad ķeza pāries, un risinājumu rodot, piemēram, nosūtot audzēkņiem uzdevumus e-pastā, kas tādējādi prasīja lielāku laika patēriņu.
Citiem vārdiem sakot – daudzi pedagogi nesaskatīja izdevību izmantot iespēju un apgūt ko jaunu digitālajās tehnoloģijās. Tomēr Rubene uzskata, ka bailes no tehnoloģijām kopumā ir mazinājušās un ka šobrīd digitālā caurviju kompetence ir novērtēta visās jomās.
Mācību gada beigās rutīna ļāvusi iztēles bagātākajiem skolēniem ieviest pat jaunas, visai asprātīgas špikošanas metodes. Kā uzskata Brikmane, strādājot attālināti, nevis klasē, špikošanas fakts gan nav pierādāms, un paliek uz pašu skolēnu vai viņu vecāku sirdsapziņas.
Līdzīgu parādību novērojis arī Rinalds Gulbis. “Kā vēl vienu būtisku aspektu var minēt to, ka vecāki, palīdzot mācību procesā, bieži ir izdarījuši “lāča pakalpojumu” saviem bērniem.
Varēja novērot, ka daudziem skolēniem, kuru sekmes iepriekš ir bijušas viduvējas, tās attālinātajā mācību procesā strauji uzlabojās. Bieži vien skolas darbu pildīšanās iesaistījās pat visa ģimene,
bet padarītajam darbam autors, protams, ir viens. Tas būs arī zināms atkritiens rudenī, kad atgriezīsimies (cerams) ierastajās sliedēs un skolēniem atkal nāksies atgriezties pie vielas apguves patstāvīgi,” viņš komentē.
Bērni beidzot grib iet uz skolu
Protams, pandēmijai ienesa arī pozitīvas pārmaiņas – lai arī dažas skolas, tostarp Š. Dubnova Rīgas Ebreju vidusskola, jau bija gana progresīvas un mācību procesā aktīvi izmantoja dažādas tehnoloģijas, tagad tās tiek izmantotas daudz vairāk. “Soma.lv mēs izmantojām, uzdevumi.lv izmantojām. Ivrita valodai mums arī ir on-line mācību apguve. Tikai paša procesa organizācija un Zoom stundas, tas bija kaut kas jauns. Mēs negājām citās platformās, jo piedāvājumu bija milzīgi daudz – vienojāmies, ka līdz mācību gada beigām izmantosim tikai vienu platformu, lai pierod, īpaši maziņie. Interesanti, ka mums 3. klase [bija] ļoti pozitīvi, visi simtprocentīgi – paši bērni pieslēdzās, paši darīja, visu darīja,” uz sarežģīto laiku atskatās Brikmane.
Arī Gulbis uzskata, ka digitālo prasmju apguve ir viens no attālinātās izglītības pozitīvajiem rezultātiem. Sākotnēji gan esot valdījis liels apjukums, mēģinot noorientēties dažādo digitālo platformu piedāvājumā un izvēloties mācību formas, bet laika gaitā gan skolotājiem, gan skolēniem izdevies pierast un lietot atbilstīgāko platformu konkrētam mācību priekšmetam.
“Tieši digitālā pratība būs tas mantojums no šī laika, kas viennozīmīgi ietekmēs arī mācību procesu nākotnē un ļaus dažādot vielas apguves formas.
Katrā ziņā, nevienam vairs nav šaubu, ka vismaz daļu no mācību procesa arī turpmāk varēs organizēt virtuālajā vidē, un tas ir liels ieguldījums izglītības digitalizācijā.
Tāpat šai laikā izveidojusies daudz ciešāka saite starp skolēniem, skolotājiem un vecākiem, kas noteikti ir īpaši svarīga izglītības procesa sastāvdaļa. Tieši šobrīd atstrādātie sadarbības mehānismi būs īpaši palīdzoši arī nākotnē, kad mūs sagaida izaicinājumiem bagāts laiks ar pilnīgu kompetenču pieejas implementāciju vispārējā izglītībā,” norāda Gulbis.
Pretēji kolēģiem, kas uz klātienes komunikācijas neesamību norāda kā uz trūkumu, Zanda Rubene to izceļ vienu no krīzes ieguvumiem, norādot – bērni beidzot grib iet uz skolu, jo klātienes komunikācija ir tikusi novērtēta tieši tad, kad nav bijusi iespējama. Turklāt, kā viņa norāda, apstāklis, ka ikviens bija spiests palikt savās mājās, nostiprināja jaunu solidaritāti, parādot, ka ikviena atsevišķa cilvēka rīcībai arī var būt jēga.
Izglītības tehnoloģijām ir nākotne
Kā pozitīvu piemēru, kurā saskata stabilu tehnoloģiju lietojumu arī nākotnē, kad situācija normalizēsies, Brikmane min iespēju konsultēt skolēnu klātienē: “Mēs to spilgti redzam šobrīd – 12. klases gatavojas centralizētajiem eksāmeniem. Konsultācijas mums notiek klātienē, bet ir divi skolēni, kas ļoti pamatoti uztraucas par savu veselības stāvokli. Paralēli mēs viņiem nodrošinām konsultācijas “Zoom”. Man šķiet, šis ir tas labais piemērs, ja skolēns patiešām netiek vai nu uz kontroldarbu, vai uz kādu konsultāciju, viņš var pieslēgties “Zoom”. Tādā veidā arī bērni, kas ilgstoši slimo, varēs pieslēgties mācību procesam.”
