Kaut kas jāupurē tagad, lai nākotnē būtu labāk
Lielu uzsvaru uz zaļajām investīcijām liek Eiropas Savienība (ES), atbalstu zaļajiem projektiem pauž Eiropas Centrālā banka, par zaļā kursa nepieciešamību pārliecināta ASV.
“Runa ir par multiplikatora efektu – valdības finansiālu ieguldījumu, kas palielina iekšzemes kopprodukta pieaugumu. Investējot videi draudzīgos projektos, šis efekts ir daudz izteiktāks – nauda turpina aktīvāk cirkulēt ekonomikā,” sacīja Danusēvičs, norādot uz plašāka spektra speciālistu piesaisti un ieguldījumiem cilvēkresursu kvalifikācijas paaugstināšanā, uz tehnoloģiju daudzveidības palielināšanu un inovācijām, kā arī uz ieguldījumiem zinātnē.
“Nauda, kas nonāks šajos projektos, ilgāk turpinās dot papildu efektu arī citās nozarēs, jo zaļās investīcijas parasti ir tajās jomās, kur vēl daudz kas nav atklāts,” skaidroja augstskolas lektors, lai gan piekrita, ka vides projekti nesniedz tūlītēju peļņu, tādēļ nepacietīgs, mantkārīgs investors biežāk dos priekšroku videi kaitīgākam projektam.
Danusēvičs atzina, ka visus valsts pasūtījumus nevar padarīt par videi draudzīgiem, jo finansiālā rocība to nevar atļauties. Pretestība ir arī cilvēkos, kuri teiks, ka “gribam labklājību tagad, nevis gaidīt”.
“Ja gribam būt videi draudzīgi, tad tagad ir kaut kas jāupurē, lai nākotnē būtu labāk,” pārliecināts ir augstskolas lektors.
Kā novērtēt tīru mežu vai bišu pazušanu?
Cilvēki vides projektus mēdz vērtēt pēc vēlmes maksāt par zaļajām idejām vai gatavības saņemt kompensāciju. Danusēvičs to paskaidroja ar piemēru: “Kā novērtēt tīru mežu? Viens no veidiem – jautāt, cik cilvēki ir gatavi maksāt, lai mežs būtu tīrs. Vai teikt, ka šis mežs tiks izcirsts, un kāda ir kompensācija, ko cilvēki gribētu par to saņemt? Tas liek cilvēkiem šo mežu novērtēt. Vai arī cits jautājums – cik mūsu ekonomikai izmaksā viena bite? Ķīnā ir lieli ābeļdārzi, kur pēc bišu pazušanas cilvēki bija spiesti kāpt ābelēs un ar otiņām rokās ziedus apputeksnēt. Tagad tiek radīti droni, kas aplido ābeles, lai tās apputeksnētu. Ja zinām, cik izmaksā cilvēka algošana, lai viņš ar otiņu apputeksnētu ziedus un būtu raža, mēs zinām arī to, cik naudas izteiksmē izmaksā bites, ko zaudējam. Kas iznāk lētāk? Šādā analoģijā varam novērtēt cenu.”
Publiskotais SVF ziņojums par zaļajām investīcijām apgalvo, ka šie ieguldījumi iekšzemes kopproduktu (IKP) palielinās, savukārt ekonomisti iebilst, ka IKP ir vienkāršs un saprotams, taču slikts rādītājs. Tas parāda tikai to, kāda ir gada laikā kādā teritorijā saražoto preču un pakalpojumu vērtība, neņemot vērā cilvēku dzīves kvalitāti, veselību u.c. parametrus, kas nav izsakāmi naudā. Šos papildrādītājus no ekonomikas viedokļa vērtē citi indeksi.
Dažu valstu ekonomika gūst labumu no globālās sasilšanas
“Ir valstis, kas ir ieguvējas no klimata pārmaiņām. Piemēram, globālās sasilšanas dēļ Krievijai kļūst pieejams Ziemeļu jūras ceļš. Tas, ledum kūstot, no Ķīnas uz Eiropu ir īsāks nekā gar Tuvajiem Austrumiem un caur Vidusjūru. Viņiem samazinās arī izdevumi par apkuri, kā arī lielas teritorijas atbrīvojas no permafrosta jeb mūžīgā sasaluma, kas ļauj paplašināt lauksaimniecības teritorijas. Ķīna ir vēl viena valsts, kas ļoti strauji aug un ļoti strauji rada piesārņojumu. Augšanas fāze prasa resursus, un tas ir iemesls, kāpēc Ķīna bieži vien bloķē dažādas globālas vienošanās,” valstu atšķirīgo attieksmi pret zaļajiem projektiem raksturoja Danusēvičs.
Kā pozitīvu piemēru viņš minēja ES zaļā kursa virzību, jo “bieži vien tas, ko ES uzstāda kā savus mērķus, atbalsojas visā pasaulē. Tāpēc ir labi būt viedokļu līderiem pat tad, ja nav tiešas varas pār pārējiem”. Pirmie, kas iegulda vairāk naudas, piemēram, zaļajā enerģijā, var būt arī pirmie, kas atklāj jaunas, izdevīgas tehnoloģijas, kas sniegs priekšrocības. “Domāju, ka tā ir arī ES stratēģija – ne tikai glābt planētu, bet vienlaikus arī tehnoloģiski izvirzīties vadībā,” piebilda universitātes lektors.
