Trīs cilvēki, trīs valodas
Daugavpili Ilze (*vārds mainīts) par savām mājām sauc jau padsmit gadus. Te ir viņas ģimene. Viena no 20 613 ģimenēm Daugavpilī. Ilzes sirdslieta ir projekti. Viņai patīk sākt no nulles un tikt līdz konkrētam, taustāmam, labam un paliekošam rezultātam, un tad atkal sākt no nulles.
Par valodas jautājumu sieviete sākusi domāt tikai Daugavpilī. Viņas dzimtajā pilsētā Jēkabpilī nekad nav nācies dzirdēt "par apspiešanu valodas dēļ, par netaisnību, ka krievvalodīgajiem būtu jārunā latviešu valodā." Viņa uzsver, ka tā ir pašsaprotama lieta: "To es redzu tikai un vienīgi Daugavpilī. Mana tēva sieva ir baltkrieviete, mātei vīrs – baltkrievs. Nevienam no šiem cilvēkiem nav problēmu ar valsts valodu. Jēkabpilī vienkārši ir tāds princips, kura skola atrodas tuvāk, to arī apmeklēsi, bet tas nemaina faktu, ka tu mācies un iemācies latviešu valodu."
Daugavpils ir vienīgā pilsēta Latvijā, kur krievu tautības iedzīvotāju īpatsvars pārsniedz latviešu. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem latviešu Daugavpilī ir 21%, savukārt krievu tautību pārstāv gandrīz puse no pilsētas iedzīvotājiem (47,8%). Plaši pārstāvēta ir arī poļi (13%), baltkrievi (7%), tāpat iedzīvotāju lokā ir arī ukraiņi, lietuvieši un citu tautību cilvēki.
Ilze ar vīru runā krieviski. Vaicāta, kādā valodā visbiežāk runā četrgadīgais dēls, Ilze pasmejas un atzīst, ka angļu. "Ne visiem par labu nāk daudzvalodība, un šis ir mūsu gadījums. Angļu valodu viņš ir paņēmis kā pamatvalodu, viņam ir tīra, tīra angļu valoda. Vārdiņi krievu un latviešu valodā ir ar angļu valodas akcentu," tā Ilze, atzīstot, ka angļu valodu dēls apguva, tieši pateicoties plašajam video un dziesmu klāstam. Tā ir sanācis, ka jauktajā ģimenē abas vecāku dzimtās valodas atvasei kļūst par vienlīdz svešām.
Ilzei nav dabiski ar dēlu runāt krieviski, tā nav viņas dzimtā valoda, taču mēdz būt arī vārdi, ko krievu valodā dēls izprot labāk nekā latviešu.
Vīrs runājot arī latviski, bet ne ar viņu. "Kad aizbrauc uz Rīgu darba darīšanās, tad izrādās, ka pat ļoti labi spēj sarunāties latviski. Te Daugavpilī vide neveicina runāšanu latviešu valodā, bet, tiklīdz tu esi ārpus pilsētas robežām, tad sāc "bakstīties" un spēj arī pielāgoties. Negribas runāt par cieņu vai necieņu, bet arī, aizejot uz valsts iestādi, krievvalodīgie uzstāj, lai sarunājas ar viņiem tieši krievu valodā. Ne visi, protams," situāciju ieskicē daugavpiliete.
Ilze piemin arī ticības jautājumu. Krievvalodīgie Latvijā, īpaši Latgalē, nereti ir pareizticīgās konfesijas pārstāvji, tāpēc dažādas ir arī reliģisko svētku svinēšanas tradīcijas. Ilzes ģimenē to saredz kā ieguvumu, jo var svinēt Ziemassvētkus dubulti.
Vienlaikus dažādas dzimtās valodas var novest arī pie politiskajām domstarpībām. Tieši pēc 2022. gada 24. februāra Ilzes ģimenē par politiku nerunā. "Ja es sākšu spiest savu taisnību, tad viņš savu – konfilkts garantēts. Gaidām, kad viss atrisināsies pats no sevis. Esmu sapratusi, ka runāšana par politiskiem procesiem ir absolūti bezjēdzīga, tas rada konfliktus, un kādam šie konflikti ir ļoti izdevīgi, lai juktu ģimenes. Tieši politiskā situācija bieži vien ir liels "trigeris" jauktajās ģimenēs. Katram ieslēdzas iekšējais nacionālisms. Protams, ka gribas to vilkt uz savu pusi, bet jāieslēdz veselais saprāts."
Daugavpiliete valodas noteikti uztver kā bonusu. Nezināt valsts valodu, viņasprāt, gan ir muļķīgi.
Krievu valodu sāk lietot mazāk
Arī Anželika divvalodībā saredz priekšrocības. Anželikas tētis ir baltkrievs – viens no 5590 šīs tautības pārstāvjiem Daugavpilī. Ar viņu ikdienā 20 gadus vecā meita runā krieviski, ar mammu gan latviski. Nekad nav bijusi valodu disproporcija, atzīst jauniete. Arī izglītības iestādes ir apmeklējusi tikai latviešu valodā. Taču ikdienas dzīvē Daugavpilī, veikalā, uz ielas vienmēr dominējusi krievu valoda. Anželika ļoti komfortabli jūtas, runājot abās valodās. "Esmu priecīga, ka ļoti labi pārzinu šīs abas valodas. Arī tētis pārzina latviešu valodu, pat labi, bet mēs esam raduši runāt krievu valodā. Tā ir mūsu, mana un tēta, kopīgā valoda," atzīst jauniete. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Anželika sākusi daudz pārdomāt, kā un kāpēc viņa zina krievu valodu, apzinoties, ka iemesls ir PSRS rusifikācijas politika, kad arī baltkrievi zaudēja savas valodas lomu. Jaunietes tētis Daugavpilī iemācījies latviešu valodu, vien studējot Daugavpils Universitātē, līdz tam šī valoda vispār nav bijusi klātesoša.
