Zdanovskis nupat aizstāvējis savu promocijas darbu par agrīnu neirodeģeneratīvu slimību diagnostiku. Tā mērķis bija noteikt galvas smadzeņu kvantitatīvu un kvalitatīvu radioloģisko biomarķieru izmaiņu saistību ar kognitīvo funkciju izmaiņām un demenci. Tātad to, kā radioloģiskie biomarķieri ietekmē saslimšanu ar dažādām demencēm un kā tas skar prāta spējas.
"Principā radiologa darbs ir skatīties uz attēliem un izvērtēt nedaudz subjektīvi tos attēlus. Mūsu uzdevums bija apskatīties, kas tika darīts jau iepriekš, kā agrāk tika izvērtētas galvas smadzenes radioloģiskajos attēlos. Tie būtu tie kvalitatīvie rādītāji, kur subjektīvu vērtējumu mēģina kvantificēt jeb izteikt kaut kādās pakāpēs.
Tā būtu pirmā pētījuma daļa. Otrā pētījuma daļa ir tā, kurā mēs mēģinām objektivizēt to, kas ir redzams magnētiskās rezonanses attēlos. Tur nāk palīgā programmatūra," stāstīja Zdanovskis.
Šī programmatūra spēj noteikt, kāds ir galvas smadzeņu tilpums, kas ir vienkāršākais biomarķieris, bet galvas smadzeņu tilpumam nav absolūta nozīme kognitīvo funkciju nodrošināšanā, uzmanība jāpievērš arī smadzeņu garozai.
"Ir smadzeņu daļas, kurām ir lielāka nozīme, un ir smadzeņu daļas, kurām ir mazāka nozīme. Tas uzdevums bija skatīties šīs sīkākās struktūras. Visi ir dzirdējuši par balto un pelēko vielu. Pelēkā viela ir tā pati garoza smadzenēs, pati jaunākā smadzeņu daļa, un garozai ir arī biezums. Katrā vietā ir konkrēts biezums – no–līdz. Katram tas ir nedaudz savādāks, ir arī individuālās atšķirības," skaidroja Zdanovskis.
Radiologs savā promocijas darbā analizēja to, kāds ir šis garozas biezums un kāds ir tilpums dažādās smadzeņu struktūrās cilvēkiem, kuriem nav kognitīvo traucējumu, cilvēkiem, kuriem pēc kognitīvajiem testiem ir viegli kognitīvie traucējumi, un cilvēkiem, kuriem ir smagi kognitīvie traucējumi.
"Mūsu uzdevums bija parādīt, ka ne tikai subjektīvam novērtējumam ir nozīme, bet ka arī ir iespējams vienoties par kaut ko. Principā tas skaitās, ka subjektīvu skatījumu mēs pārvēršam kaut kādā ciparā, un tad mēģinām paskaidrot, pie kāda subjektīva skatījuma tev ir jānorāda, ka ir pirmās pakāpes atrofija, otrās pakāpes atrofija un trešās pakāpes atrofija.
To jau mēģina no 90. gadiem, bet pēdējo piecu–desmit gadu laikā pētnieki ir nonākuši pie kopsaucēja, kam visvairāk vajadzētu pievērst uzmanību un kādām jābūt pakāpēm pie kādām izmaiņām," norādīja Zdanovskis.
Ja smadzeņu kortikālās rievas jeb smadzeņu garozas rievas ir platākas, tad tā varētu būt pirmā pakāpe. Ja kortikālās rievas ir platākas un ir pazudis arī nedaudz tilpums, tā ir otrā pakāpe. Ja skaidri redzams, ka gan kortikālās rievas ir platākas, gan tilpums ir ievērojami zudis, tā ir trešā pakāpe.
Šīs noteiktās saistības ir kā pamats tālākiem pētījumiem par kvantitatīvo radioloģisko biomarķieru izmantošanu kognitīvo traucējumu diagnostikā, lai nākotnē varētu agrīni identificēt pacientus, kas ir kognitīvo traucējumu attīstības riska grupā, norādīja Rīgas Stradiņa Universitātes Radioloģijas katedras vadītājs, profesors Ardis Platkājis.
"Mūsu un Naura uzdevums pētījumā bija agrīnai diagnostikai. Tad, kad vēl šīs izmaiņas ir tik minimālas, ka īstenībā ar aci tās ir grūti pamanīt, tās pamana datorikas tehnoloģijas. Radioloģija ļoti strauji attīstās, tajā skaitā arī magnētiskā rezonanse rada ļoti augstas izšķirtspējas attēlus, bet cilvēka acs var izšķirt tikai līdz zināmai robežai. Tālāk nāk palīgā jau datorizēta pieeja, mākslīgais intelekts, kas palīdz mums redzēt to, ko mēs ar aci neredzam," skaidroja Platkājis.
Bet pirmās kognitīvās izmaiņas agrīni var pateikt ne tikai no magnētiskās rezonanses rezultātu analīzes. Par tām var atklāt, veicot arī dažādus fizioloģiskus pētījumus un izmeklējumus, norādīja Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes un Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadošā pētniece Solvita Umbraško.
"Mūsu uzdevums ir veikt pamatā vizuāli telpiskos mērījumus dažādos līmeņos. Droši vien visiem zināmāki ir vizuāli telpiskās novērtēšanas testi, piemēram, figūru rotācija un tamlīdzīgi, bet ir ne tikai vizuāli telpiskie, arī verbālo spēju pārbaudei [izmanto testus]. Kas ir ļoti svarīgi – mēs veicam arī acu kustību mērījumus. Šis ir cits līmenis, kur patiesībā cilvēks apstrādā vizuālo informāciju, bet tādā, var teikt, nosacīti neapzinātā līmenī. Tas ir tāds spēcīgs rādītājs agrīnu neirodeģeneratīvu saslimšanu gadījumā," skaidroja Umbraško.
Turpmākajos pētījumos plānots apvienot laboratorijas acu kustību mērījumus ar psiholoģiskajiem testiem un skatīties to visu kopā ar radioloģiskajiem mērījumiem.
"Tad tā bilde būs ļoti pilnīga – gan no smadzeņu skenēšanas aspekta, gan arī šiem testiem un acu kustību pieraksta ierīcēm. Tur mēs arī ceram saskatīt šos korelātus, ka, iespējams, mēs arī tādā mazāk dārgā veidā agrīni, ar noteiktām metodēm varētu jau pārbaudīt un varbūt identificēt agrīnās [kognitīvo izmaiņu] pazīmes," stāstīja Umbraško.
