"Tas, kas ir vistuvākais, pret to mēs attiecamies bieži vien vispaviršāk, jo mums šķiet, ka mēs to zinām, mēs to redzam diendienā, runājot par augsni, mēs ejam tai pat pāri. Savulaik tika teikts, ka zeme ir tāda melna kaste, kurā daudz kas notiek, bet to patiesībā ir grūti redzēt ar aci.
Tāpēc ir vajadzīgi pētījumi, un arvien vairāk mēs saprotam, ka varbūt atslēga ir nevis augos, bet augsnē, kas palīdz tiem augt," stāstīja Stūrīte.
Tieši no augsnes augi saņem gan ūdeni, gan tik ļoti nepieciešamās barības vielas. Augsne veic daudz un dažādas ārkārtīgi svarīgas funkcijas, bet diemžēl nav ne īsti izpētīta, ne saprasta. Iespējams, tas tādēļ, ka augsni nemaz nav tik vienkārši pētīt.
"Vispirms jau tev ir jāzina, kāda veida augsne ir tavā saimniecībā vai dārzā. Tad visbiežāk tiek rakti augsnes profili. Tas ir diezgan pamatīgs darbs un nemaz nav vienā stundā izdarāms, jo tu gribi to profilu redzēt varbūt metru un pat vēl dziļāk. Tad ir tie dažādie horizonti, būtībā vēsturi var izlasīt, kā ir krājušies dažādie slāņi, bet mēs jau visvairāk esam ieinteresēti tieši aramkārtā, ko mēs aparam, kurā mēs sējam – no tās mēs gaidām visvairāk," skaidroja pētniece.
Augsnes paraugi vajadzīgi, lai noteiktu, cik daudz un kādas augsnē ir barības vielas, cik tā ir bagātīga, lai būtu vismaz aptuvena nojauta, cik daudz slāpekļa, fosfora vai kālija nepieciešams tai pievienot, lai augi tavā dārzā augtu griezdamies.
"Šīs vienkāršās augsnes proves, piemēram, Norvēģijā zemniekiem tiek ņemtas katru piekto gadu, jo Norvēģijā ir ārkārtīgi veiksmīgi izveidots konsultāciju dienests, kas patiesībā zemniekam palīdz ar padomiem pēc šo augsnes paraugu ķīmiskajām analīzēm, kas izveido tādu kā karti, kā viņiem šajā sezonā rīkoties," atklāja Stūrīte.
Viņu kā zinātnieci gan neinteresē viena lauka augsnes stāvoklis, bet vidējie reprezentatīvie rādītāji. Līdz ar to augsnes paraugi un to analīzes tiek veiktas daudz dažādās vietās. Tā tiek pētīts tikai augsnes ķīmiskais sastāvs.
"Ja gribi zināt par fizikālo, kas varētu būt, cik augsne ir sablietēta, kāds ir tās blīvums, struktūra, tad atkal to dara citādāk. Tad ir noteikta cilindra formas caurulīte, ko iesit augsnē kādā noteiktā dziļumā, un no tās tiek daudz kas izanalizēts, gan, piemēram, ūdens noturības spēja vai filtrācijas spējas un tādas lietas. Tas atkal pasaka, cik augsne ir dzīvotspējīga, kāda ir tās struktūra," skaidroja pētniece.
Nākamais un pēdējais solis augsnes pētniecībā, kas jau tiek veikts salīdzinoši retāk, ar ko vairāk nodarbojas mikrobiologi, ir augsnē esošo sēnīšu un baktēriju pētniecība. Tas prasa īpašu procedūru un visu izmantoto augsnes iegūšanas rīku rūpīgu dezinfekciju, lai iegūtu precīzus paraugus.
Augsni nav iespējams pētīt tikai no viena skatupunkta – tikai no ķīmijas, fizikas vai bioloģijas viedokļa, jo augsnē notiek nepārtraukta darbība, kurā iesaistīti gan mikroorganismi, gan dažādas vielas, gan paši augi.
"Saknītes ir ļoti dzīvas, tur notiek nepārtraukti visādas darbības, tās sūta vielas ārpusē, tur ir tik daudz ap tām saknītēm mikroorganismu, kuri gaida, kad varēs kaut ko vai nu pats paņemt un izmantot, vai iedot augam, lai tas augs varētu turpināt augt. Tas ir liels darbs," secināja Stūrīte.
Pētniece vērtēja, ka ir ārkārtīgi svarīgi atcerēties, – dabā nekas nenotiek monotoni, nekas neaug pats par sevi, bet cilvēki šo vienkāršo dabas likumu, cenšoties iegūt pēc iespējas lielākas vienas kultūras ražas, šķiet, kādu laiku bija aizmirsuši.
"Daba mūs ilgi ir piecietusi. Reizēm es domāju, ka mans darbs ir ļoti līdzīgs tam, ja es strādātu ar sabiedrību, jo augu un augsnes sabiedrība, – arī tur ir līdzīgi likumi mūsējiem. Mēs jau arī, ja kāds mūs aizvaino, reti kad to uzreiz pasakām, ka mēs esam ļoti aizvainoti. Mēs vienkārši vai nu nerunājam, vai nogaidām, un tad nāk tāda eksplozija, kad beidzot pasakām visu, kā nu tur bija. Es domāju, ka daba arī līdz šim ir piecietusi un domājusi, vai tad tas cilvēks vienā brīdī nepaliks prātīgāks? Acīmredzot tas nav noticis, un šodien, jā, Eiropas Savienībai ir dažādas misijas, no kurām viena ir augsnes veselība, tāpat ir augu veselība un cilvēku veselība, bet būtībā par to jau runāja ļoti ilgi iepriekš visi, kas darbojās ar bioloģisko lauksaimniecību un agroekoloģiju. Dabas principos jau viss ir pateikts, bet mēs jau esam tik lepni, ka nevaram laikus atzīt, ka kaut ko neesam pareizi sapratuši. Šodien mēs to saprotam un sākam atgriezties pie tā," secināja Ieviņa.
