Bērnistabā bērniem sagatavotas dažādas spēles analogā pulksteņa apgūšanai
Sociālajos medijos laiku pa laikam pavīd informācija, ka jau pilngadīgs cilvēks, skatoties uz analogo pulksteni, nezina, cik tas īsti rāda. It kā ir attaisnojums – dzīvojam laikmetā, kurā dominē digitālais laikrādis. Tāds atrodams katrā tālrunī, un arī mājās bieži vien ir tieši šāds laika rādītājs.
Mēs iemācāmies to, ko lietojam. Mēs jau varam ņemt un zīmēt darba lapās un visur pulksteni, kur gribam, bet mums ir jāmāca kas vairāk, nevis tieši tas pulkstenis.
Beirote pauda, ka var jau mēģināt pulksteni apgūt ar darba lapām, tomēr, viņasprāt: "Būtiski ir ne jau tie ceijeri un cipari, bet gan izpratne par laika ritējumu. Nereti cilvēki iedomājas, ka jāiemāca pulkstenis vienkārši tāpēc, lai iemācītos pulksteni, lai tu vari uzzīmēt darba lapā ceijerus. Priekš kam?"
Bērniem pulkstenis tiek mācīts jau no agra vecuma tāpēc, lai viņi izprastu, kā laiks iet uz priekšu – pa sekundēm, minūtēm, stundām.
Tikmēr Helmane vērtēja, ka bieži vien bērniem grūtības noteikt laiku sagādā matemātikas apguves traucējumi jeb diskalkulija.
"Būtībā mēs jau nenosakām vai ļoti minimāli pievēršam uzmanību tam, vai jaunietim ir šie matemātikas mācīšanās traucējumi. Ja tādi piemīt, tad diezgan likumsakarīgi ir, ka būs arī problēmas vai grūtības noteikt pulksteņa laiku. Tas ir vēl viens izaicinājums, mums būtu jāpievērš vairāk uzmanības šiem traucējumiem," viņa pauda.
Vienlaikus Helmane piekrita – lai arī kā mēs bērniem gribētu mācīt analogo pulksteni, ikdienā biežāk tiek izmantots digitālais. "Līdz ar to praktiski tas izejas punkts mums ir, ka mēs mācām, nevis izejot no analogā uz digitālo, bet sākam ar digitālo un tad vēršamies pie analogā. Tas, kas ir noticis, ir paradigmas maiņa, jo mūsu pieredzē, protams, tas tā nebija. Tās ir tās laikmeta maiņas.
Arī zinātnieki uzsver to, ka būtībā digitālo pulksteni bērniem ir vieglāk nolasīt," norādīja Helmane.
Digitālajā pulkstenī skaidri redzama atšķirība, piemēram, starp pulksten 8 un pulksten 20. Ja bērna zināšanu pamatā ir ielikta laba skaitļu izjūta, tad, lasot digitālo pulksteni, bērni kļūdās mazāk.
Vienlaikus arī analogo pulksteni iemācīties ir vērtīgi, norādīja Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors, Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters.
"Lielā pievienotā vērtība analogā pulksteņa lasīšanai ir tāda, ka tā ir telpiskota abstrakta informācija. Pulksteņa laiks analogajā pulkstenī ir salīdzinoši abstrakti uzlikts uz ciparnīcas. Ja skatāmies skaitliskajā izpratnē, tas ir tiešāks saistījums. Kopumā ir tā, ka telpiskas zināšanas un telpisks formāts atbalsta abstraktu zināšanu apguvi.
Kāda jēga ir no tādām lietām kā analogie pulksteņi? Tāda, ka bērniem attīstās spēja abstrakti domāt labāk, ātrāk un veiksmīgāk," norādīja Šķilters.
Helmane piebilda, ka, mācoties analogo pulksteni, attīstās arī izpratne par daļskaitļiem – kā atšķiras pilna stunda no pusstundas vai ceturtdaļas.
"Šeit nāk ne tikai šis abstraktais fenomens, bet arī jāsaprot daļskaitļi, jāspēj skaitīt, jāspēj saskaitīt un atņemt – ļoti daudz prasmju no matemātikas tam ir pamatā," norādīja Helmane.
Tāpat Beirote norādīja – analogais pulkstenis palīdz bērniem saprast arī to, ka laiks nestāv uz vietas, ka sekunžu rādītājs neapstādamies iet uz priekšu.
"Ir svarīgi iemācīt to, ka laiks virzās uz priekšu. Tas attīsta gan domāšanu, gan plānošanu. Manuprāt, bērniem ir svarīgi ik pa laikam pievērst tam uzmanību. Nevis tā, ka tagad tu pasaki, cik rāda pulkstenis, bet vērst uzmanību uz to, kā tas laiks paiet, kā tu to tērē, ko tu vari paspēt izdarīt, ko nevari, cik tas ir produktīvi.
Pulkstenis ir vizuāls atspoguļojums tam, kur tava diennakts ir palikusi," skaidroja Beirote.
Šķilters norādīja, ka no uztveres viedokļa būtu jānodala hronoloģiskais jeb fizikālais laiks, kas tikšķ pulksteņos, no tā, kā mēs uztveram ilgstamību. Uztveres laiks jeb uztveres ilgstamība neatbilst fiziskajam laikam. Teiksim, ja mums ir kāda interesanta, emocionāli piesātināta nodarbe, laiks mūsu uztverē skrien ātrāk nekā tad, ja garlaikojamies.
"Mēs uztveram laiku atkarībā no tā, vai tas notikums ir mums saistošs, interesants, jēgpilns. Es domāju, ka kaut kādā mērā, protams, visi tie digitālie rīki ietekmē arī mūsu laika uztveri. Vienīgais – es šaubos, vai tie tā fundamentāli traucē uztvert to, ka ir kaut kāda notikumu secība. Faktiski laika uztveres pamata princips ir secība," skaidroja Šķilters.
Iekšējā laika izjūta ir process, kuru neietekmē tas, vai mēs lietojam digitālos vai analogos pulksteņus. Turklāt veids, kā cilvēks uztver laiku, dzīves gaitā mainās.
"Pētniecībā diezgan labi ir dokumentēts, ka faktiski cilvēkiem pēc 20 gadiem laika uztvere ir būtiski atšķirīga no pusaudžu un bērnu laika uztveres," Šķilters atzina.
