Upenieks norādīja: "Bērns jebkuru savu jauno prasmi, arī staigāšanu, apgūst un sāk darīt tad, kad fizioloģiski tam ir gatavs. Kad viņš ir nobriedis, viņa organisms ir attīstījies un stabilizējies, viņš apgūst jaunu māku."
Ja bērns jau ir piecēlies, turas pie gultiņas malām, iespējams, arī mēģina, turoties pie gultiņas redelēm, spert pirmos soļus, papildu atbalsts no vecāku puses, visticamāk, nav nepieciešams, bet ir gadījumi, kad vecāku atbalsts, veicinot vēlmi staigāt, tomēr ir svarīgs.
Ašākie bērni sāk staigāt no deviņiem mēnešiem, bet līdz pusotram gadam bērnam vajadzētu sākt staigāt patstāvīgi.
"Ja bērns sēž, rāpo, šūpojas, ceļas kājās, tas liecina, ka viņš gatavojas staigāšanas uzsākšanai, un vecākiem nav jāuztraucas. Ja bērns, piemēram, gada un divu mēnešu vecumā vēl nestaigā un nav arī nekādu minēto prasmju, tad jāsāk domāt, vai ar attīstību viss ir kārtībā," norādīja Upenieks.
Bovtramoviča piebilda, ka bērna staigāšanas attīstībā daudz ir atkarīgs no vides. Ja vide nemotivē apgūt staigāšanu, tas var mazināt vēlmi iemācīties.
"Bērns ir jāskatās no daudziem aspektiem. Ja viņš ir vesels, labi attīstās, viņa attīstība iet uz priekšu, tiešām varbūt ir vērts pagaidīt, kad viņš pats to izdarīs, jo bērnam ir ļoti liels prieks izdarīt to pašam, nevis tad, kad vecāki viņu vada aiz rociņām vai ir staigulīši. Vajag pagaidīt, un protams, sekot līdzi attīstībai," viņa ieteica.
Fizioterapeite skaidroja, ka bērns attīstās ar dažādu mantiņu palīdzību un viņiem tās rada motivāciju – aizrāpot, paņemt rokās, aizsniegties, pataustīt, arī sākt staigāt.
"Vecākiem vajag radīt tādu vidi, lai dotu viņam iespēju, piemēram, sniegties pēc mantiņām, skatīties, kas tur ir priekšā, spert tos pirmos solīšus. Vēl ļoti svarīga ir sāniskā staigāšana [kaut kur pieturoties]. Tā sagatavo staigāšanai uz priekšu. Bērnam no sākumam vajag pastaigāt arī sāniski, tā viņš trenējas. Ja bērns pieceļas kājiņās, bet vecāki uzreiz viņu ņem aiz rokām un ved uz priekšu, viņi izlaiž šo svarīgo posmu. Sāniskā staigāšana, pieturoties pie dīvāna, pie sienas, pie mēbelēm, sagatavo staigāšanai uz priekšu," skaidroja Bovtramoviča.
Līdz ar to, pienākot bērna attīstības vecumposmam, kad jāsāk staigāt, vecākiem ieteicams daļu no mantām pacelt nedaudz augstāk. Ja visas mantiņas atrodas uz grīdas, bērnam var nebūt motivācijas celties kājās.
"Tā mēs motivējam bērnu celties dabiski. Mēs vienkārši radām motivāciju, un bērns pats ceļas augšā, nevis mēs paņemam aiz rociņām. Ir jāstimulē viņam pašam to izdarīt," norādīja Bovtramoviča.
Upenieks tam piekrita, piebilstot:
"No dabas mums ir ielikta tā vēlme, ka mūs interesē izzināt pasauli, tāpēc bērni tiecas pastiepties, paiet tālāk, ieraudzīt kaut ko vairāk. Ja mēs piedāvājam papildu stimulus, tas ir veselīgs veids, kā veicināt to vēlmi attīstību turpināt."
Vienlaikus vecākiem nevajadzētu steigties bērna attīstību veicināt mākslīgi, īpaši, izmantojot staigāšanas palīglīdzekļus, piemēram, staigulīšus.
"Tādi diemžēl ir, un Latvijā tie ir nopērkami, atšķirībā no dažām Eiropas valstīm, kurās tie ir aizliegti ar likumu. Latvijā staigulīšus var brīvi iegādāties. Diemžēl ir vecāki, kas uzskata, ka ir jāieliek bērns plastmasas trijstūrī vai piramīdā, kas ir apkarināta ar grabulīšiem un ir vēl uz ritentiņiem," atzina Upenieks.
Mediķiem staigulīši nepatīk divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas pārāk paātrina bērna staigāšanu un atrašanos vertikālā stāvoklī, kamēr bērns tam patiesībā nav gatavs. Otrs iemesls ir traumatisms, jo bērns, atrodoties staigulītī, visai vienkārši var aiz kaut kā aizķerties, zaudēt līdzsvaru un nokrist, gūstot smagas traumas.
"Tas ir iemesls, kāpēc medicīnas sabiedrībā staigulītis nav nekas labs," skaidroja Upenieks.
Fizioterapeite Bovtramoviča piekrita: "Bērnam pašam ir jātrenējas gan turēt līdzsvaru, gan spert soļus, pārnest svaru no vienas kājas uz otru, kontrolēt sevi. Visas šīs ierīces traucē to darīt, traucē bērnam dabiski staigāt."
