«V.I.P.» pusfinālā bibliotekāres uzjautrina jautājums par haltūras profesiju viduslaikos

Spēles vadītājs Uģis Joksts, ieraudzījis studijā sešas dāmas, vaicā: "Kādam tad jābūt bibliotekāram/bibliotekārei?"`

Atbildes burtiski birst:

• "Trīs solīšus priekšā reālajam laikam!"
• "Jāprot atrast jebkuru informāciju, bet tikai ne google…"
• "Labi attīstītai empātijai pret cilvēkiem!"
• "Psihologam!"

Gluži loģisks ir viņa nākamais jautājums: "Vai to visu spēj tikai sievietes? Kāpēc jūsu vidū nav neviena vīrieša?"

"Sievietēm ir ļoti attīstīta intuīcija, tā ir vajadzīga bibliotekārei, – ātri uztvert apmeklētāja vēlmes, piemēram, kādu grāmatu piedāvāt, sajust ienācēju," uzskata Aiga Volkova, vienas komandas kapteine. Viņai pievienojas komandas biedrene Linda Langenfelde: "Mēs, sievietes, varam darīt vienlaicīgi vairākus darbus, vīrieši nevar, bet mūsu profesijā tas ir ļoti svarīgi."

"Vēl – mēs esam elastīgākas raksturā, ne tik stīvas, kā mēdz būt vīrieši," papildina komandas biedrene Andra Poota. Viņas visas trīs ir no Jelgavas Pilsētas bibliotēkas.

Jelgavnieču trio

Komandas kapteine Aiga Volkova ir Jelgavas Pilsētas bibliotēkas filiāles vadītāja, kādreiz bijusi Latvijas Bibliotekāru biedrības reģionālās nodaļas vadītāja: "Visu iepriekš teikto par bibliotekāru varu apstiprināt no savas pieredzes, esmu nemiera gars, man rāmu un pelēku dienu apgriezt kājām gaisā nav problēmu. Ar savām darbībām spēju adrenalīnu iepotēt arī citiem."

Nupat, piemēram, Aiga ar kolēģi ir uzvedusi leļļu teātra mazizrādi pirmsskolas vecuma bērniem. Daudz ko var izdarīt, ja profesiju mīl un uz darbu iet ar prieku.

Arī Aigas kolēģe Anda Poota aktīvi darbojas pati, nevis gaida no kolēģiem iedvesmu: "Esmu kaislīga latviešu valodas aizstāve, man patīk, kā skan mūsu valoda, un man rūp, lai tā netiek piesārņota. Vēl es godāju ģimenes tradīcijas, izturos pret tām ar pietāti."

Linda Langenfelde ir Jelgavas Pilsētas bibliotēkas direktores vietniece. Bibliotēku nozares profesionāle, bibliotekāre no matu galiņiem līdz papēžiem: "Es nozarē esmu jau 40 gadus, varbūt tāpēc arī pārzinu bibliotēku nozares likumdošanas jautājumus. Absolūta optimiste, glāzi vienmēr redzu līdz pusei pilnu, nevis pustukšu."

"Visas esam kolēģes no vienas bibliotēkas, un visas esam Latvijas Bibliotekāru biedrības (LBB) biedres, savas profesijas entuziastes un profesionāles. Patīk izaicinājumi un dažādi pārbaudījumi," sarunu turpina kapteine Aiga. "Visām šī ir pirmā reize erudīcijas spēlē. Būt tik lielā mērogā kā vips, kas, mūsuprāt, ir erudīcijas virsotne Latvijā, – no mūsu puses tā ir liela uzdrīkstēšanās. Katra atsevišķi esam veidojušas citiem erudīcijas spēles un viktorīnas, jo bibliotekāra profesijā ir plašs izpausmju lauks, kurā lielu lomu spēlē pašiniciatīva, ieinteresētība profesijā un kreativitāte visdažādākajās jomās."

To, ka Aiga, Anda un Linda ir kolēģes, var skaidri redzēt spēlē, – sarunās brīvas, pārtrauc cita citu, spriež, argumentē, vienkārši čalo atļauto 30 sekunžu laikā.

Komanda – Gulbene, Olaine, Rīga

Savukārt otrs trijnieks nav no vienas darbavietas, komandā ir pārstāvniecība no trim Latvijas bibliotēkām.

Vistālāko ceļu uz ierakstu ir mērojusi Rūta Bokta, Gulbenes novada bibliotēkas Reģionālā mācību centra vadītāja: "Pēc studijām Rīgā atgriezos savā dzimtajā pusē Gulbenē. Šeit dzīvo gan vecāki, gan arī mana ģimene, tāpēc šo vietu patiešām saucu par mājām. Brīvajā laikā palasu, palauzu galvu krustvārdu mīklu labirintos. Velosipēds, slidas, slēpes – tie ir rīki, ar kuriem attiecīgā gadalaikā izbaudu kustību prieku, lai vēlāk varētu ko gardu pagatavot savējiem."

Citi ārtelpu vaļasprieki ir Daigai Raļļai, Olaines 2. vidusskolas bibliotekārei: "Man patīk vasarās ar draugiem laivot pa Latvijas upēm vai ar auto apceļot dzimto zemi. Vēl, lai arī nekāda lielā dziedātāja neesmu, es labprāt rīkoju un padziedu karaokes pasākumos. Tas ir tik jautri – ļauties un dzirdēt draugus dziedam. Ja lasu, tad priekšroku dodu biogrāfiskajiem romāniem."

Vēl ekstrēmāku nodarbošanos sev atradusi Anita Šābele, Rīgas 45. vidusskolas bibliotekāre: "Mans hobijs ir supošana – ekstrēmākais piedzīvojums bija supot pa Temzu Lielbritānijā, un tas notika salīdzinoši lielā vējā un lielā satiksmē. Man ļoti patīk būt dabā un braukt ar velosipēdu, patīk lasīt žurnālus par dabu, vēsturi, zinātni un [patīk] viegla literatūra atpūtai."

"Ja jautāsiet, kāpēc mēs no tik dažādām darba vietām esam atradušas vipu kā kopsaucēju," iesāk kapteine Aiga, "šogad Latvijas Bibliotekāru biedrība svin lielu jubileju – jau simto, tāpēc mēs vēlējāmies šo jubileju nosvinēt, piedaloties spēlē. Kopīgi vēlamies pārbaudīt savas zināšanas un uzzināt ko jaunu. Līdz šim erudīcijas spēlēs neesam piedalījušās, bet esam sekojušas līdzi spēlēm televīzijā, tāpēc šis patiešām būs izaicinājums. Nu un kāpēc ne?"

Viduslaiku haltūra

Ļoti aizraujoša saruna spēlē izriet no skatītājas Monikas Zīles jautājuma, kurā jāatrod kāda sena profesija, nodarbe, kura viduslaikos definēta kā haltūra, kas veikta bez piepūles. Liels ir dalībnieču pārsteigums, uzzinot, ka šodien šī profesija ir bibliotekārs. Dāmas jautājumu uztver ar labu humoru un cenšas atrast variantus, kas bibliotekāra darbā rada piepūli:

• "Noliekties pie plaukta pēc grāmatas!"
• "Pakāpties pie plaukta pēc grāmatas!"
• "Nolikt izlasītās grāmatas vietā!"
• "Atkal un atkal doties pēc pieprasītākajām grāmatām!"

Te Uģis jautā: "Kas ir pieprasītas grāmata?"

– "Piemēram, Arno Jundzes "Es nemiršu nekad"."

Steidzam lasīt!