Nesen publiskotā viedokļrakstā Valaine jau norādījusi, ka spēlēšanās ar mīkstajām mantām bērniem aktivizē smadzeņu daļas, kas atbildīgas par sociālo mijiedarbību un empātiju, bērns var iejusties dažādās lomās, piedēvēt lomas rotaļlietai un attīstīt fantāziju.
Līdzīgi viņa norādīja arī par spēlēšanos ar lellēm. "Bērniem aktivizējas smadzeņu reģioni, kas atbildīgi par emocijām, par vēlmēm, par dažādām komunikatīvām prasmēm. Šī reģionu aktivācija ir ļoti līdzīga tam, kā tad, ja vairāki bērni spēlējas kopā," skaidroja Valaine.
Ārste uzsvēra, ka spēlēšanās ar lellēm ir veicināma nodarbe, jo tā bērniem sniedz mijiedarbības pieredzi, kā arī palīdz apgūt empātijas un komunikācijas prasmes.
"Lelles aktivē tieši mijiedarbību un komunikāciju vairāk nekā cita veida rotaļlietas, jo tās izskatās līdzīgākas cilvēkiem.
Spēlējoties ar lellēm, bērns identificējas ar savu vecāku, viņš būtībā uzņemas mammas vai tēta lomu, tas savukārt ļauj atdalīties no vecāka, bērns paņem atbildību par sevi sevis paša rokās – es varu parūpēties par lelli, par sevi. Tas attīsta autonomiju un arī intimitāti, kas ir mūsu pamata spējas attiecību veidošanā turpmākajā dzīvē," turpināja Valaine.
Domājot par to, cik ilgi spēlēšanās ar lellēm ir vai nav normāla, jāņem vērā, ka būtībā līdz agrīna pusaudža vecumam šī nodarbe ir visnotaļ akceptējama.
"Ja tas turpinās ilgāk, 13–15 gados, tas ir jāvērtē no tā, kādi ir bērna apstākļi un cik bieži [spēlēšanās notiek]. Dabiski bērniem pusaudža vecumā būtu jāpāriet uz komunikāciju ar saviem vienaudžiem," atzina ārste.
Runājot par rotaļlietu izvēli saviem bērniem, Valaine atklāja, ka viņa tās nedala pēc dzimumiem, mājās ir dažādu rotaļlietu klāsts, un ar laiku izkristalizējas, kas bērnam patīk labāk un kam viņš dod priekšroku. Viņas mājas ir arī daudz mīksto rotaļlietu, kuras bērns gan neizmanto, bet no tām vēl nav gatavs šķirties. Aktuālas ir arī citas mantas, tās mainās organiski, mainoties pašam bērnam.
Latvijas Universitātes Komunikācijas studiju nodaļas vadītāja, asociētā profesore Marita Zitmane atzina, ka viņas bērnam mantu periods ir pagātnē, bet, atskatoties uz to, profesore vērtēja, ka mārketinga un reklāmas ietekme bijusi visai liela uz to mantu izvēli, kuras izraudzījies pats bērns.
"Viņa paša izvēles tad, kad mantas vēl interesēja, diezgan diktēja tas, kas bija redzams televīzijā, kas tika intensīvi reklamēts. Mārketings jau pats virza un saka, ka šis tā kā ir puikām, tas ir meitenēm, un tāda apzināta leļļu izvēle pašam bērnam nekad nav bijusi," norādīja Zitmane.
Lielākoties lelles nav iedalāmas pie klasiskā attīstošo rotaļlietu klāsta, kas ierasti ir vērsts uz motorikas, domāšanas un kognitīvo funkciju attīstību. Tomēr tās attīsta emocionālās komponentes un sociālās prasmes, kas mūsdienās ir ļoti vērtīgas, vērtēja Valaine.
Zitmane norādīja, ka bērna prasmes attīstošās rotaļlietas kā atsevišķu tirgu sāka uztvert 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā, kad mainījās koncepts par bērnību, ka tas ir konkrēts posms, kurā jāiegulda, kurā ar bērnu ir īpaši jāstrādā.
"Mārketings to ļoti ātri uzķēra, ražošana un kapitālisms kopumā to ļoti ātri uzķēra, un jau tajā laikā bērniem tika piedāvātas rotaļlietas, izejot no šī koncepta, ka tās ir attīstošas, ka tās bērnam ir izglītoties palīdzošas un tā tālāk. Tur mēs redzam diezgan senas tradīcijas, ja tā var teikt, kad noteiktu rotaļlietu grupu mēs mārketējam, ka tās ir attīstošas. Tas notiek sen, tas nav nekāds šodienas izgudrojums vai šodienas fenomens," stāstīja Zitmane.
Publiciste un mamma Agra Lieģe-Doležko dalījās pieredzē, ka arī viņa nedala bērnu rotaļlietas vai apģērbu izteikti pēc dzimumu lomām, bet toties cenšas ieviest minimālisma principus, vispār pērkot pēc iespējas mazāk. Daudzas lietas mājās gan ienāk kā dāvanas. Viņa arī atklāja, ka dēlam šobrīd nozīmīgākās ir mīkstās mantiņas, pret kurām viņš izturas ar lielu mīlestību.
"Man liekas, ka tas, kas šobrīd notiek, cik mūs ārkārtīgi biedē ar to ietekmi, kāda mums ir bērna dzīves sākumā, cik ļoti mums tajā jāieguldās gan laika ziņā, gan finansiāli, tas tiešām noteikti pārsniedz jebkādas veselīguma robežas. Pat to visu apzinoties, kļūstot par vecāku, tu saproti, ka ar savu intelektuālo izpratni nav gana, lai no tā izbēgtu. Šis konteksts, ka tas viss ir tavam bērnam, tas emocionāli ir pilnīgi citādāk nekā tad, kad tu izdari lēmumus attiecībā pret to, kas tev ir patiešām vajadzīgs, bez kā tu varētu iztikt. Arī es esmu ar to saskārusies, pērkot ļoti dārgus priekšmetus, kuriem vienkārši piesiets Montesori vārds vai kas tamlīdzīgs. Es domāju, ka mēs visi tam izejam cauri un cenšamies ar to sadzīvot," vērtēja Lieģe-Doležko.
