Cilvēka bezspēcību dabas priekšā apliecina divas fundamentālas parādības – laika ritējums un laikapstākļi. Centieni mainīt laikapstākļus, šķiet, ir tik seni kā pati cilvēce, taču tikai pēdējā gadsimta laikā radušās reālas idejas, kā mazināt bezspēcīgo atkarību no atmosfēras procesu labvēlības.
Vētra, kas postīja Dobeli augusta sākumā, sausums, kas izdedzina milzu platības Amerikā, Vidusjūrā un Austrālijā, karstums, kura dēļ normāli dzīves apstākļi nav iespējami vēl nesen komfortablos reģionos, un salnas pavasarī tepat Latvijā. Visas šīs parādības liek cilvēkam bezspēcībā noplātīt rokas. Te arī beidzas mūsu visvarenība, bet sinoptiķa ziņojums tiek gaidīts kā atpestīšana. Un tomēr – tas nebūtu cilvēka dabā, ja mēs necenstos mainīt visu, kas mums liek kaut nedaudz izjust diskomfortu.
"Manuprāt, vēsturiski un arī šobrīd cilvēce vienmēr ir bijusi ļoti atkarīga no laikapstākļiem. Agrāk tas bija pat vēl kritiskāk, kad principā katrs cilvēks bija zināmā mērā sinoptiķis, jo tas bija cieši saistīts ar to, ka, ja tu spēji nedaudz prognozēt, varēji nodrošināt sev labību, ko ēst ziemā. Tas bija ļoti svarīgi – rast kopsakarības, prognozēt laikapstākļus," atzina Vīksna.
Vienlaikus cilvēkiem vienmēr bijusi arī tieksme laikapstākļus ietekmēt, lai tie būtu vismaz nedaudz labvēlīgāki. Līdz ar to cilvēce, laika gaitā attīstoties, nonākusi no lietus piesaukšanas dejām līdz tehnoloģiski attīstītiem risinājumiem, kas tiek pētīti un piemēroti.
Nozagt lietu no citurienes
Viens no biežāk dzirdētajiem zinātnieku piedāvātajiem risinājumiem ir mākoņu kaisīšana jeb sēšana ar sudraba jodīdu.
"Tas nav nekas jauns, tie, ja nemaldos, ir 1940., 1950. gadi, kad kaut kas tāds sākās ar mākoņu sēšanu. Principā tas nozīmē, ka tur jau debesīs kaut kas ir, tātad ir, piemēram, mākonis, kurā ir sīki pilieniņi, kuri nekrīt lejā kā nokrišņi, bet tur ir. Tad ir vēlme dabūt tos lejā kā nokrišņus. Ja mēs, piemēram, gribam, lai nolīst kaut kur, kur vajag lietu, notiek šī sēšana.
Tiek iesēts šis sudraba jodīds, kas ir kā graudiņš, sākums, ap kuru tas piliens var veidoties. Līdz ar to ūdens, kas mākonī ir, uzreiz arī nolīst. Tāpēc to sauc par mākoņu sēšanu," skaidroja Zuters.
Jodīdu visefektīvāk izkaisīt var no lidmašīnas. Šī metode gan nav viennozīmīgi atzīta par efektīvu. Tās iedarbību nav iespējams skaidri izmērīt, jo nokrišņu veidošanos ietekmē tik daudz mainīgo lielumu, ka nav skaidri zināms, vai konkrētajā epizodē lietu izsauca tieši sudraba jodīds vai tas tāpat būtu veidojies pats no sevis.
"Tāpēc ir ļoti grūti dabūt atskaiti, cik tas ir palīdzējis, cik lielu efektu tas dod. Kādā gadījumā tas varbūt vispār nedod neko, kādā situācijā tas dod vairāk," norādīja Zuters.
Turklāt jodīda izkaisīšana debesīs cilvēkiem dabiski rada bažas par tā iespējamo nelabvēlīgo efektu.
"Protams, ka tas sudraba jodīds netiek ļoti daudz izkaisīts, bet mēs sējam, sējam un sējam, un tas, protams, sakrājas. Tā ir viena puse, ko apskata kā risku. Otra puse ir tā, ka dabā, ja tas ūdens nenolīst šeit, tas nolītu kaut kur citur, līdz ar to sāk runāt par to, ka, ja mēs panākam, ka tas lietus nolīst šajā vietā, tad mēs īstenībā esam nozaguši to lietu no vietas, kur tas citādi nolītu. Tas var radīt konfliktus," vērtēja Zuters.
"Starp citu, pie mākslīgas laikapstākļu modificēšanas daudzviet pasaulē iesaistīti ir arī meteodienesti. Piemēram, runājot ar Arābijas pussalas kolēģiem, tur pat agrāk jau regulāri bija flotes lidmašīnas, kas katru pēcpusdienu noteiktā laikā ar šo sudraba jodīdu lidoja. Bija speciāli maršruti, un tas bija rutīnas pasākums kā atbalsts lauksaimniecībai," stāstīja Vīksna.
Pēdējos gados šie meteodienesti gan pārgājuši uz dronu izmantošanu, kas ar elektriskiem impulsiem polarizē mākoņos esošās daļiņas, lai tās saliptu kopā un veidotu nokrišņus.
"Tā, protams, tāpat ir ļoti grūti pierādāma vai novērtējama metode, jo atmosfērā notiek tik dinamiski procesi, ka nekad neatkārtojas vienā vietā viena un tā pati situācija. Kas vēl ir interesanti, – vēl šobrīd tiek pielietoti arī pretkrusas lielgabali. Vēl šobrīd aktīvi Balkānos, Amerikā, ir dzirdēts arī par Argentīnu, tiek izvietoti tādi lielgabali, lielas taures, kas izšauj gaisu, dod impulsu pret debesīm, kad nāk pērkona negaisa mākoņi, ar cerību, ka tas mainīs mākoņa struktūru un izjauks augšupejošā gaisa kustību, un samazinās krusas iespējamību," stāstīja Vīksna.
Zinātniskajās aprindās arī pret šo metodi izturas ļoti skeptiski, jo nav būtisku publikāciju, kas apstiprinātu gaisa lielgabalu efektivitāti krusas novēršanā.
"Cilvēks, protams, mēģina laikapstākļus ietekmēt ar visādiem līdzekļiem, bet tur tiešām ir vairāk psiholoģiskais faktors un apziņa, ka esi darījis visu, ko esi varējis darīt. Cerība paliek pēdējā, bet man nav īstas pārliecības, ka kāds no tiem risinājumiem būtu tiešām efektīvs," secināja Vīksna.
