Zemūdens atradums Latvijā
"Pirms dažām nedēļām notika Latvijas zemūdens arheoloģijā nebijis notikums, kad liels kuģa vraks, kas tika atrasts 2021. gada septembrī tepat Daugavgrīvas pludmalē, tika pārvietots," atklāja Meinerts, kurš šos darbus uzraudzījis.
Atraduma vietā milzīgais vraks ilgstoši nevarējis palikt, jo ļoti strauji notiek krasta erozija, kas to vienkārši sabojātu un sadragātu, tāpēc pirms pāris nedēļām tas tika atrakts, pie tā tika piestiprināti pontoni, un pa ūdeni tas tika aizvilkts un nogremdēts drošā vietā – Vecdaugavas akvatorijā.
Diemžēl lielais kuģa vraks bija no jauna jānogremdē, jo muzeja, kas uzņemtos to iekonservēt un eksponēt, Latvijā nav. Citāda situācija ir Igaunijā, – tur nesen atvērts Jūras muzejs, kurā jau eksponēti līdzīgi un vēl senāki atradumi.
"Latvijā nebija neviena muzeja, kas to uzņemtos. Mums diemžēl nav jūras muzeja, un tā ir ļoti liela problēma, savā ziņā pat kauns.
Esam vienīgā Baltijas jūras valsts, kurai nav sava jūras muzeja, kas arī lielā mērā traucē aktīvākas pētniecības attīstību," secināja Meinerts.
Pētnieks atzina, ka konkrētais kuģa vraks nav pats vērtīgākais un interesantākais atradums, ņemot vērā, ka tas, visticamāk, ir no 19. gadsimta vidus, taču tas no jauna licis saprast, ka diemžēl Latvijā zemūdens arheoloģija nav pietiekami plaši attīstīta, vērtēja Meinerts.
"Zemūdens arheoloģija Latvijā ir ilgstoši palikusi bērnu autiņos, tāpēc es ļoti ceru, ka tuvākajās desmitgadēs būs jauni pētnieki, kas reizē būs arī nirstoši zemūdens arheologi," viņš pauda.
Zemūdens arheoloģijas attīstība pasaulē
Nebūs maldīgs teiciens, ka vēl viens tikpat liels kosmoss, kāds paveras virs mūsu galvām, meklējams arī jūru un okeānu dzīlēs. Iespējams, ka šis otrs kosmoss ir vēl iespaidīgāks, jo ne jau visu par to zinām, un tam pietuvoties allaž šķitusi uzdrīkstēšanās, kas nes līdzi daudz risku. Un tomēr – zemūdens pētījumi joprojām vilina, un mēs joprojām uzzinām ko jaunu, ja ekspedīcijas veiksmīgi noslēgušās.
Tāpat ir pretēji viedokļi, ka vajag likt mierā gan dvēseles, kuras gājušas bojā kuģu avārijās, gan to, kas palicis pāri no kuģiem un atdusas okeāna dzelmē.
Šajā vasarā daudzi sekoja līdzi notikumiem saistībā ar zemūdeni "Titan", kurā atradās pieci cilvēki, kas nolaidās okeānā, lai pētītu slavenā kuģa "Titāniks" vraku. Tagad jau mēs zinām, ka šis stāsts beidzās traģiski, – visi pieci cilvēki gāja bojā, un no okeāna tika izceltas zemūdenes atliekas. Pētīt dziļus ūdeņus un ne jau tikai ar zemūdenēm vien – tas ir aizraujoši, bet vienlaikus bīstami un tehniski sarežģīti.
"Zemūdens arheoloģijas ideja vienmēr ir bijusi pārnest metodes, kuras labi zinām un esam aprobējuši sauszemes pētījumos, un mēģināt tās realizēt zem ūdens. Tad, protams, rodas virkne dažādu tehnisku grūtību – tas notiek zem ūdens, ir slikta redzamība, ir fiziski grūti to paveikt, ir straumes, saduļķojumi. Patiesībā zemūdens arheoloģija lielā mērā ir mēģinājumi pārvarēt šīs tehniskās grūtības," norādīja Meinerts.
