Jauniešiem trūkst motivācijas un vēlmes nodarboties ar sportu. Sporta stundās nav daudz laika, ir konkrētas lietas, kuras jāizpilda, jāiemāca, bet nav brīva laika tam, ko gribētu skolēni, pauž Striķu skolas sporta skolotāja, vieglatlētikas trenere Signe Birkenberga.
Aizputes pirmsskolas izglītības iestādes "Pasaciņa" sporta pasniedzēja Una Mārtiņsone uzsver, ka bērniem ļoti patīk kustēties, viņiem gribas darīt to, ko viņi vēlas, ja ir grūti, tad nevēlas darīt.
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas docente un trenere Inese Ļubinska uzskata, ka pats galvenais – saprast, ka sports un veselība ir viens un tas pats, tie nav atdalīti jēdzieni. Ja kādā bērna attīstības posmā ir posms, kurā uzskata, ka nav nepieciešams kustēties, tad ir problēmas.
Piemēram, ģimenes posms, jo joprojām ir jautājums par ārsta atbrīvojumiem no sporta.
Kāpēc nav viss labi – jo vienā posmā bērnam saka – "ja nevēlies, vari nedarīt." Katru rītu būtu jāveic rīta rosme, jo organisms ir jāpamodina, tas aizņem piecas septiņas minūtes. Ir jaunieši, kuri nodarbojas aktīvi ar fiziskajām aktivitātēm, ir tādi, kuri dara vidēji daudz, bet ir tādi, kuri nedara neko, nevar vērtēt vidējo rādījumu.
"Mēs kā vecāki parasti ejam uz ērtāko risinājumu. Ja bērns sāk, piemēram, iet uz dejām, sūdzas, ka negrib, tad ir jāpalīdz, "pagrūžot" uz šo aktivitāti. Es esmu audzis Spānijā, atšķirības sporta jomā starp Latviju un Spāniju ir lielas. Skolā ir vairāki pārtraukumi, kuros bērni var skriet un nodarboties ar fiziskām aktivitātēm. Liela nozīme ir vecāku piemēram," akcentēja divu meitu tētis Rubens Martinezs Domingess.
Pirmsskolā parasti bērni ir fiziski aktīvi. Vecāku attieksme bieži ir tāda, ka matemātika un fizika noderēs vairāk nekā sports.
"Ja bērnam skolā pasaka, ka ir brīvais laiks, ne visi ies ārā spēlēt bumbu, ir tādi bērni, kurus tas neinteresē, viņi skatās no malas. Ja bērnam kas nepatīk, ir jāpiedāvā kas cits, ne jau viss nepatīk," novērojusi Birkenberga.
Tikai ar to, ko dara sporta skolotājs sporta stundās, nepietiek, lai iestātos studijās augstskolā, specialitātēs, kurās ir liela nozīme sportam. Pārāk daudz domājam – patīk/nepatīk. Jārāda, ka fiziskā sagatavotība ir līdzvērtīga garīgajai sagatavotībai.
Nez kāpēc sportu negribam atzīt par vienu no mācību priekšmetiem kopējā stundu līmenī, uzskata Ļubinska.
Tētis Domingess uzskata, ka bērnu fizisko attīstību nevar atstāt tikai skolas un pirmsskolas pedagogu ziņā, jāiesaistās vecākiem.
Stratēģija strādā labi, ja mēs visi kopā ejam vienoti. Esam konstatējuši faktu, jāsaprot, ko darīt, lai izkāptu no šīs bedres. Skolotāji strādā, vecāki pieņem, ka sporta stunda ir tāda pati kā visas pārējās.
Ļaujam skolotājiem strādāt un pārstājam uzskatīt sporta stundu par tādu, kur bērns tiek mocīts!
Tas ir tas, ko vecāki neizprot – skolā nav sports, skolā ir fiziskās aktivitātes. Tas ir tāpat, kā vecāki izdomā, ka, vienu reizi nedēļā apmeklējot peldēšanas nodarbības, bērns iemācās peldēt, tā tas nenotiek, pauda Ļubinska.
Bērniem būtu nepieciešamas kādas fiziskas aktivitātes ārpus sporta stundām – ir sports, fiziskas aktivitātes un dažādas citas aktivitātes. Tas ir valsts nozīmes jautājums, tas jārisina valstiski.
Negatīvi noskaņotos vecākos jārada izpratne par to, cik svarīgas ir sporta stundas – sports bez prāta ir neprāts. Jauno paaudzi motivēt kustēties var skolotāji, vecāki un sabiedrība.
