Sadaļas Sadaļas

Ikdiena aizliegtajā zonā. Saruna ar zinātnieku no Černobiļas AES

Pirmdien apritēs jau 35 gadi kopš vērienīgās kodolkatastrofas Černobiļas atomelektrostacijā (AES). Pirms pieciem gadiem virs joprojām jaudīgā radiācijas avota tika novietots pasaulē lielākais metāla sarkofāgs. Ar drošības risku modelēšanu, radioaktīvo materiālu pētniecību tur uz vietas nodarbojas Ukrainas Kodolspēkstaciju drošības problēmu institūts, kas arī pārrauga visa veida zinātniskos darbus piesārņotajā teritorijā. Par pētnieku ikdienu avarējušā reaktora pakājē un apkārtējās vides pētījumiem Černobiļā pastāstīja zinātniskā institūta vadītāja vietnieks, zinātņu doktors Sergejs Paskevičs.

Saruna ar Ukrainas Kodolspēkstaciju drošības problēmu institūta zinātnieku Sergeju PaskevičuSintija Ambote

Ar zinātņu doktoru Sergeju Paskeviču sarunājās Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente Sintija Ambote. 

Sintija Ambote: Izstāstiet par sevi? Kā jūsu darbs šobrīd sasaistīts ar bijušo Černobiļas atomelektrostaciju?

Sergejs Paskevičs: Mūsu pamata uzdevums ir nodrošināt avārijas vietas drošību. Mēs vērtējam, kā šis objekts ietekmē apkārtējo vidi, kāda ir radioaktīvo izmešu intensitāte un izstrādājam pasākumus, kā negatīvo ietekmi novērst. Mēs pārbaudām arī radioaktīvo materiālu stāvokli – to paša avarējušā reaktora materiālu sakausējumu, kas tur joprojām atrodas. Mēs pētām, kā ar laiku mainās šo materiālu fizikāli ķīmiskās īpašības, un tas ir pētījumu kopums, kas šeit notiek jau 30 gadus.

Kāda vispār šobrīd ir situācija ceturtā reaktora iekšienē 35 gadus pēc avārijas? Cik daudz un kādi radioaktīvie materiāli vai to putekļi tur glabājas?

Būtiskākā šī reaktora daļa ir kodolbīstamie materiāli, kas atrodas zem gruvešiem. Pēc sprādziena 1986. gada aprīlī apkārtējā vidē nonāca vien 5% no kopējās reaktorā esošās radiācijas, bet viss pārējais joprojām ir pašā reaktorā vai citās atomelektrostacijas ēkas daļās, kur satecējusi tā dēvētā “lava” no izkausētajām reaktora konstrukcijām. Jūs varat iztēloties, ka pēc sprādziena vēl 10 dienu tā lava tur vārījās un kausēja visu sev apkārt, un pēc tam, kad tā izdedzināja reaktora pamatni, tā iztecēja vēl četrus stāvus zem tā un tur uz līdzenas virsmas palika. Mūs pastāvīgi satrauc šie materiāli, jo tie nemitīgi ir jāuzrauga un jākontrolē to stāvoklis, drošība un sabrukšanas process. 

2016. gadā virs reaktora tika uzlikts jauns, drošs sarkofāgs, taču tagad mēs vēl gaidām, kad to tuvākajā laikā pieņems ekspluatācijā, lai mēs to varētu izmantot visiem paredzētajiem mērķiem. Viena no šī sarkofāga funkcijām ir iespēja ar tur iebūvētu īpašu būvniecības krānu sistēmu  izjaukt zem tā esošo veco sarkofāgu. Daļa veco konstrukciju, kuras uzbūvēja virs reaktora 1986. gadā, ir kļuvušas nedrošas. Tās ir jādemontē, lai novērstu to sabrukumu. Ja tas vecais sarkofāgs tur iekšā sabruks, tad tā seku likvidēšanai būs jāpiesaista ļoti lieli cilvēkresursi, tāpēc ir jānoņem slodze uz vecā reaktora gruvešiem, un tad nākotnē varēs veikt arī kodoldegvielu saturošo materiālu ieguvi.

Tad reaktora vecā patvēruma konstrukcijas demontāžas darbi vēl nav sākti?