Kara kontekstā daugavpiliete apzināti sākusi mazāk izmantot krievu valodu. To viņa saista arī ar savu sociālo burbuli, ko lielākoties veido tieši latviski runājošie. "Man vienkārši šķiet, ka vēlos vairāk veltīt laiku latviešu valodai. Uzsākot studijas Latvijas Universitātē, sapratu, cik ļoti mana latviešu valoda nav tīra. Tieši šī divvalodība ģimenē ietekmēja to, ka cilvēkiem šķiet, ka man ir akcents, ka es runāju nedaudz dīvaini. Sākumā pat kautrējos, kā runāju," atzīst jauniete.
Anželika ir uzaugsi ar ļoti daudzām padomju multfilmām, kuras rādīja tētis, savukārt mamma pirkusi grāmatas latviešu valodā. "Svarīgi abiem vecākiem apzināties, ka mēs dzīvojam Latvijā; protams, ir jāizkopj abas valodas, tomēr būtiski ir likt uzsvaru uz izglītošanu valsts valodā. Maniem vecākiem par to bija skaidra izpratne," dalās jauniete.
Arī viņas tētis zināmā mērā bija ietekmējies no Krievijas propagandas, taču pēc 2022. gada februāra absolūti tai netic. Tieši šķelšanās šajā jautājumā būtu varējusi skart Anželikas ģimeni, ņemot vērā viņas aktīvismu un atbalstu Ukrainai. "Šis ir labs piemērs, ka no propagandas slazda ir iespējams tikt vaļā, pat ja esi ilgstoši to patērējis," atzīst daugavpiliete, kura pat negribētu iedomāties, kā būtu, ja tēvs turpinātu būt daļa no Kremļa propagandas patērētājiem.
Lielāka šķelšanās ģimenēs, viņasprāt, notiek nevis valodas, bet gan vērtību un uzskatu dēļ.
Daļa ukraiņu plaši boikotējuši krievu kultūru, literatūru, arī Anželika zināmā mērā to boikotē. "Ļoti labi saprotu, no kurienes šīs dusmas nāk, kad tevi nāk iznīcināt tikai tāpēc, ka tu nerunā krieviski. Vai vienkārši tāpēc, ka Krievija nevēlas, lai ukraiņi kā tauta pastāv. Tas ir ļoti skaidrs protesta žests. Es ļoti labi saprotu ukraiņus, bet tai pašā laikā es nenožēloju, ka man ir krievu valodas zināšanas. Tas ļauj man komunicēt ar pēc iespējas vairāk cilvēkiem," tā Anželika, kura jau otro gadu pēc kārtas organizē Ukrainas atbalsta pasākumus Daugavpilī.
Divas dzimtās valodas palīdz apgūt vēl citas
Savukārt Liora ir dzimusi Izraēlā, mamma runā krievu valodā un ivritā, tētis latviešu un angļu. Divvalodība ģimenē, viņasprāt, ir ļāvusi pilnveidot ne vien šīs divas dzimtās valodas – krievu un latviešu, bet arī ļauj vieglāk apgūt citas valodas. "Tētis principiāli runā latviski, ja mēs ar brāli un māsu runājam ar mammu krieviski, tad jārunā arī latviski. Visi radinieki no tēva puses ir latvieši, no mammas – gan latvieši, gan krievvalodīgie. Tas, starp citu, trenē smadzeņu darbību, kad domā abās valodās vienlaicīgi. Arī par izglītības iestādēm nostāja ir skaidra – Latvijā jāmācās latviešu valodā," atzīst 22 gadus vecā Liora. Viņas jaunākā māsa un brālis apmeklēja latviešu bērnudārzu, savukārt skolas gaitas abiem plānots pabeigt Daugavpils Valsts ģimnāzijā, kuru vecākā māsa jau ir absolvējusi. Ģimene apzināti savus bērnus virzījusi uz latviski runājošo vidi arī izglītības iestādēs.
Ivritu jauniete sākusi padziļināti apgūt pēc kara sākuma Izraēlā, tagad viņa devusies arī brīvprātīgi palīdzēt Izraēlas iedzīvotājiem un armijai. Šobrīd viņai nepieciešama valodas bāze, lai varētu brīvāk komunicēt ar vietējiem. Liora nesen ciemojās arī Daugavpils Valsts ģimnāzijā, kur stāstīja par situāciju Izraēlā, par antisemītismu un to, kāpēc tas skar arī Latviju.
Šie trīs dažādie stāsti ir maza daļiņa no stāstiem, kurus glabā 4056 precētu pāru ģimenes Daugavpilī, kurās dzīvo vismaz viens bērns, jaunāks par 25 gadiem. Jānorāda gan, ka Daugavpilī dominē tieši ģimenes, kur bērnu audzina tikai māte – 5213.
