Mēdz teikt, ka septiņas sekundes ir pietiekams laiks, lai mums rastos pirmais priekšstats par svešu cilvēku, taču patiesībā pirmie secinājumi mūsu smadzenēs neapzināti tiek veikti pat milisekundēs. Ko mūsu smadzenes spēj izsecināt tik īsā laika sprīdī?
"Evolucionārais princips ir tāds, ka, protams, mums ir svarīgi saprast, vai kaut kur tuvumā ir kāds cilvēks. Jautājums – bīstams vai ne – ir uzreiz nākošais, tāpēc mēs esam ļoti jutīgi pret seju izteiksmēm. Ne pret pašām sejām, bet seju izteiksmēm, un mēs esam ļoti jutīgi pret acu kontaktu," norādīja Šķilters.
Tātad pirmais, kas mūsu smadzenēs notiek neapzināti, ir nonākšana līdz secinājumam, ka mūsu apkārtējā vidē atrodas vēl kāds cilvēks – tas notiek neticamā ātrumā, nolasot sejas izteiksmi un izveidojot acu kontaktu.
"Pēdējie pētījumi liecina, ka tas notiek pat zem 100 milisekundēm, – zem 100 milisekundēm mēs spējam atpazīt, ka tas ir cilvēks vai cilvēkam līdzīga sejas konfigurācija.
Mēs izveidojam acu kontaktu, bet emociju lasīšana ir vēlāks process. Tad, kad mēs sākam no sejas lasīt emocijas, mums ir ļoti augsts kļūdu īpatsvars, mēs varam ļoti kļūdīties, nolasot emocijas. Tā ka seja, protams, ir viens no pirmajiem emociju lasīšanas veidiem, bet tas nav diez ko precīzs," skaidroja Šķilters.
Vienlaikus emocijas, kā arī visas citas pazīmes, kas nāk līdzi tai sejai, ko mēs atpazīstam kā cilvēku, mums ir jāpaspēj ātri apstrādāt, lai izveidotu pirmo priekšstatu par to, vai otrs ir bīstams vai nav.
"Jā, emociju atpazīšana ir vēlāks process, bet pirmais spriedums par to, vai seja vispār ir, teiksim, draudzīga vai potenciāli draudīga, tiek izdarīts faktiski tajās pašās 50 milisekundēs – divdesmitajā daļā no sekundes. Cits jautājums, protams, ir par to, cik tas ātrais spriedums ir atbilstošs realitātei," norādīja Dimdiņš.
Jāņem vērā, ka cilvēkus neapzināti vērtējam pēc tā, kāda ir bijusi mūsu līdzšinējā pieredze, un uz jautājumu, vai ir kaut kādi faktori, kas sejas padara uzticamas vai viltīgas, no uztveres pētniecības viedokļa nav skaidras atbildes, jo sejas ģeometriju – acis, degunu, muti – mēs nenolasām atsevišķi, mēs lasām seju kā kopumu.
"Šeit viena nianse, kas ir interesanta, ir, ka gadu tūkstošiem uzskats faktiski ir tāds, ka cilvēka acis ir ieeja uz cilvēka dvēseli, ka tās ir cilvēka dvēseles spogulis, bet patiesībā ir tā, ka acīm un mutei ir funkcionāli ļoti atšķirīgas lomas.
Mēs ar acu palīdzību izveidojam acu kontaktu, taču tālāk, nedaudz vēlāk lasot emocijas, un tie ir milisekunžu procesi, mēs vairāk skatāmies uz muti," stāstīja Šķilters.
Līdz ar to secināts, ka otra emocijas mēs nelasām no acīm, bet gan tieši no mutes. Turklāt pat tad, kad seju saskatām mākoņos vai kafijas tasītē, šis emociju nolasīšanas process saglabājas – ja šķiet, ka mākoņi izveidojuši sejas attēlu, tieši no mutes mēs uzreiz secinām, tā ir priecīga vai bēdīga seja.
"Seju uztvere ir secīgs process, kurā mēs vispirms diagnosticējam, vai ir kaut kādas sejas izteiksmes, un dažas milisekundes vēlāk mēs tās saliekam divās kastītēs – sejai līdzīgi objekti un sejas. Bet abos gadījumos mēs jau esam veikuši tādu primāro emociju analīzi un pateikuši, vai seja vai objekts ir priecīgs vai bēdīgs," norādīja Šķilters.
Jārēķinās, ka pirmais priekšstats gan sociālajā psiholoģijā, gan kognitīvo zinātņu nozarē vēl arvien tiek ļoti daudz pētīts, jo ārkārtīgi bieži izrādās maldīgs.
"Piemēram, viena joma, kas man liekas nepiedodami aizmirsta emociju pētniecībā, ir cilvēka gaitas vai bioloģiskās kustības izvērtēšana. Ne visi mēs esam briesmīgi smaidīgi tajā brīdī, kad esam priecīgi, vai ne vienmēr mēs raudam, kad esam bēdīgi, bet, ja kāds pavēro mūsu gaitu, piemēram, pāris sekundes, mēs diezgan labi varam pateikt, ja kaut kas nav kārtībā. Ja cilvēks ir noguris, to mēs no sejas tik labi nevaram nolasīt," pauda Šķilters.
Līdz ar to svarīga ir konteksta nozīme, secināja Dimdiņš, jo reālajos apstākļos mēs cilvēka sejas izteiksmi, acis vai muti nekad neuztveram izolēti no tā, kādam ķermenim klāt ir seja, kā cilvēks ir ģērbies, kā pārvietojas, kā uzvedas, kā smaržo.
"Protams, tur vēl ir citi faktori. Piemēram, ko viņš mums atgādina vai neatgādina, ir ļoti būtisks faktors tīri no personīgās pieredzes, vai viņš mums atgādina kādu, kuram mēs esam varējuši uzticēties pagātnē, ar ko mums ir bijusi pozitīva pieredze, vai ne. Arī tas lielā mērā var iet iekšā tajā milisekunžu spriedumā," skaidroja Dimdiņš.
Tāpat ļoti būtisku lomu spēlē stereotipizācija – vai mēs pēc cilvēka izskata un tēla novērtējam viņu kā konkrētas grupas pārstāvi. Ja tā, tad uzreiz pieslēdzas mūsu priekšstati par šo grupu, mūsu emocijas, kas saistās ar grupu, mūsu aizspriedumi vai tieši otrādi – pozitīvā attieksme. Tas arī ietekmē pirmo priekšstatu un to, kā mēs redzam konkrēto seju, kā mēs uztveram, ko tā mums saka.
"Realitātē sociālā uztvere vienmēr ir visu šo dažādo faktoru kopums. Tie visi savstarpēji mijiedarbojas, un ir ļoti grūti ārpus laboratorijas tos atsevišķi izolēt un pētīt," secināja Dimdiņš.