Demontāžai ir jābūt pabeigtai 2023. gadā, jo pēc tam, kad 2018. gadā veicām veco konstrukciju stiprināšanu, secinājām, ka kaut kādu drošības garantiju varam dot ne ilgāk kā uz tuvākajiem 15 gadiem, un pēc mūsu prognozēm tieši pēc 2023. gada sabrukšanas riski paaugstināsies, jo viss tolaik būvētais sarkofāgs balstās uz avarējušā reaktora konstrukcijām. Tas ir kāršu namiņš. 

Mūsdienās jebkurai būvei iepriekš izpēta nestspēju, bet pēc Černobiļas katastrofas, protams, to neviens nepārbaudīja, un šīs ēkas atsevišķās daļās cilvēki joprojām nav bijuši un nezina, kā uzvedas kādas sienas, un tāpēc riski ar katru gadu tikai pieaug.

Kā šajā nedrošajā konstrukcijā šodien notiek tieši pētnieciskie darbi, vai zinātnieki arī fiziski iet iekšā reaktorā?

Tur ikdienā strādā apkalpojošais personāls, kas uzrauga konstrukciju stāvokli, pārbauda visu uzstādīto sistēmu un mērierīču darbību. Savukārt, runājot par zinātnieku darbu, piemēram, kontrolējot radioaktīvo putekļu sastāvu un to izplatību, ir nepieciešams, lai reaktora telpā ieiet cilvēks un noliek īpašu aparatūru, kas vāc radioaktīvo izmešu datus. Tās ierīces ir precīzi jāizvieto tieši tajās vietās, kur ir kādi šo putekļu rašanās avoti.

Piemēram, ļoti ilgu laiku pirms jaunā sarkofāga būvniecības reaktora apakšējie nodalījumi bija appludināti ar ūdeni, jo sniegs un lietus tur varēja iekļūt caur dažādām vecās konstrukcijas spraugām. Tās bija desmitiem tonnu ūdens, kas ik gadu iekļuva reaktora gruvešos, un tas ūdens arī mijiedarbojās ar kodoldegvielu saturošo materiālu sakausējumu, kas tālāk krājās zemākajos būves līmeņos. Pēc jaunā drošā sarkofāga būvniecības šis process apstājās, ūdens tur vairs neiekļūst un ūdens uzkrājums sāka izžūt.

Tagad daudzās telpās tas ūdens ir izzudis, bet ir palikuši nosēdumi, kas tika izskaloti no kodoldegvielu saturošajiem materiāliem. Un mēs sagaidām, ka, tam izkalstot vēl vairāk, var veidoties augsti radioaktīvi putekļi, kas pārvietosies pa objektu un radīs kādus izmešus zem sarkofāga. Mēs patlaban šos procesus pētām un, jā, cilvēki katru nedēļu iet tur iekšā, lai savāktu aprīkojumu, tiktu iekšā zemākajos līmeņos un vāktu radioaktīvā ūdens paraugus.

Vai pēdējos gados ir vēl kādi jauni zinātniski atklājumi par šo kodoldegvielu saturošo materiālu uzvedību Černobiļas avarējušajā reaktorā?

Mēs regulāri pētām to materiālu stāvokli, bet lieta tāda, ka pirms šīs katastrofas cilvēce neko nezināja par šādiem materiāliem, jo radās pavisam jauni sakausējumi, kas ir ar augstu radioaktivitāti, un tos ir īpaši grūti pētīt. Un, ņemot vērā, ka liels apjoms materiālu sakausējās sarežģītos temperatūru apstākļos, tad tur ir vesela virkne dažādu kodoldegvielu saturošu masu – ir gan melnā keramika, brūnā keramika un putekļveida kodolmateriāli, proti, tā nav viena viela, kuru varētu izpētīt un saprast, kas notiek. 

Mēs pētām, kādas jaunas vielas veidojas, kādas ir to īpašības, jo tās reaģē ar ūdeni, ar temperatūras maiņām, un pats būtiskākais – tās pašapstarojas, jo tām ir ļoti augsts radionuklīdu sastāvs. Pēc mūsu hipotēzēm tieši šo materiālu sabrukšanas process arī rada smalki izkliedētus radioaktīvos putekļus, un mēs prognozējam, ka

daļa šo materiālu tuvāko desmitgažu laikā sāks sadalīties, un jāsāk tagad domāt, ko ar to masu darīt,

jo vielu īpašības mainīsies, un mēs nezinām, ko tās nesīs nākotnē. Un īpaši tas ir svarīgi, ja mēs taisāmies tos materiālus no reaktora iegūt un kaut kur noglabāt. To nevarēs vienkārši izdarīt un aizmirst. Nē, mums tas visu ir jāpārved tādā stāvoklī, lai tas tūkstošiem gadu būtu drošībā un neradītu riskus apkārtējai videi. Tāpēc visiem mūsu pētījumiem ir praktiska nozīme, jo mēs kādreiz plānojam tos materiālus no turienes izņemt. Kad tas notiks, pēc 10 vai 100 gadiem, to neviens nevar šobrīd atbildēt, bet to, ka tas ir jāizdara, to pieprasa Ukrainas likumdevējs.

