"Laikapstākļi sēnēm ir galvenais noteicošais faktors, kad veidot augļķermeņus. Ja mēs sēnes neredzam, tas nenozīmē, ka to nav, tās vienkārši nav gatavas parādīties," norādīja Dāniele. Lai sēnes gribētu parādīties virs zemes, tām ir vajadzīgs gan mērens siltums, gan mērens mitrums, taču tas nevar būt pārmērīgs.
Šogad karstais un sausais vasaras sākums krietni ietekmējis sēņotni, un tai ir bijis vajadzīgs laiks, lai attaptos, tāpēc sēņu ražu varam baudīt ar nelielu nokavēšanos.
Šobrīd vairākos Latvijas reģionos sēņu raža jau ir laba, taču mežos nav novērojama liela sēņu sugu dažādība. Dāniele norādīja, ka šobrīd pati populārāka ēdamā sēne, kas ir visu sēņotāju grozos un par kuru bieži jautā, ir dzīslkāta beka, ko uzskata par invazīvu sugu, kas var izspiest arī vietējās sugas.
"Mums jau ir ziņojumi no sēņotājiem – tur, kur iepriekš bija baravikas, nav vairs nevienas baravikas, ir tikai dzīslkāta bekas. Cilvēki ir sākuši to ievērot, ka tiešām pazūd vietējās sugas tajās vietās," atzina Dāniele.
Lai gan dzīslkāta bekas ir lietojamas uzturā un garšīgas, turklāt tās vēl nav iemīlējuši tārpi, mikoloģe uzsvēra, ka invazīvu sugu ienākšana mežā nav nekas iepriecinošs, jo tā var izzust pārējās mums pazīstamās un mīļās sēņu sugas.
Latvijas mežos vēl varam priecāties par lielu dabas daudzveidību. Pat pieredzējuši sēņotāji arvien atrod jaunas, iepriekš neredzētas sēnes un grib pārbaudīt, ko tad ir salasījuši. Tagad saziņa ar mikologiem visbiežāk notiek sociālajos tīklos, uz muzeju vairs tik bieži sēnes netiek nestas.
Tāpat tiek izmantotas dažādas lietotnes, taču ar to palīdzību nevajadzētu noteikt, kuras sēnes drīkst ēst, bet kuras nedrīkst. Šajā jautājumā būtu jāuzticas mikologiem.
"Ja jums ir jautājums, vai šī sēne ir ēdama, tad konkrēti jums šī sēne nav ēdama,"
sociālajā tīklā "X" (iepriekš pazīstams kā "Twitter" – red.) lasītu padomu citēja Dāniele.
Mikoloģe uzsvēra, ka sēnes, par kurām radušās šaubas, nav lietojamas uzturā. Sēne par ēdamu kļūst tad, kad to pazīsti visās situācijās – gan pārmirkušu, gan izžuvušu, gan mazu, gan lielu.
"Tad tev vairāk nebūs jautājumu, tu to pazīsi un zināsi. Pamazām laikam jāpieradina cilvēki vispār tā nejautāt – vai ēdama? Kamēr tu nezini sugu, jautā tikai, kas šī ir par sēni. Salīdzini, iemācies, un tad vairs nebūs jājautā – ēdama vai ne. Ja pazīsti tikai gaileni, iztiec tikai ar gailenēm, kamēr neesi citas sēnes iemācījies," uzsvēra Dāniele.
Mikoloģe atzina, ka cilvēki joprojām saindējas gan ar baltajām, gan zaļajām mušmirēm.
Farmaceite Juta Namsone piekrita, ka ik dienu aptiekā iegriežas kāds, kurš sūdzas, ka pēc sēņu ēšanas ir slikta dūša vai caureja, smaguma sajūta. Reizēm gan sliktu dūšu var izraisīt arī pārēšanās, kā arī tas, ka sēnes ir ceptas sviestā un tām klāt pievienots vēl saldais krējums, siers. Farmaceite skaidroja, ka bieži vien kuņģis vienkārši nav pieradis pie tik trekna uztura, bet pašas sēnes varbūt nemaz nav vainīgas.
"Sēnēm ļoti dažādas garšas mēdz būt, un vislabāk tās izbaudīt, neko daudz nepievienojot. Tās var viegli apcept uz pannas. Tad var kārtīgi izgaršot pašu sēni ar nelielu sāls daudzumu," ieteica Meiere.
KONTEKSTS:
Dzīslkāta beka Latvijā pirmo reizi konstatēta 2013. gada rudenī.
Tā ir Ziemeļamerikas suga, kas tikai pagājušā gadsimta beigās pamanīta arī Eiropā – konkrēti Lietuvā, Kuršu kāpā, kur līdz atklājuma publiskošanas brīdim (2007. gadam) paspējusi jau pamatīgi izplatīties.
Dzīslkāta beka ir liela stobriņsēne (diametrs 4–20 cm), kurai cepurītes virsmiziņa ir sarkanīgi brūnā krāsā un lēveraini stiepjas pāri malai, un ar garu (līdz pat 25 cm), samērā tievu kātu, kuru klāj izteikts, reljefs dzīslojums. Mīkstums ievainojumu vietās iekrāsojas dzeltenīgs vai gaiši brūngans. Aug zem priedēm. Sēne ir ēdama, uzreiz cepama.