Atšķirībā no arheoloģijas uz sauszemes, kur daudzas metodes nemaz tik ļoti nav mainījušies no laika, kad arheoloģija radās kā akadēmiskā disciplīna 19. gadsimta beigās, zemūdens arheoloģijā tieši tehnoloģijas ir devušas ārkārtīgi daudz. Bez tehnoloģijām, dažādiem lāzeriem, skeneriem un satelītiem nemaz nebūtu iespējams atrast zemūdens objektus, ko pētīt.
"Zemūdens arheoloģiju pat varētu iedalīt divās daļās, – viens ir stāsts par izpētes darbiem, kad kaut kas tiek rakts un atsegts, bet otrs ir pats process, lai apzinātu, kādi objekti vispār atrodas šajā neapzinātajā kosmosā zem ūdens. Šī otrā daļa ir ļoti laikietilpīga, ļoti resursu ietilpīga un savā ziņā pat svarīgāka un sarežģītāka nekā pirmā," vērtēja Meinerts.
Zemūdens arheoloģijas straujāka attīstība sākas tikai pēc Otrā pasaules kara, kad franču zinātnieks un okeanogrāfs Žaks Īvs Kusto kopā ar saviem līdzgaitniekiem radīja pirmo praktiski un vienkārši izmantojamo, kā arī industriālos apmēros ražojamo akvalangu, kas nirējiem zem ūdens beidzot ļauj brīvi pārvietoties.
"Tas ir kā tāds īstais sākuma punkts zemūdens arheoloģijas attīstībā, un tad 50.–70. gadi ir laiks, kad tā no aizrautīgu piedzīvojumu meklētāju un okeanogrāfu aizraušanās ļoti ātri kļūst par īstu zinātnes disciplīnu. Nesenākajās desmitgadēs šajā nozarē nāk arvien jauni tehniski risinājumi, lai mēs vairāk varētu izdarīt un redzēt, bet pati ideja un pamatakmens ielikts 20. gadsimta vidū un otrajā pusē," skaidroja Meinerts.
Kopš tā laika atklāts, šķiet, ir daudz, taču līdzīgi kā ar kosmosa izpēti – arī par zemūdens pasauli patiesībā zinām visai maz.
"Tas [izpētīto ūdeņu] procents patiesībā ir ļoti neliels. Ja iedomājamies klasisko pasaules karti, kas stāv skolā, ģeogrāfijas kabinetā pie sienas, tad tie visi lielie, zilie laukumi, kas ir lielo okeānu plašumi ar milzīgiem dziļumiem, ir gandrīz neapzināti, ja runājam no zemūdens arheoloģijas perspektīvas. Arī mūsu pašu Baltijas jūrā, ja nokļūstam tālāk no krasta, dziļākos ūdeņos, – arī tur apzināto teritoriju procents ir ļoti, ļoti neliels," stāstīja Meinerts.
Labāk apzinātas ir, protams, tās teritorijas, kas atrodas tuvāk krastiem. Ne tikai tehnisko iespēju dēļ, bet arī tāpēc, ka tur ir ko meklēt, – senatnē pārvietošanās ar kuģiem lielākoties notika salīdzinoši tuvu sauszemei, neriskējot doties plašajā okeānā.
Ar nirēju palīdzību konkrētus objektus okeānos un jūrās iespējams izpētīt maksimums līdz 80 metru lielam dziļumam. Ja ir jāpēta kas dziļāk, tiek izmantoti īpaši aprīkoti pētniecības batiskafi, mazās zemūdenes vai zemūdens droni. Ar to palīdzību tiek meklēti nogrimušu kuģu vraki un citi objekti, kuru atrašanās vieta un nogrimšanas apstākļi ir jautājumi, kas zinātnieku prātus nodarbina pat vairākas desmitgades.