Jautāta, vai atceras kādu akūtu problēmu, kur būtu nepieciešams steidzams tehnoloģisks risinājums, Š. Dubnova Rīgas Ebreju vidusskolas direktore neminstinoties atbild – pārbaudes darbu labošana. Šobrīd tas viss prasot vairāk laika un ieguldījuma, jo trūkst ērta rīka. Viņa atzīst, ka par sliktu nenāktu arī tehniskie asistenti, kas, piemēram, skolotāja sastādītus uzdevumus ievadītu sistēmā, dodot skolotājam vairāk laika koncentrēties uz tiešajiem pienākumiem.
Brikmane prognozē, ka arī centrālo eksāmenu labošana šogad būs atšķirīga, jo, lai arī darbu rezultāti tiks rakstīti uz lapām, pašus darbus skolotāji lasīs ekrānā. “Jācer uz labotāju godprātu un to, lai bērniem būtu laba, stipra pildspalva,” viņa komentē.
Uz līdzīgu problēmu norāda arī LiePU lektore Zulmane: “Pasniedzēji daudz laika šajos mēnešos ieguldīja, strādājot no mājām ar savu datoru, maksājot par internetu, skenējot materiālus, strādājot vismaz trīs reizes lielāku stundu skaitu nekā klātienē, jo slodzē neietilpst konsultācijas e-pastā, kas šo mēnešu laikā palielināja darba apjomu ļoti lielā apmērā , t.i., katram studentam atbildot, skaidrojot tieši viņam būtisko.”
Savukārt Gulbis uzskata – vasaras laikā Izglītības un zinātnes ministrijai, Valsts izglītības satura centram un citām iesaistītajām valsts pārvaldes institūcijām būtu jāvienojas par vienotu pieeju digitālo rīku izmantošanai. Protams, skolas varēja un varēs izmantot virkni bezmaksas digitālo platformu un rīku mācību procesa attālinātai organizēšanai vai pilnveidošanai.
Taču šis laiks arī iezīmēja konkrētu pašvaldību rocību un, jāsaka, arī ieinteresētību izglītības procesa nodrošināšanā. Bezmaksas rīki ne vienmēr kvalitatīvi pilda savas funkcijas vai arī atbilstošu digitālo platformu bezmaksas versijas nodrošina nepilnīgas funkcijas.
Šeit jādomā par valstisku risinājumu, gluži kā ir ieviesta e-Saeima, tāpat, domāju, mums būtu jārisina problēma ar vienotas virtuālas telpas izveidi visām Latvijas skolām. Unificēta platforma padarītu arī mācību procesu vienlīdzīgāku un neradītu plaisu starp dažādām vispārējās izglītības iestādēm un atšķirībām vielas apguvē,” norāda Gulbis.
Viņš uzskata, ka šādai platformai būtu jāatrisina vairākas problēmas – kā organizēt tiešsaistes mācību stundas, kā atvieglot atgriezeniskās saites sniegšanu skolēniem un arī kā uzticamā formā organizēt pārbaudījumus, ieskaites un kontroldarbus.
“Vienota virtuālā telpa dotu iespēju atvieglot darbu gan skolotājiem, gan skolu administrācijām un vienlaikus neradītu apmulsumu par kādu rīku darbību skolēnu vidū,” attālinātās izglītības nākotnes risinājumus ieskicē Gulbis.
Rubene uzsver, ka digitālās kompetences noteikti atvieglo un arī nākotnē atvieglos gan Latvijas universitāšu savstarpējo sadarbību un, piemēram, programmu izstrādi, gan arī starptautisko sadarbību.
Viņa ir pārliecināta, ka mainīsies arī t.s. “zinātniskais tūrisms”, jo aizvien biežāk, piemēram, konferencēs zinātnieki piedalīsies attālināti.
Ar jauno mācību gadu arī Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē tiek uzsākta jauna maģistru studiju programma “Inovatīvās tehnoloģijas un dizains izglītībai”, kurā studējošie visdrīzāk sadarbosies ar vispārējās izglītības skolotājiem, piedāvājot inovatīvus risinājumus digitālā jomā sasāpējušiem jautājumiem.
Lai arī Latvijas izglītības sistēma, lielā mērā pateicoties tieši cilvēkresursiem, izrādīja milzīgas spējas straujā laikā pāriet uz attālināto izglītību, tehnoloģijas, kas tiek izmantotas izglītības procesā, nav pilnīgas, turklāt to dažādība rada apmulsumu lietotāju vidū. LU izstrādātais risinājums būtu uzskatāms par pozitīvu piemēru, kas ļāva īsā laikā organizēties darbam, zaudējot maksimāli maz laika un kvalitātes. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc atliek cerēt uz lieliskiem piedāvājumiem no jaunuzņēmumu puses arī jūnijā gaidāmajā izglītības tehnoloģiju akceleratorā “Ed-TechEvolution”.