Cik tālu pavirzījusies risinājumu meklēšana, kur no reaktora iegūtos radioaktīvos materiālus noglabāt pēc tam?

Mūsu institūts par to visiem regulāri atgādina, jo pēc mūsu likumdošanas šādi materiāli ir jāglabā dziļi zem zemes, kādos klinšu veidojumos. Ukrainā tādas glabātuves nav un tuvākajos 20 gados diez vai tādu uzbūvēs. Tas prasa sarežģītu inženiertehnisku risinājumu un nepieciešami ilgstoši pētījumi, kā arī īpašas vietas izvēle. Taču varu pateikt, ka Černobiļas teritorijā šobrīd norit pilotpētījumi par šādas dziļas glabātuves izveidi tieši AES zonā. Tas gan ir tikai sākums, un mēs nezinām, kad un ar ko šis pētījums noslēgsies. 

Mēs, zinātnieki, piedāvājam no reaktora iegūtos radioaktīvos atkritumus, ja mēs tiešām virzīsimies uz to izņemšanu, tad glabāt tos īpašos konteineros atomelektrostacijas platformā. Tur ir vieta, kur to pietiekami droši un ar atbilstošu kontroles līmeni var uzglabāt. Bet šie  konteineri arī vēl ir jāsagatavo un jāpierāda, ka tajos var glabāt kodoldegvielu saturošo masu. Mums priekšā vēl ir ļoti daudz darba.

Kopš jaunā aizsargsarkofāga novietošanas virs Černobiļas reaktora pagājuši pieci gadi. Kā un vai ir mainījušies radiācijas līmeņi tuvējā apkārtnē ārpus tā?

Pašā AES platformā iekšā nekas nemainījās, savukārt 

ārpusē pie šīs arkas tuvākajā zonā radiācijas līmeņi saruka 10 reizes, 

liecina mūsu speciālistu pētījumi. Tas ir likumsakarīgi, jo uzsprāgušā reaktora konstrukcijas joprojām atrodas 20 metrus virs zemes, un tas visus šos 35 gadus ir jaudīgs radiācijas avots. Tas joprojām tāds arī ir. Tie radiācijas līmeņi kritās tikai 300 līdz 500 metrus no objekta, bet citās piesārņotajās vietās radioaktīvais fons nav mainījies.

Kādi pētījumi notiek bijušās atomelektrostacijas apkārtnē, kā tur mainās radioaktīvais fons, un kā tas ietekmē dabu?

Černobiļas zona ir unikāls poligons lielākajai daļai zinātnes novirzienu, tā ir ekoloģija, zooloģija, bioloģija, ģenētika, radioloģija un tā tālāk. Šīs teritorijas piesaista pētniekus, jo tās atšķiras no laboratoriskiem izmeklējumiem ar to, ka pēc katastrofas radionuklīdu piesārņojuma laukā iekļuva veselas ekosistēmas. Viena lieta ir dzīvo organismu reakcija uz starojumu, bet cita situācija ir tad, kad tiek apstarota visa ekosistēma, proti, tas dod iespēju pētīt, kā radioaktīvā gruntī veidojas sakņu sistēma, kas uzkrājas pazemes biomasā, kā lietus izskalo šos radionuklīdus līdz pazemes ūdeņiem. Tas viss tiek pētīts. 

Tiesa gan, pēdējos piecus gadus ne tik intensīvi, šobrīd tie vairāk ir tādi sporādiski pētījumi. Vienlaikus pirms pieciem gadiem tika izveidots Černobiļas radioaktīvās biosfēras ekoloģiskais dabas rezervāts un visa, ja nemaldos, 1400 kvadrātkilometru zona tagad ir dabas rezervāts. Tur notiek bioloģiskās daudzveidības pētījumi, un mēs izstrādājam pasākumus tās ekosistēmas saglabāšanai, jo kopš katastrofas šīs zonas floras un faunas sugu daudzveidība krietni pieauga. Ja mēs salīdzinām ar septiņiem citiem Ukrainas dabas rezervātiem, tad Černobiļas teritorija ir otrajā vietā pēc bioloģiskās daudzveidības rādītājiem.

