Tas, ka zemes dzīles ir pilnas ar bagātībām, ir sen zināms cilvēcei – diendienā no tām pumpējam naftu, rokam akmeņogles un lērumu citu noderīgu izejmateriālu.
Izskan idejas, ka arī okeāna dzīlēs atrodami daudzi derīgi materiāli. Ne velti Norvēģija jau sākusi dziļjūras derīgo izrakteņu ieguves izpēti. Tas liek uzdot jautājumus – vai un kā nākotnē tiks izmantota okeānu gultne?
"Šie atklājumi par derīgajiem izrakteņiem jūras gultnē vai uz jūras dibena ir interesējuši cilvēku kopš 1960. gadiem, kad tur bijuši pirmie atklājumi, sākoties dziļjūras ekspedīcijām, urbšanām, izpētes darbiem. Šie resursi ir zināmi ļoti plaši pasaules okeānā. Faktiski te mēs runājam par kaut ko tādu dziļāku, kur cilvēks vēl nav aizsniedzies," skaidroja Stinkulis.
Jau sen dažādi derīgie izrakteņi un materiāli tiek iegūti salīdzinoši seklākās vietās – jūras šelfā. Tagad tiek attīstīti plāni pārcelties dziļāk okeānā.
"Ieguve vēl pagaidām komerciāli nav notikusi, cik es saprotu, bet tāda kā izpētes ieguve, eksperimentālā ieguve gan ir bijusi. Galvenokārt tas attiecas uz Kluso okeānu, kur ir dažādi interesanti izrakteņi," norādīja Stinkulis.
Šos izrakteņus var iedalīt trīs galvenajos veidos. Viens veids ir okeānā atrodamās dzelzs mangāna konkrēcijas, otrs – ar kobaltu bagātās dzelzs mangāna garozas.
"Trešais veids ir dziļūdens tādi geizeri, gāzu un šķidrumu izplūdes vietas, ko sauc arī par melnajiem pīpētājiem, jo to forma atgādina tādus kā skursteņus, caurules, un ap tiem esošās iegulas. Tur ir bagātīgā koncentrācijā dzelzs, kas varbūt nav interesanti, bet arī mangāns, kas ir Eiropas Savienības kritiskais resurss šobrīd, kā arī kobalts, niķelis, varš, zelts un sudrabs. Tāpat arī slavenie retzemju elementi – itrijs un citi. Tad, piemēram, arī tallijs, telūrs un daudzi citi ļoti eksotiski komponenti," stāstīja Stinkulis.
Okeāna bagātības ir plašas, un tur atrodamo resursu apjoms – milzīgs. Tiek lēsts, ka zināmajās vietās vien tur ir tikpat daudz mangāna cik uz visas sauszemes. Kobalta daudzums ir pat lielāks nekā sauszemē, tāpat arī itrija, tallija un telūra. Šobrīd dziļjūras resursi gan ir tikai apzināti, bet pagaidām vēl netiek iegūti komerciālos nolūkos.
"Domāju, ka šī interese no šelfa, kad tas būs izpumpēts, pārvirzīsies dziļāk jūrā. Tas ir pieprasījuma un cenas jautājums.
Ja ir pieprasījums un tie, kas to vēlēsies, būs gatavi maksāt to naudu, ko tas maksās, tad arī būs ieguve," vērtēja Latvijas Hidroekoloģijas institūta Jūras monitoringa nodaļas vadošais pētnieks Juris Aigars.
Skaidrs, ka visus pasaules ūdeņus apzināt nav vienkārši, bet Klusajā okeānā ir vietas, kas jau ir ļoti labi izpētītas. Piemēram, viena no tādām ir "Galvenā garozu zona" – tajā ir apstiprinātas ar kobaltu ļoti bagātas vietas dzīlēs.
"No resursu viedokļa lūkojoties, tie ir milzīgi, kvalitatīvi resursi, bet otra puse ir ļoti satraucoša – tā ir vide, kas tur ir apkārt, un tur ir ļoti, ļoti daudz nezināmā. Tieši tāpēc tā komerciālā ieguve nenotiek. Tur tagad viedokļi pasaulē dalās, bet vairums ir pret šādu ieguvi," norādīja Stinkulis.
Aigars pauda, ka, ņemot vērā procesa dārdzību, valstis tikai pamazām sāk apzināt tās vērtības, kas atrodamas dziļjūrā, bet to ieguve būs atkarīga no katras valsts vajadzībām.
"Ja būs vajadzība, tad skatīsies, kā to visu iegūt, bet atkal – jo dziļāk tas atrodas, jo lielākas izmaksas to ir izcelt. Ir divi aspekti – viens ir ekonomiskais, vai vispār to ir vērts darīt. Otrs ir ekoloģiskais. Ja ir šīs lielās koncentrācijas, kad var relatīvi nelielā teritorijā iegūt šos izrakteņus, tas atmaksātos no abām pusēm. Ja tas ir izkliedēti, es teiktu, ka no dabas viedokļa to nebūtu prātīgi darīt," viņš vērtēja.