Bet kādēļ tas tā ir, vai vienīgais iemesls ir tas, ka šajā vietā nav cilvēku klātbūtnes vai ir vēl citi faktori?

Jā, būtiskākais iemesls ir cilvēka klātbūtnes neesamība. Iestājas dabiskas biocenozes veidošanās process. Palielinās augu sugu daudzveidība, un līdz ar to parādās arī vairāk jaunas dzīvnieku sugas, kuras piesaista tieši šī augu daudzveidības attīstība. 

Piemēram, mūsu pētnieki atklāja, ka sikspārņu fauna šeit ir viena no bagātākajām Eiropā. Šeit fiksētas 17 Sarkanās grāmatas sikspārņu sugas. Tāpat

šeit ir lāči un dabā tika introducēti izmirušie Prževaļska zirgi un viņi te labi adaptējās.

Pasaulē cenšas atjaunot šo zirgu savvaļas populāciju, jo kopumā ir tikai ap 2000 indivīdu, bet te savvaļas populācijā tagad ir ap 200. Tā nu ir sanācis, ka šī suga, kas parasti apdzīvo stepes un pustuksneša apstākļus, tagad ir iedzīvojies mežainā teritorijā.

Tātad ir liela dzīvnieku daudzveidība, bet vai ir pētījumi par viņu dzīves ilgumu un radiācijas ietekmi uz to?

Visticamāk, radiācija noteikti ietekmē šīs sugas, taču dabā eksistē dzelžaini izdzīvošanas likumi un, ja vērtē populācijas kopumā un cik veiksmīgi tās attīstās, tātad radiācija nav būtiskākais faktors, bet gan dzīvotnes kopējie apstākļi. Pat Sarkanajā mežā ir dzīvnieki. Jā, mūsu pētnieki konstatē radiācijas ietekmi ģenētiskā līmenī, un ir apstiprinātas kādas neparastas iejaukšanās DNS, bet dabas atjaunošanās mehānismi ir pārāki par to kaitējumu, ko te rada radiācija. 

Tās ir populārākās pētniecības vietas zinātniekiem no visas pasaules, jo dzīvotspējīgā ekosistēma ir intensīvi piesārņota ar radionuklīdiem, ar cēziju, ar stronciju, un ir gan alfa, gan gamma starojums. Tas viss ir interesanti, kā dzīvnieki un augi pielāgojas šim augstajam starojuma līmenim.

Vai kopš jaunā sarkofāga būvniecības noslēguma Černobiļas AES teritorijā ir sākti vēl kādi citi aktuāli infrastruktūras projekti?

Šobrīd mēs gaidām tikai avarējušā reaktora demontāžas darbu startu zem jaunā sarkofāga. Pirmkārt, Ukrainas valdībai nav naudas, lai veiktu šos darbus, un tie nemitīgi tiek atlikti, jo, kā zināms, Ukrainas valstij šobrīd diemžēl ir citas būtiskas problēmas. Turklāt visi darbi, kas saistīti ar nojaukšanu ir ļoti dārgi.

Bet kā ar starptautisko palīdzību?

Starptautiskā palīdzība noslēdzās līdz ar jaunā drošā sarkofāga būvniecību. Cik man zināms, drīzumā mūsu valdība plāno vērsties pie starptautiskās sabiedrības pēc palīdzības, arī mēs, zinātnieki, par to rakstām un runājam konferencēs, taču runāt par kaut ko konkrētu es neņemos. 

Diemžēl Černobiļas stāsts 35 gadus pēc avārijas netiek aizvērts.

Turklāt pēc daudzo novērojumu veikšanas gan pašā AES, gan apkārtējā piesārņotajā teritorijā, tie pētījumi nav atstājuši nekādas cerības par to, ka šīs teritorijas jebkad nebūs aizliegtā zona. Bet mēs īstenojam projektu, lai veidotu šeit centralizētu izlietotās kodoldegvielas glabātuvi. Un tāds teritorijas izmantošanas veids, manuprāt, ir attaisnojams, ja saprotam, ka nekādiem citiem mērķiem mēs šo bijušās Černobiļas AES zonu nekad nevarēsim izmantot.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Tehnoloģijas un zinātne
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt